Ceļš no Rēzeknes uz Ilzeskalna pagastu ir rotaļīgi nerātns ‒ līkumo starp pakalniem un ielejām, gleznainiem ezeriem un tumšiem mežu puduriem. Ziemās te nereti autobuss noslīd no ceļa grāvī, bet dzejnieks Pēteris Jurciņš to kādreiz nodēvējis par skaistāko ceļu Latvijā. Ne jau veltīgi Ilzeskalns ir vienīgais pagasts Rēzeknes novadā, kurš nosaukts sievietes vārdā. Latviešu literārajā valodā tas ir Ilzeskalns, bet latgaliski Iļžukolns, tātad to Iļžu te ir bijis daudz. Laikam jau tāpēc, ka Latgalē arvien viss ir balstījies uz stiprām sievietēm, kuras uz saviem pleciem spēj panest ne tikai kalnus vien. Viena no tām noteikti ir ANNA VIŠĶERE, ilggadējā Ilzeskalna pagasta kultūras dzīves vadītāja. Viņas pārziņā ir ne tikai kultūras nama pasākumi, Annas aizraušanās ir savas apkārtnes vēstures pētīšana, bet gan priecīgos, gan skumjos brīžos Annas rokās iedziedas akordeons, bet pārdomas rindojas vārdos.

Pie Annas ciemojamies Ziemassvētku priekšvakarā, kad kultūras nama zālē izpušķota egle, kuras galotne sniedzas līdz pašiem griestiem, atgādinot bērnības egles ar īstām, degošām svecītēm, kreppapīra vītnēm un vates sniega bumbām. Svētku laiks kultūras darbiniekiem ir visaizņemtākais, organizējot svētkus citiem, bet pašam paliek tikai milzīga noguruma, nereti arī vilšanās sajūta. No lauku kultūras darbiniekiem parasti tiek prasīts iespējamais un neiespējamais, piemirstot, ka visbiežāk tās ir sievietes bez speciālās izglītības, ar ģimenes un lauku saimniecības rūpēm un visai niecīgu atalgojumu. Taču Anna nerunā ne par naudu, ne par sarūgtinājumiem, bet par kalniem un ezeriem, par izcilām personībām, kuras nākušas no šīs skaistās un senās vietas, par vietējiem ļaudīm, kurus viņa pēc iespējas biežāk gribētu aicināt kopā, jo tā šobrīd ir lauku kultūras darbinieka misija – sasaukt kopā visas paaudzes. Turpināt lasīt