Skatot vietējās preses reportāžu bildes no izstāžu atklāšanām pēdējā padomju desmitgadē, pārsteidz tas cilvēku daudzums telpā un mākslas brīnuma pārsteigtās sejas. Tāpēc jautāju māksliniecei, vai atšķiras izstāžu organizēšanas principi un apmeklētāji 80. gados un mūsdienās. Elga: „Domāju, tā atšķirība ir. Toreiz uz izstādēm gāja visi pēc kārtas. Un ne jau kādi mākslas pasaules pārstāvji, bet vienkārši cilvēki, reizēm pat atbrauca organizēti ar autobusu. Vairāk izslāpuši pēc mākslas vai tas bija interesantāk? Tā dzīve toreiz tik viegla nebija, smagi apstākļi, tāpēc gribējās paskatīties ko skaistu. Tolaik vietējā kultūras piedāvājumā tik daudz iespēju kā šodien arī nebija.

Kad notika kādi Mākslas dienu pasākumi, cilvēku sanāca jūra. Jā, lai tiktu izstāžu zālē, cilvēki rindā stāvēja. Visur piedalījās, visu ar interesi skatījās. Izstādēs varēja ieraudzīt kaut ko jaunu un „svaigu”, un tā gribēšana uz to cilvēkiem bija. Šodien to grūti pat iedomāties. Tad ar gadiem apmeklētāju palika arvien mazāk. Tagad uz izstādi atnāk tikai tie, kam māksla patīk, un tie, kas zina, ko konkrēti viņi grib redzēt.

 Māksliniekiem tolaik bija jārēķinās ar zināmām nodevām – kaut kam noteiktam tais darbos jāparādās, bet nevajadzēja to, kas tai padomju sistēmā neiederas. Ja uzglezno to, ko vajag, un tad to, kas pašam tuvs. Tad to pēdējo nav, kur likt, sev arī jāatstāj. Izstādēm parasti bija dota tēma, piemēram, „Celtnieki”, „Padomju milicija”, „Sports”. Darbi bija jāpielāgo šai tēmai, stingra žūrija to vērtēja. Gleznojums meistarības ziņā varēja būt labs, bet, ja nebija „idejiski izturēts”, to izstādei neņēma. Visi jau pamatā zināja, ko vajag. Mūsdienās, ja esi piegleznojis darbus, noīrē telpu un izstādies.

Sarunā ar ELGU PAURU par to, kas plūst un aizplūdis laika tecējumā, kā mainījušās mākslinieces krāsu izvēles un to pludināšanas paņēmieni, kur māksliniece smeļas iedvesmu.

Tiekamies žurnāla aktuālā numura lappusēs!

Foto Māris Justs