Tag: #literatūra

Jaunumi

Marija reizē ir i nav Latgolā

Pārnejuo goda beiguos izguoja naparosta gruomota latgaliski – Marijis Dzeislys dzejūļu kruojums aba dzeislinīks “Vysta smierts”. MARIJA DZEISLA ir pseidonims, i nateik atkluots, kas aiz tuo globojās. Partū ar Mariju navar sasarunuot ni dzeivē, ni pa teleponu, ni zūmā, ni skaipā. Tok Marijai var pīraksteit e-postu voi viesti feisbukā. Taidā veidā nūtyka ari itei interveja – es aizsyuteju Marijai vaicuojumus, kurī munā pruotā roduos piec kruojuma puorskaiteišonys, i jei atbiļdēja.

Kas ir Marija Dzeisla – uzzynoj, losūt “A12”!

Jaunumi

Runāt par svarīgo caur literatūru

AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.

Agnese nāk no Rēzeknes, tāpēc arī viņas darbos ne reizi vien aprakstīta Latgales vide, stāstā „Babeņa” izskan arī dialogi latgaliski. Aicināju Agnesi uz attālinātu sarunu par rakstīšanu un mazliet arī par Latgali.

[..]

“Varam daudz lasīt psiholoģijas grāmatās par to, kā no paaudzes paaudzē tiek nodotas līdzīgas pieredzes, kas saistītas ar atkarībām, līdzatkarībām, emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību. Mūsu paaudzei beidzot ir iespēja izrauties, ja ne pilnībā, tad vismaz paiet dažus solīšus tālāk. Vismaz apzināties, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek, un tas, kas notiek, nav pareizi, tur ir pārkāptas robežas. Ko es pamanu sevī un kas laikam ir ļoti daudziem cilvēkiem – ir ļoti grūti vispār saprast, ko jūtam. Manuprāt, tas ir īpaši raksturīgi tām sievietēm, kuras varētu likt kategorijā „laba meitene”. Viņas ir tik ļoti pieradušas darīt to, ko viņām šķiet, ka vajag darīt, ka viņas nesaprot, vai tas viņas pašas dara laimīgas. Vai viņas patiesībā nejūtas dusmīgas, nav apslāpējušas savus dusmu impulsus. Vai viņas nedara kaut ko tikai tāpēc, ka viņām ir bail no tā, kas notiks, ja viņas to nedarīs. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi.”

Sarunu ar Agnesi Zarāni lasiet žurnālā “A12”.

Foto Inese Grizāne

Jaunumi

Garum napalaistuos īspiejis

Kad piemin ALDA BUKŠA vārdu, visticamāk, ka šobrīd pirmais prātā nāks viņa atzinīgi novērtētais un abās latviešu valodas rakstu tradīcijās izdotais kriminālromāns „Brāļi/Bruoli”, par ko Aldis saņēmis arī Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2020”. Žurnālam „A12” šī nav pirmā saruna ar kriminālromānu autoru, bet no tā laika, kad izdots Bukša debijas romāns „Parādu piedzinēji” (2015) un bijusi satikšanās sarunā, pagājis labs brīdis – Aldis izmantojis to, nepalaižot garām dzīves piedāvātās iespējas. Rakstīšana, darbs valsts pārvaldē, sapnis par Ziemeļlatgali un sajūta par latgaliskā vērtību ir šīs sarunas un paša Alda karstās vasaras motīvi.

 

Lasiet žurnāla „A12” aktuālajā numurā.

Foto: Evija Pušmucāne

Jaunumi

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne
Jaunumi

Literāte Ligija Purinaša

LIGIJA PURINAŠA jau ilguoku laiku ir radzama sabīdriskajā telpā ar pošys saraksteituos dzejis gruomotu „Sīvīte” i tuos populariziešonu plotajā škārsteikla i mediju vidē. Ligija ar itū gruomotu tyka pi Latgalīšu kulturys goda bolvys „Boņuks” i nominacejis Latvejis Literaturys goda bolvai. Tok niu jei kūpā ar sovim dūmubīdrim struodoj jau pi cytys gruomotys – rudinī izīs viesturis stuostu gruomota „Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti”. Jei dorbojās ari bīdreibā „Centrs MARTA”, kas ir vīneiguo sīvīšu tīseibu aizstuoveibys organizaceja Latvejā – da šam vaira puorstuovāta Reigā i Līpuojā, niu ari Rēzeknē. Taipoš Ligiju var dzierdēt ari Latvejis Radejis raidejumā „Kolnasāta”, kur jei veidoj stuostus par myusu dīnu latgalīšu gruomotom.
Ligija ir studiejuse viesturi, baltu filologiju, kulturys teoriju, regionalūs mediju i komunikacejis zynuotni – ir īgivuse divejus bakalaura gradus, kab kertūs nūpītnai pi magistra īgiušonys, vēļ nav atroduse eistū virzīni.
Žurnalā „A12” pīduovojam verseji par ituo laika svareiguokajom pīcom atziņom nu Ligijas. Vairuok losit juņa/juļa numerī!
Foto: Māris Justs