Filma par Emīliju Benjamiņu. Tev ir grāmata par Emīliju „Mīla Benjamiņa”. Vai tu, skatoties šo filmu, atklāji ko jaunu, ko varbūt grāmatā neesi uzrakstījusi?
Es sēdēju un baudīju šo filmu, bez kādas kaulainas acs. Priecājos, ka latvieši var sakoncentrēt visus spēkus un šīs mājsēdes vai mājtupes, ierobežotas pārvietošanās brīvības laikā ir radījuši skaistu kostīmfilmu, es priecājos par šuvējām, kas uzšuvušas brīnišķīgus tērpus, priecājos par brīnišķīgajiem aktieriem. Es gan arī pati gribēju piedalīties filmā, kaut vai kā mašīnrakstītāja sēdēt tai redakcijā un, galvu nepacēlusi, strādāt. Bet cilvēki bija centušies, es neesmu kritiska, nemaz.
Vai tā bija tā pati Mīla, kuru tu redzēji, rakstot romānu?
Jā! Tikai man bija uz ko balstīties, man bija arhīvu avoti, es izlasu avotus, un tad es varu veidot tēlu, saprotu, ka 60 gadus pēc viņas nāves mūsu apziņā jau viņa ir tā kā svēto kārtā, bet īstenībā viņa dzīvoja savu tādas feinas, neatkarīgas sievietes dzīvi, kuru viņa pati sev bija radījusi, tāda ektīga pilsētniece, un avoti atklāj daudz pavisam tādas citādākas lietas. Kaut kā mēs viņu iedomājamies, o, Benjamiņa kundze piedalījās labdarības pasākumos! Viņa tur tikai piedalījās ar savu būšanu, ne jau kādam kaut ko tur briesmīgi deva, neko. Viņa nevienā sieviešu biedrībā nebija! Viņa tur atnāca, pagrozījās, noglaudīja bērniem galviņas un uzdāvināja zeķes, kuras viņai pasniedza. Un viss. Lai viņa kaut ko izdotu no savas naudas? Nē, viņai bija pavisam cita domāšana!
Domājot par Benjamiņu un arī tagad lasot par Grosvaldiem, vai tev arī kādreiz nav nākusi prātā doma, ka Latgalē tajā laikā tā nemaz nebija? Tas salīdzinājums ir ļoti skarbs! Vai latgaliešiem tomēr ģenētiski nav saglabājies šis nabadzības un atstumtības komplekss?
No vienas puses, tas tā ir. Es piedzimu 1962. gada ziemā, Rēzeknē, mamma, jauna medmāsa, atbraukusi no Rīgas pie mīļotā Donota, un tikai tad viņa sapratusi, ka mājā pie Ismeru-Žogotu ezera ūdeni ņem no ezera un mājās nav elektrības! Bet – vai mēs neizdzīvojām? Otra lieta, manam tēvam bija 18 gadu, kad viņam kā jaunākajam dēlam bija jāizdomā, kā izdzīvot. Ko viņš dara? Viņš aiziet uz Rīgu, grib iestāties lietišķās mākslas vidusskolā, bet, tā kā slēdz kopmītnes, tētim nav kur palikt. Viņš aiziet mācīties tur, kur ir kopmītne. Viņš izdzīvo. Es domāju tā, ja tev ir grūtāki dzīves apstākļi, tas bieži vien uzdod tev tā pa aci, ka tev ir jāizlien, jāizpunktierē, kā izdzīvot.
Es atceros, Īrijā, lietus līst visu laiku un pēkšņi nav elektrības un arī ūdens padeves. Visas īrietes, kas tur strādā, izmisumā, kas nu tagad te būs, ko tagad darīt? A mēs, latvietes, paņemam savus tazikus, saliekam zem notekcaurulēm, ir mums tīrs ūdens. Gaismas nav? Sveces iededzam. Un tu vari iziet no tādām situācijām, jo tu vari izdzīvot. Tas pulveris iekšā ir, un tu tak dzīvo! Es netaisos pārmest kaut kādam laikmetam, nu, iedomājies, 1919. gads, kas notiek Rīgā, vieni šauj un ienāk, atkal otri šauj. Latgalē arī. Bet tak izsitās un izdzīvoja!
Visu interviju ar LAIMU KOTU (Muktupāvelu) lasiet žurnāla jaunajā numurā.
