Tag: #Robežlīnijas

Žurnāla A12 varoņu atziņas pilnvērtīgai dzīvei

Ja Dieviņš tev kaut ko ir ielicis šūpulī, tad to visu realizēt ir tavs pienākums. Tā nav nekāda privilēģija pret pārējiem, bet tavs pienākums pašam pret sevi, jo tu ietilpsti Dieva plānos. Ja tu to nerealizē, tu izjauc Dieva plānus un par to dabūsi pa šnobeli.

Evalds Vasilevskis, A12,

Ticība cilvēku paceļ līdz neiespējamības robežai. Ticot tam, ko nevar saprast ar prātu. (..) Aizvērtām acīm var redzēt, klusumā var klausīties un sadzirdēt.

Andrejs Trapučka, A12,

Pilnvērtīgu dzīvi izbauda ne jau tie, kam daudz naudas, bet gan, kas dzīvo ar jēgu.

Agris Daniļevičs. A12,

Jo vairāk tev mājās ir dabisku lietu – vilna, koks, lins, metāls, jo tu esi stiprāks. Koka māja ir dzīva, silta, īsta un patiesa un noteikti mūsu platuma grādos tā ir visvairāk piemērota pilnvērtīgai dzīvošanai.

Līga un Ēriks Kondrāti. A12,

Turpināt lasīt

Pierobežas iedzīvotājiem braucieni uz Krieviju joprojām izdevīgi

Roksta autors: Inga Čekša-Ratniece, foto Māris Justs, žurnals “A12”

To apliecina Ciblas novada Blontos. Janīna Molčanova uz kaimiņvalsti dodas vidēji reizi mēnesī, lai uzpildītu savu automašīnu, jo degviela tur joprojām ir lētāka. ,,Es kā pensionāre Latvijā nevaru atļauties nopirkt dīzeļdegvielu savai automašīnai. Ja nebūtu blakus Krievijas, pa Latvijas ceļiem es nebrauktu. No šejienes uz kaimiņvalsti pēc degvielas brauc visi, kam ir automašīnas un pierobežas vīzas. Daži pat katru nedēļu. Mēs jau ne pārdošanai, bet pašu vajadzībām,’’ stāsta Blontu iedzīvotāja Janīna Molčanova. Tiesa gan, uz robežas nākoties gaidīt arī rindā. Sieviete piebilst, ka tuvāk jau šķērsot Grebņevas kontrolpunktu, taču Krievijas pusē ir maksas ceļš. Nākas šķirties no 600 Krievijas rubļiem jeb 8 eiro. Arī pats ceļš ir drausmīgā stāvoklī, automašīnai cīnoties ar daudzajām bedrēm. Tāpēc viņa biežāk dodas caur Vientuļiem vai Terehovu, kaut arī tur kādu laiku ir jāpavada rindā. Turpināt lasīt

Ludzā notiks diskusija par mediju saturu latgaliski

  1. janvārī pl. 10.00 Ludzas pilsētas galvenajā bibliotēkā notiks diskusija “Mediju saturs latgaliski – cik tas svarīgi?”. Ar savu pieredzi dalīsies “Latgalīšu kulturys ziņu portala lakuga.lv” un Latvijas Radio Latgales studijas pārstāvji.

Pēdējos gados medijos aizvien vairāk parādās saturs latgaliešu valodā. To lielā mērā veicina mērķprogrammas, kurās iespējams saņemt finansējumu satura veidošanai latgaliešu valodā, kā arī pašu latgaliešu entuziasms. Paralēli tam latgaliešu valoda aizvien biežāk dzirdama sabiedriskajos medijos – Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio. Latgaliešu sabiedriskās organizācijas aicinājušas sabiedriskajos medijos palielināt saturu latgaliešu rakstu valodā, sasniedzot 10% no kopējā raidlaika.

