Tag: #baznīcas

Jaunumi

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Jaunumi

Citādi skaistais

Kad ir vēlme uzzināt par Latgalē apmeklējamo baznīcu vēsturi vai jāatrod kāds jauns galamērķis, ielūkojamies Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres grāmatās par sakrālo arhitektūras un mākslas mantojumu Latgalē, 2021. gadā iznāca noslēdzošā grāmata par vēsturiskajiem Balvu un Ludzas rajoniem, tādā veidā visas Latgales apzinātās baznīcas ir apkopotas. Protams, RŪTAS KAMINSKAS vārds saistās ne tikai ar to – pētniece, mākslas zinātniece, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas eksperte. Pētījusi sakrālo mantojumu un 18. gs. glezniecību Latgalē, Polijas mantojumu un bijusi arī “Terra Mariana” zinātniskā komentāra autore. Sarunā pievēršamies jautājumiem par Latgali, sakrālo mantojumu un arī vēl pētāmajām tēmām.

Fragments no intervijas:

Ja runājam par padomju laika kontekstu, vai tas ir ietekmējis kopumā skatījumu uz kultūrvēsturisko mantojumu? Droši vien padomju laikā daudzas lietas bija arī vērtīgas tieši ar sistematizāciju un apzināšanu?

“Šis laiks nav viennozīmīgs. Kādai paaudzei attieksmes un vērtības noteikti ir mainījušās. Ja cilvēkam nestāstīja neko vai stāstīja, ka baznīca ir kaut kas slikts, – kāpēc lai viņš uz sakrālo mantojumu skatītos pozitīvi. Otrs – bija speciāli iznīcinātas lietas, apņirgātas, tika sabojātas, ēkas nojauktas, kapliču vietā tika liktas degvielas tvertnes. Pēc kara turpinājās šī pirmskara pieminekļu valdes tradīcija, bija pieminekļu saraksti, un tad sākās pieminekļu graušanas process. Tika arī formāli samazināti aizsargājamo arhitektūras pieminekļu saraksti, daudz kas izmests ārā. Un tad pamazām atkal pa posmam to, kas palicis sveikā, mēģināja dabūt atpakaļ un iekļaut sarakstos. Līdz ar to arī iegūt juridisko aizsardzību, kad var prasīt arī vietējām varām pievērst uzmanību. Šis process kopumā ir bijis duāls. No vienas puses, tā postīšana, no otras – ka no centra tomēr varēja vairāk ietekmēt daudzas lietas. Kultūras ministrijā toreiz to centralizēti organizēja, lai būtu pieminekļu apsekošana, izvērtēšana un sarakstos iekļaušana. Un, ja šis piemineklis vai baznīca, piemēram, bija sarakstā, tad varēja izdot izziņu un dabūt būvmateriālus remontiem, jo nevarēja jau elementāras lietas izdarīt – nebija resursu. Nebija kaut vai materiālu, ja par ēkām runājam. Īpaši pret sakrālo mantojumu attieksme bija stipri noraidoša, postoša, un tāpat arī pret muižām, pret aristokrātu atstāto mantojumu, pret lietu, kas tika traktēts no šķiriskā viedokļa. Šie komunālie dzīvokļi ar ēkas papostīšanu, jo cilvēki vienkārši nezināja, ko darīt ar lietām, kas nonākušas viņu rokās. Visādi brīnumi ir dzirdēti. Bet, nu, tas laiks, paldies Dievam, ir prom, ir jādomā par jaunām problēmām.”

Visu interviju lasiet žurnālā “A12”.

Foto Inese Grizāne