Pagātnes fakti šodienai. Ziemas aukstumi.

Sandra Ūdre, Foto: Māris Justs
Agrāk Latgalē šai laikā parasti jau gaidīja aukstumu ar pamatīgiem mīnus grādiem un nepacietīgi gaidīja, kad pa īstam aizsals tuvējais ezers. Šāda interese par aizsaluša ezera ledus kvalitāti saistīta ar praktiskiem nolūkiem – īsināt garo apkārtceļu, ejot vai braucot ar zyrgu taisni. Ziemas mēnešos zilo ezeru zemes ainavai raksturīgi balti plašumi, krustu šķērsu nopēdoti dažādos virzienos.
Latgalieša vārdu krājumā daudz dažādu apzīmējumu sasaluma niansēm, piemēram: izpeils – virs ledus satecējis un biezā slānī sasalis ūdens; pagrauda/pagrauzde – tukšums starp ledu un ūdeni; zlaugzne – ledus virsējā ūdens plāna sasaluma kārtiņa; nūmizēt – noklāties ar plānu ledus kārtiņu; sarksne/sarkšni – sērsna; ladonka – ledus gabals, arī braukāšanai no kalna ragavu vietā u. c.

Nepacietīgie drosminieki parasti iemēģināja ledu vēl trauslu un bīstamu (tā nedarīt!). Ielūzušo vēl ilgi pieminēja apkārtējo runās, arī varoņstāstus par brīnumainu izglābšanos stāstīja no paaudzes paaudzē. Tā arī katoļu garīdznieka Jezupa Grišāna atmiņās atrodams paša piedzīvots atgadījums uz ledus: Pa azaru jau nivīns ni brauce, ni gōja, nu molas beja yudiņs. Leidz ladam vajadzēja kaidu gobolu brist pa yudini. Stōvēju, dūmōju un nazynōju, kū dareit, kai izaškērt. (..) Pasalyudžu, pōrsakristeju un ībrydu soltajā yudinī. Tyku uz lada un prīceigs sūļōju pa cītū ladu. Vyss azars speidēja kai spīgeļs, snīga nabeja, leidzons, vīglys ceļš. (..) Nūgōju nu molas kaidus 3 kilometrus, verūs: lels pleisums ladā nu vīnas azara molas leidz ūtrai. (..) Pleisums beja apmāram 2 asis plots, aizputynōts ar snīgu, un snīgs drusku sasalis. Maņ nabeja nikaidas vēzeņas, ar kū paraudzeit, voi snīgs ir iztureigs. Stōvu un kosu pakausi: kū dareit? Taidu gobolu nūgōjis, un tagad ej atpakaļ un nu jauna sōc ceļu apleik azaram! (..) Mēginōju ar vīnu kōju īmeideit snīgu pleisumā. Apmeideju apkōrt plotōku vītu un tod mēginōju tamā nūsastōt. Tur! Tod, stōvādams jau uz pleisuma, apmeideju vītu ūtram sūļam. (..) Meidu snīgu trešajam sūļam (..) ar vysu spāku lēču uz molu, uz ladu. Kōja, kura beja pleisumā, īšļuka yudinī, bet ūtra kōja jau beja uz molas, uz lads. Es krytu uz vādara, bet ar rūkom aizačēru aiz lada un izrōpōju molā.
L. Latkovskis. Filologijas materiali. Dzeive, 1957, nr. 26. 10.
J. Grišāns. Pa atmiņu stygom, 1, 1968, 87–88.

krasainais_logo