Cik svarīgs mediju saturs latgaliski šķiet pašiem latgaliešiem, kas šķiet saistošāks un ko gribētos nākotnē, ar kādām grūtībām un izaicinājumiem jāsaskaras žurnālistiem, veidojot saturu latgaliski? Atbildes uz šiem jautājumiem tiks meklētas diskusijā “Mediju saturs latgaliski – cik tas svarīgi?”. Diskusiju organizē “Latgalīšu kulturys ziņu portals lakuga.lv” sadarbībā ar Ludzas bibliotēku.

Diskusijā ar savu pieredzi un viedokli dalīsies portāla lakuga.lv redaktore Vineta Vilcāne. Portāls lakuga.lv šobrīd ir vienīgais medijs Latvijā un pasaulē, kura saturs ir tikai latgaliešu rakstu valodā. Savukārt Latvijas Radio Latgales studiju pārstāvēs tās vadītāja Renāte Lazdiņa. Studija veido vairākus dažādām mērķauditorijām domātus raidījumus latgaliešu valodā, kā arī sižetus, kuri skan kopējā Latvijas Radio ziņu plūsmā. Turpināt lasīt

Daugavpils un Narvas paralēles

Žurnāls A12, Ināra Groce, Māris Justs

Kaut arī valsts valodas apmācība mazākumtautības  skolās notiek kopš 90-tajiem, valsts valodas zināšanas jauniešiem no citu tautību ģimenēm nav vajadzīgajā līmenī. Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī pēdējo gadu laikā jauniešu skaits skolās palielinās, jo pilsēta pievelk lauku iedzīvotājus. Tomēr tikai 20% Daugavpils jauniešu mācās latviešu skolās, pārējie izvēlas mazākumtautību izglītības iestādes. Daudzi paši arī atzīst, ka valsts valodas zināšanas ir nepietiekamā līmenī.

Žurnāla „A12“ rubrikā „Robežlīnijas“ iepazīstam, kā līdzīgās situācijās rīkojas citās valstīs. Narva Igaunijā arī tiek uzskatīta par krievu pilsētu. Trešajai lielākajai Igaunijas pilsētai, kura robežojas ar Krieviju, ir vairāk par 50 000 iedzīvotāju. Ap 95% no pilsētas iedzīvotājiem ir krievu tautības, liela daļa no viņiem šeit ieradušies pēc Otrā pasaules kara.  Narvas pamatiedzīvotājiem – igauņiem – ilgus gadus pēc kara bija aizliegts apmesties uz dzīvi pilsētā.

Ārvalstu mediju uzmanības lokā Narva strauji nokļuva pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, Igaunijas krievvalodīgajai pilsētai veltot skarbu jautājumu „Vai Narva ir nākamā?“. Līdzīga scenārija jautājumi, kā atceramies, bija arī par Latgali. „Kopš neatkarības atgūšanas līdz pat 2014. gadam krievvalodīgā Narva bija valdības uzmanības un atbalsta aizmirstais reģions, kurš dzīvoja savu dzīvi, bet valsts attīstīja pārējo Igauniju. Pēc Krimas notikumiem Narva nokļuva uzmanības centrā un, vienlaicīgi, kaut kāda veidā atguva savu pilsētas nozīmi, apkārtējie sāka pievērst uzmanību šim pierobežas punktam. Jāpiezīmē, ka ārzemju žurnālistus vairāk interesēja, vai krievvalodīgā pilsēta plāno pievienoties Krievijai. Pēc tam Narva nokļuva nacionālās preses uzmanības lokā un tikai pēc tam – valdības sarunu dienas kārtībā.  Visiem preses izdevumiem narvenieši atbildēja, ka viņiem Krievija ir maz svarīga, par to nav pat domājuši. Tāpēc Igaunijas valdība sāka sajust atbildību par Narvas iedzīvotājiem un pilsētas attīstību,“ stāsta Kristīne  Kalasa, Tartu Universitātes filiāles – Narvas koledžas direktore. Interesanti, ka pati Kristīne ar ģimeni  dzīvo 170 km attālajā Tartu un kā liela daļa vietējo koledžas mācībspēku uz vairākām dienām nedēļā mēro ceļu darbam Narvā. Kāpēc Kristīnes ģimene nav pārcēlusies? Narvā ir ļoti vāja igauņu skola un viņas trim bērniem nav, kur mācīties dzimtajā valodā. Turpināt lasīt

Kā dzīvo Salaveča ziemeļbrieži Somijā

Raksta autors: Ināra Volkova, žurnals “A12”.

