Annas kalni

Ceļš no Rēzeknes uz Ilzeskalna pagastu ir rotaļīgi nerātns ‒ līkumo starp pakalniem un ielejām, gleznainiem ezeriem un tumšiem mežu puduriem. Ziemās te nereti autobuss noslīd no ceļa grāvī, bet dzejnieks Pēteris Jurciņš to kādreiz nodēvējis par skaistāko ceļu Latvijā. Ne jau veltīgi Ilzeskalns ir vienīgais pagasts Rēzeknes novadā, kurš nosaukts sievietes vārdā. Latviešu literārajā valodā tas ir Ilzeskalns, bet latgaliski Iļžukolns, tātad to Iļžu te ir bijis daudz. Laikam jau tāpēc, ka Latgalē arvien viss ir balstījies uz stiprām sievietēm, kuras uz saviem pleciem spēj panest ne tikai kalnus vien. Viena no tām noteikti ir ANNA VIŠĶERE, ilggadējā Ilzeskalna pagasta kultūras dzīves vadītāja. Viņas pārziņā ir ne tikai kultūras nama pasākumi, Annas aizraušanās ir savas apkārtnes vēstures pētīšana, bet gan priecīgos, gan skumjos brīžos Annas rokās iedziedas akordeons, bet pārdomas rindojas vārdos.

Pie Annas ciemojamies Ziemassvētku priekšvakarā, kad kultūras nama zālē izpušķota egle, kuras galotne sniedzas līdz pašiem griestiem, atgādinot bērnības egles ar īstām, degošām svecītēm, kreppapīra vītnēm un vates sniega bumbām. Svētku laiks kultūras darbiniekiem ir visaizņemtākais, organizējot svētkus citiem, bet pašam paliek tikai milzīga noguruma, nereti arī vilšanās sajūta. No lauku kultūras darbiniekiem parasti tiek prasīts iespējamais un neiespējamais, piemirstot, ka visbiežāk tās ir sievietes bez speciālās izglītības, ar ģimenes un lauku saimniecības rūpēm un visai niecīgu atalgojumu. Taču Anna nerunā ne par naudu, ne par sarūgtinājumiem, bet par kalniem un ezeriem, par izcilām personībām, kuras nākušas no šīs skaistās un senās vietas, par vietējiem ļaudīm, kurus viņa pēc iespējas biežāk gribētu aicināt kopā, jo tā šobrīd ir lauku kultūras darbinieka misija – sasaukt kopā visas paaudzes.

Dzīvības sala

Ilzeskalna kultūras nama ēka uzcelta 1972. gadā. Anna te strādā jau vairāk nekā divdesmit gadus.
„Janvāra pirmajās dienās būs 23 gadi, kā es te esmu kultūras darbā, labi atceros, ka man toreiz bija 25 lati alga. Zālē pa izsistajiem logiem zvirbuļi skraidīja iekšā un ārā, ēkā nebija ne apkures, ne labierīcību, nekā. Siltumu dabūjām ar Godmaņa krāsniņu. Pa drusciņai, pa drusciņai visu sakārtojām.
Kas biju pirms tam – nu, visur kur pastrādāju, bet parasti ar cilvēkiem. Vienu laiku pamēģināju pastrādāt fizisku darbu, par kuru labi maksāja, bet par to mana mugura teica „nē”. Es nevaru bez cilvēkiem.”
2005. gadā uz šejieni no vecajām telpām tika pārcelta pamatskola, bet jau pēc četriem gadiem tā tika slēgta. Skolā bijuši 58 skolēni. Lai to neslēgtu, pietrūcis divu. Ilzeskalns ir viens no tiem Rēzeknes novada pagastiem, kurā vairs nav savas skolas. Pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, taču šī sāpe Annai vēl joprojām ir dzīva. Kultūras nams šobrīd te ir kā dzīvības saliņa.
„Es saprotu, ka tagad laikam runāju ne tā, kā dažam patiktu, bet – paies divi simti un vairāk gadu, un, kad vajadzēs kādam stāstīt par vēsturi divos teikumos, tad tie teikumi skanēs tā – 1862. gadā, pēc dzimtbūšanas atcelšanas, otrā vieta, kur Latgalē tika atvērta skola, bija Kuļņeva, kā tolaik sauca Ilzeskalnu, jo te bija krievu cerkva, kur pisars jeb rakstvedis mācīja zēniem lasīt un rakstīt. Un pēc vairāk nekā simts gadiem atnāca tik gaiši laiki, ka skola tika aizvērta ciet. Nu, tā.
Vai tagad būtu tie vajadzīgie bērni, lai skola pastāvētu? Diemžēl ne, bija arī tādi, kas aizgāja no pagasta projām. Tas bērnu tirgus, kas sākās… jo visām skolām vajag skolēnu skaitu, lai tās varētu pastāvēt. Manai meitai no kādām četrām vai piecām skolām zvanīja un jautāja, kur viņa ies mācīties.
Bet tagad, kad agros ziemas rītos tāds maziņš, vēl īsti nepamodies, ar lielu somu plecos, stāv ceļa malā un gaida autobusu, man žēl to skolotāju, kuriem ar viņu jāstrādā, jo ko tāds mazulis, sešos no rīta piecelts, var padarīt pa dienu?!
Tā atkal ir mana neērtā doma – skolas slēgšana ir sākums miruša ciema veidošanai.”

Visu Annas Rancānes rakstu par Annu Višķeri lasiet Žurnāls A12 februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs