Žurnāls A12, Ināra Groce, Māris Justs

Kaut arī valsts valodas apmācība mazākumtautības  skolās notiek kopš 90-tajiem, valsts valodas zināšanas jauniešiem no citu tautību ģimenēm nav vajadzīgajā līmenī. Latvijas otrajā lielākajā pilsētā Daugavpilī pēdējo gadu laikā jauniešu skaits skolās palielinās, jo pilsēta pievelk lauku iedzīvotājus. Tomēr tikai 20% Daugavpils jauniešu mācās latviešu skolās, pārējie izvēlas mazākumtautību izglītības iestādes. Daudzi paši arī atzīst, ka valsts valodas zināšanas ir nepietiekamā līmenī.

Žurnāla „A12“ rubrikā „Robežlīnijas“ iepazīstam, kā līdzīgās situācijās rīkojas citās valstīs. Narva Igaunijā arī tiek uzskatīta par krievu pilsētu. Trešajai lielākajai Igaunijas pilsētai, kura robežojas ar Krieviju, ir vairāk par 50 000 iedzīvotāju. Ap 95% no pilsētas iedzīvotājiem ir krievu tautības, liela daļa no viņiem šeit ieradušies pēc Otrā pasaules kara.  Narvas pamatiedzīvotājiem – igauņiem – ilgus gadus pēc kara bija aizliegts apmesties uz dzīvi pilsētā.

Ārvalstu mediju uzmanības lokā Narva strauji nokļuva pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, Igaunijas krievvalodīgajai pilsētai veltot skarbu jautājumu „Vai Narva ir nākamā?“. Līdzīga scenārija jautājumi, kā atceramies, bija arī par Latgali. „Kopš neatkarības atgūšanas līdz pat 2014. gadam krievvalodīgā Narva bija valdības uzmanības un atbalsta aizmirstais reģions, kurš dzīvoja savu dzīvi, bet valsts attīstīja pārējo Igauniju. Pēc Krimas notikumiem Narva nokļuva uzmanības centrā un, vienlaicīgi, kaut kāda veidā atguva savu pilsētas nozīmi, apkārtējie sāka pievērst uzmanību šim pierobežas punktam. Jāpiezīmē, ka ārzemju žurnālistus vairāk interesēja, vai krievvalodīgā pilsēta plāno pievienoties Krievijai. Pēc tam Narva nokļuva nacionālās preses uzmanības lokā un tikai pēc tam – valdības sarunu dienas kārtībā.  Visiem preses izdevumiem narvenieši atbildēja, ka viņiem Krievija ir maz svarīga, par to nav pat domājuši. Tāpēc Igaunijas valdība sāka sajust atbildību par Narvas iedzīvotājiem un pilsētas attīstību,“ stāsta Kristīne  Kalasa, Tartu Universitātes filiāles – Narvas koledžas direktore. Interesanti, ka pati Kristīne ar ģimeni  dzīvo 170 km attālajā Tartu un kā liela daļa vietējo koledžas mācībspēku uz vairākām dienām nedēļā mēro ceļu darbam Narvā. Kāpēc Kristīnes ģimene nav pārcēlusies? Narvā ir ļoti vāja igauņu skola un viņas trim bērniem nav, kur mācīties dzimtajā valodā.

Kultūras pārmaiņas notikumu kontekstā

Pēc lielās preses uzmanības Narvā notika pārmaiņas – uzcelts krievu teātris, būvē Igauņu valodas skolu, kurā valodas apmācība notiks par velti visiem iedzīvotājiem. Valodas jautājumā Igaunijā tiek virzīta reforma par apvienotajām igauņu un krievu tautību skolām. “Mēs sadarbojamies ar Daugavpili un esam izpētījuši arī Latvijas situāciju. Jautājums nav tikai par to, lai krievvalodīgie bērni apgūtu igauņu valodu, svarīgi, lai veidotos saskarsme starp igauņiem un krieviem. Mēs negribam uzturēt atsevišķi krievu skolas, bet vēlamies veidot vienu kopīgu skolu. Skolu, kur igauņu un krievvalodīgie bērni mācās kopā, pie tam, neizslēdzot iespēju, ka krievu bērni daļēji mācītos savā dzimtajā valodā. Tur nav jautājums – skolā igauņu vai krievu valoda, bet gan – igauņu un krievu valoda kopā vienā izglītības iestādē. Mums ir metodika, kuru jau no 2000. gada dažās krievu skolās esam ieviesuši. Tagad ir jautājums, lai to nedarītu atsevišķi tikai krievvalodīgo bērniem, bet gan, apvienot visus kopā vienā skolā un vienā skolā viņi kopā mācās.

Igaunijā – bilingvālās jeb apvienotās igauņu un krievu skolas

Narvas koledža  sagatavo pedagogus daudzvalodu skolām, kuri apgūst ne tikai vispārizglītojošos priekšmetus, bet arī valodas iedziļināšanās metodika – kā pasniegt mācību priekšmetu un valodu vienlaicīgi.  Ja skolotājs strādā vidē, kur bērni un vecāki ir ar dažādām dzimtajām mājas valodām, tad ir vajadzīgas ne tikai priekšmetu kompetences, bet arī valodas zināšanas. “Vajag prast saskarsmi ar vecākiem, kuri pārstāv citu kultūru, kuri nepieder tavai kultūrai. Mums vēl nav pieņemts politiskais lēmums šajā jautājumā, jo būs vēlēšanas.  Valodai ir jādarbojas dabiskā vidē. Ja vienā reģionā dzīvo igauņi un krievi un mēs viņus vienkārši sadalām divās dažādās skolas sistēmas, krievu skolotāji, vecāki un bērni kopā vienā iestādē, bet tad nav iespējams viņiem iemācīt igauņu valodu. Tas nestrādā, jo tā nav dabiska vide un nav jēgas igauņus un krievus šķirt. 1.a klase – tīra  igauņu klase un 1.b klase – valodas iedziļināšanās klase, kur bērni pakāpeniski pāriet uz mācībām igauņu valodā. Mācoties kopā, rodas arī kopīga kultūras telpa – svētki, sadzīve, notikumi. Šāda sistēma darbojas Vācijā. Un tad 7. klasē abas grupas vienādi runā igauņu valodā.“ K. Kalasa uzsver, ka to ir paredzēts ieviest Igaunijā.

Raksts sagatavots ar Vaļsts reģionālās attīstības finansiālu atbalstu no Latvijas budžeta līdzekļiem  projektā “Robežlīnijas”.