Somija mums ir pati tuvākā mums no ziemeļvalstīm un vienkāršos, atvērtos somus bieži vien salīdzina ar latgaliešu raksturiem. Somijai ir viena liela priekšrocība, tās sniegainajos apgabalos dzīvo Ziemassvētku vecītis. Somi lepojas, ka viņiem pieder skarbo ziemu skaistums un siltāko zemju iedzīvotāji Somiju izvēlas par tūrisma galamērķi tieši pirms un pēc Ziemassvētkiem, jo trešdaļa no valsts teritorijas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka. Lai iepazītu īstu Somijas dabu, ir jābrauc ārpus Helsinkiem vai populārajām pilsētām. Ziemeļbriežu gadu simtiem jau audzē briežkopji, kā arī šie dzīvnieki ir sastopami brīvā dabā nacionālajos parkos. Kaino reģions un Kuhmo pilsēta ir Somijas robežlīnijas ar Karēliju un tieši šeit ir skaistāka savvaļas daba un daudzas ziemeļbriežu fermas. Par gardajām sūnām mežos nākas konkurēt gan fermās, gan savvaļā mītošajiem dzīvniekiem. Pēc nesenajiem aprēķiniem, savvaļā mīt ap 700 ziemeļbriežiem, bet fermās audzē 300 000 salaveča iejūga vilcējus. Tā kā no agra pavasara līdz novembrim arī saimniecību brieži ganās Somijas mežos, tad tos  var atšķirt tikai pēc kaklasiksnas un GPS raidītāja. Turpināt lasīt

Gaisa satiksme attīsta reģionus Somijā

Žurnāls A12, Ināra Groce, Māris Justs

Žurnāls A12 radošā komanda pēta austrumu robežu mūsu tuvākajos kaimiņos. Somija ir tikai vienu gadu vecāka par Latviju un savu simtgadi svinēja 1917. gadā, kad arī Latgalē notika Latgales kongresa simtgades atceres pasākumi. Somijas robežlīnija ir visgarākā tieši ar Krieviju – tā stiepjas 1269 kilometrus. Viena trešadāla no valsts teritorijas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka. Lai iepazītu īstu Somijas dabu, ir jābrauc ārpus Helsinkiem vai tik populārām pilsētām kā Tampere un Turku. Devāmies uz Oulu un Kuhmo, kas ir tuvu gan austrumu robežai, gan pietiekoši attālas un nomaļas, lai veidotos saruna par dzīvesveidu ārpus urbānās vides un līdzvērtīgu pieejamību cilvēkiem neatkarīgi no pilsētas vai laukiem.

Oulu ir vairāk kā 500 kilometri no Helsinkiem un lidostā vietējie lidreisi notiek ik pēc stundas. Airbusi ir lielāki un pilnāki nekā no Rīgas līdz Helsinkiem. Šo pārvietošanās veidu izmanto gan ierēdņi, gan privāto uzņēmumu darbinieki, gan arī pa kādam studentam. Ja pie Daugavpils vai Rēzeknes būtu reģionālā lidosta, iespējams, tas pozitīvi ietekmētu nacionālu un starptautisku uzņēmumu dislokāciju ārpus Rīgas reģiona un urbanizācijas procesus koncentrētu ne tikai pierīgā, bet arī ap reģionālajām pilsētām. Turpināt lasīt

Sākas latgaliešu literatūras popularizēšanas akcija “Dūmoj ar komatim!”

