Žurnāls A12, Ināra Groce, Māris Justs
Kaut arī valsts valodas apmācība mazākumtautības skolās notiek kopš 90-tajiem, valsts valodas zināšanas jauniešiem no citu tautību ģimenēm nav vajadzīgajā līmenī. Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī pēdējo gadu laikā jauniešu skaits skolās palielinās, jo pilsēta pievelk lauku iedzīvotājus. Tomēr tikai 20% Daugavpils jauniešu mācās latviešu skolās, pārējie izvēlas mazākumtautību izglītības iestādes. Daudzi paši arī atzīst, ka valsts valodas zināšanas ir nepietiekamā līmenī.
Žurnāla „A12“ rubrikā „Robežlīnijas“ iepazīstam, kā līdzīgās situācijās rīkojas citās valstīs. Narva Igaunijā arī tiek uzskatīta par krievu pilsētu. Trešajai lielākajai Igaunijas pilsētai, kura robežojas ar Krieviju, ir vairāk par 50 000 iedzīvotāju. Ap 95% no pilsētas iedzīvotājiem ir krievu tautības, liela daļa no viņiem šeit ieradušies pēc Otrā pasaules kara. Narvas pamatiedzīvotājiem – igauņiem – ilgus gadus pēc kara bija aizliegts apmesties uz dzīvi pilsētā.
Ārvalstu mediju uzmanības lokā Narva strauji nokļuva pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, Igaunijas krievvalodīgajai pilsētai veltot skarbu jautājumu „Vai Narva ir nākamā?“. Līdzīga scenārija jautājumi, kā atceramies, bija arī par Latgali. „Kopš neatkarības atgūšanas līdz pat 2014. gadam krievvalodīgā Narva bija valdības uzmanības un atbalsta aizmirstais reģions, kurš dzīvoja savu dzīvi, bet valsts attīstīja pārējo Igauniju. Pēc Krimas notikumiem Narva nokļuva uzmanības centrā un, vienlaicīgi, kaut kāda veidā atguva savu pilsētas nozīmi, apkārtējie sāka pievērst uzmanību šim pierobežas punktam. Jāpiezīmē, ka ārzemju žurnālistus vairāk interesēja, vai krievvalodīgā pilsēta plāno pievienoties Krievijai. Pēc tam Narva nokļuva nacionālās preses uzmanības lokā un tikai pēc tam – valdības sarunu dienas kārtībā. Visiem preses izdevumiem narvenieši atbildēja, ka viņiem Krievija ir maz svarīga, par to nav pat domājuši. Tāpēc Igaunijas valdība sāka sajust atbildību par Narvas iedzīvotājiem un pilsētas attīstību,“ stāsta Kristīne Kalasa, Tartu Universitātes filiāles – Narvas koledžas direktore. Interesanti, ka pati Kristīne ar ģimeni dzīvo 170 km attālajā Tartu un kā liela daļa vietējo koledžas mācībspēku uz vairākām dienām nedēļā mēro ceļu darbam Narvā. Kāpēc Kristīnes ģimene nav pārcēlusies? Narvā ir ļoti vāja igauņu skola un viņas trim bērniem nav, kur mācīties dzimtajā valodā. Turpināt lasīt