Pērnā gada novembrī Latvijas Republikas Proklamēšanas 104.gadadienā Rīgas pilī tika pasniegti valsts augstākie apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts. Latvijas Valsts prezidenta mājaslapā teikts, ka “Latvijas valsts apbalvojumi piešķirti cilvēkiem, kuri ar savu godprātīgo, nozīmīgo darbu, aktīvo pilsonisko stāju un uzticīgu kalpošanu Latvijai godam pelnījuši augstāko valsts atzinību”. Valsts prezidents un Ordeņu kapituls augstākos valsts apbalvojumus pasniedza vairāk nekā 80 personībām. Viņu vidū par Atzinības krusta kavalieri tika iecelts arī Rēzeknes Dieva Žēlsirdības Romas katoļu draudzes prāvests un Rēzeknes–Aglonas diecēzes ģenerālvikārs STAŅISLAVS PRIKULIS.

Fragments no intervijas.

Pēdējie gadi cilvēkiem bija ļoti smagi – pandēmijas laiks, karš un tā izraisītās sekas. Vai arī baznīca izjūt šīs grūtības?

Šim jautājumam ir divas puses. Pirmā atbildes daļa – ticības ziņā nekas nemainās. Dievs ir pāri visam gan priecīgā, gan grūtā brīdī. Mēs zinām, ka Dievs mūs nekad nepamet. Tas dod pozitīvu un reālistisku skatījumu uz dzīvi. Tas mūs stiprina ar vienu no svarīgākajiem tikumiem – cerības tikumu, paļaušanos, ka viss tiks sakārtots. Ja mums ir Kristus, tad mums ir visa pasaule. Atbildes otrā daļa – mums ir pienākums aizstāvēt savu zemi. Aizstāvēt labo ir Dieva likums. Karavīri to dara ar ieročiem, bet ticīgie cilvēki to dara ar lūgšanām, lai labais uzvar visā pasaulē. Jā, mēs pārdzīvojam par notiekošo, bet katram no mums sev ir arī jāuzdod jautājums – kā mēs varam palīdzēt? Ko es konkrēti varu darīt? Aiziet uz dievnamu un palūgt par mieru ir mans pienākums. Ja varu izdarīt vēl ko papildus, ļoti labi. Mēs palīdzam materiāli, dodam pajumti, bet mēs ļoti daudz palīdzam arī ar savām lūgšanām.

Visu sarunu lasiet žurnālā.

Foto Māris Justs