Šobrīd, decembra vidū, sākas latgaliešu literatūras un valodas popularizēšanas akcija “Dūmoj ar komatim!”, kurā ar video un pastkaršu palīdzību latgaliešu kultūras aktīvisti pievērš uzmanību latgaliski radītiem literāriem darbiem un latgaliski rakstītiem tekstiem.

Vistrauslākā latgaliešu mūsdienu kultūras daļa šobrīd diemžēl ir literatūra. To statistiski apliecina gan nelielais katru gadu latgaliski izdoto grāmatu skaits, gan arī Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” nominācijas – balvas norises desmit gadu laikā literatūras nomināciju skaits pretendentu trūkuma dēļ no sešām pirmajā gadā (2008) ir samazinājies līdz divām (vismaz pēdējos četrus gadus). Jaunu augstvērtīgu (kas gūst ievērību kopējā latviešu literatūras laukā) darbu ir ļoti maz, tāpat literatūra latgaliski nav izplatīta lasāmviela tās lietotāju – lasītāju – vidū. Lai veicinātu latgaliešu literatūras popularitāti, atpazīstamību un arī lasīšanu latgaliski, biedrība “Latgolys Producentu Grupa” sadarbībā ar biedrību “Kukuži” īsteno projektu-akciju “Dūmoj ar komatim!”, kura mērķi plānots sasniegt ar 15 literāro darbu video vizualizācijām, kurās skanēs Latgales kultūrā zināmu cilvēku ierunātie dažādu laiku un dažādu latgaliešu autoru literārie darbi, un divu pastkaršu palīdzību, kuras būs pieejamas ikvienam gribētājam Rīgā un Latgalē bez maksas.

Ideja par “Dūmoj ar komatim!” radās latgaliešu literātam Oskaram Orlovam (Raibīs): “Ideja par “Dūmoj ar komatim” roduos vysā paseņ, verūtīs literarūs procesus uorzemēs, kur gruomotom teik taiseiti treileri, i cytys mini publicitatis akcejis. Tok tys pi myusu eipaši plaši nateik izmontuots. Itymā informativajā pasaulī eipaši literaturai vajadzeigs jauns, aizraunūšs, kūduleigs veids, kai jū pasnēgt, varbyut īiņteresēt skaiteituoju/klauseituoju. Literatura – tei ir mysudīnu cylvāka naatkareiba. Pošam pīsadolūt vysaiduos dzejis i prozys nūtikšonuos, asu nūvāruojs, ka cytu reizi pošim autorim ir biklums i navareiba runuot sovus goradorbus i rakstnīkam na vysod tys ari ir juodora. Jam teksti juoroksta, na juodūmoj, kai jī juopasnādz auditorejai. Deļ tuo ari itūreiz tekstus runoj cyti – latgaliskajā sabīdreibā zynomi ļauds.” Turpināt lasīt

A12 DECEMBRIS/JANVĀRIS 2018

Vai viegli atgriezties un dzīvot Latvijā – šāds ir jaunā žurnāla A12 Decembris/Janvāris numura jautājums. Lūznaviete Maija Hartmane atzīst, ka Latgalē saules ir vairāk, bet dzejniece Ingrīda Tārauda joprojām ir starp divām pasaulēm un atzīst, ka savu vietu Latvijā atrast ir grūti. Vai ir iespējams saimniekot videi draudzīgi un izmantot jaunākās tehnoloģijas, to atklāj uzņēmīgais Aldis Ločmelis. Fotogrāfe Arita Strode-Kļaviņa stāsta par neparastajiem latgaliešiem, bet melomāns Ivars Matisovs piedāvā unikālu pētījumu par mūsdienu mūzikas dzīvi Latgalē. Un vēl uzzināsiet, kā Somijā audzē ziemeļbriežus un haskijus un kāpēc Peipusa ezera vecticībnieki audzē sīpolus. Dziļi un patiesi par mums – jaunajā A12 žurnāla numurā.

Advente – pozitīvās domāšanas laiks

Jau kopš seniem laikiem cilvēki ir interesējušies par pozitīvām lietām, kas dzīvi padara labāku. Bībelē teikts, ka ,,noskumušajam nav nevienas labas un priecīgas dzīves dienas, bet laba noskaņa rada ikdienas patīkamu labsajūtu” (Salamana pamācības). Tātad ja cilvēks koncentrēsies uz pozitīvo, viņš jutīsies priecīgs un apmierināts ar dzīvi. 4.gs.p.m.ē. sengrieķu filozofs Aristips atzina, ka dzīves mērķis ir pēc iespējas vairāk pozitīvo emociju un ,,laime ir cilvēks hedonisko piedzīvojumu summa’’. Arī sengrieķu filozofs Dēmokrits norādīja, ka laimīgas dzīves gandarījums ir nevis cilvēka ieguvumi, bet gan viņa reakcija uz savas dzīves notikumiem.

Pozitīvā domāšana – tas ir savdabīgs instruments, ar kura palīdzību varam pārkārtot savu dzīvi, padarot to krāšņu un laimīgu (Opras Vinfrijas grāmata „Ko es skaidri zinu”).

Cilvēks pats rada apstākļus savu sapņu piepildīšanai. Tādējādi tā jau ir mērķtiecīga rīcība.

Valodnieki norāda, ka liels spēks ir pateiktajam vārdam. Ar tā palīdzību var sāpināt, ievainot, var iedrošināt, sajūsmināt, darīt laimīgu. Domu spēks un emocijas. Amerikāņu psihologs Ēriks Berns skaidro, ka no zinātniskā viedokļa kvantu fizika šodien ir apstiprinājusi, ka katrai domai ir sava vibrācija un ar savām domām cilvēks savai dzīvei piesaista noteiktu dzīves stilu, cilvēkus, notikumus un lietas. Domāt, runāt, dzīvot pozitīvi nozīmē būt pozitīvam savās emocijās. Turpināt lasīt

Latgalē Adventes laiku ievada dievkalpojumi baznīcās

Ziemassvētku jeb Bērniņa Jēzus gaidīšanas svētkus arī šogad Latgales dievnami ievadīja ar svētajām misēm un baznīcu zvanu skaņām. Kristiešu liturģiskā gada sākums jeb Advente sākās 2.decembrī. Tradicionāli tā ir ceturtā svētdiena pirms Ziemassvētkiem. Ticīgie šo laiku velta gavēšanai, pārdomām klusumā. Par tradīciju ne vien dievnamos, bet arī gandrīz vai katrā mājā jau ir kļuvis Adventes vainags  –  vienotības un mūžības simbols, katru svētdienu tajā iededzot pa vienai svecītei. No egļu zariem pītie vainagi ir kā sākums brīnumam, sirdsmiera meklējumiem un gaidīšanas priekam. Tādējādi nav nekas neparasts, ka jau pirms Adventes sākuma bērnudārzos, skolās, radošajos interešu pulciņos mazi un lieli, jauni un veci iesaistās vainagu darināšanas procesā. Arī pielietoto materiālu dažādībā ir kaut kas neparasts un bieži vien inovatīvs, tomēr galvenā doma nepazūd – iestājies gaidīšanas un atnākšanas laiks. Izpētot pasākumus Latgales pagastos un ciematos, gandrīz vai katrā bija Adventes vainagu darināšanas radošās darbnīcas. Rēzeknes novadā piemēram apgūt šīs prasmes varēja Gaigalavas pagasta sabiedrisko aktivitāšu centrā „Strūžānu skola”, Ratnieku tautas nama radošajā darbnīcā ,,Mans Adventes vainags”.

Gaidīšanas laika tradicionālais simbolizētājs Adventes vainags, kā liecina vēsture, kristīgajās konfesijās ir ienācis no luterāņiem. Pirmajā svētdienā iedegtā svece ir veltīta cerībām, otrā būs par mīlestību, trešā – par prieku, ceturtā – par mieru.

Raksts sagatavots ar Vides reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas budžeta līdzekļiem projekta “Sabiedrības un reģionu robežlīnijas žurnālā A12”.