Tag: #ceļojums

RIEBIŅU NOVADA MOZAĪKA

Ģeogrāfa skatījums uz kartes pārkrāsošanu

Kartes man ir patikušas jau kopš agras bērnības, un šī kaislība nebūt nav mitējusies. Atmiņā reljefi iespiedusies tā laika Latvijas PSR administratīvā iedalījuma karte – 26 rajoni un 7 republikāniskās pakļautības pilsētas. Pamodināts pat nakts vidū, varu no galvas noskaitīt visas šīs administratīvās vienības un pat krāsas atceros – Daugavpils un Ludzas rajoni kartē bija iekrāsoti dzelteni, Krāslavas – zaļš, Preiļu un Balvu – oranži, bet Rēzeknes – sarkani rozā. Šis gana stabilais iedalījums bija saglabājies līdz pat 21. gadsimta sākumam, kad politiķi nolēma parādīt, ka neēd valsts maizi par baltu velti un sāka visai dīvainus eksperimentus, kas noslēdzās 2009. gadā, kad Latvijas nebūt ne plašā teritorija tika sašķēlēta 110 novados un 9 republikas pilsētās. Tagad pat ne katrs pedantisks teicamnieks vai rūdīts erudīcijas spēļu čempions varēja tos visus atpazīt, par likumdevējiem – Saeimas deputātiem – nemaz nerunājot.

Pagāja nieka trīs olimpiskie cikli jeb 12 gadi, un atkal kārtējais reformu cunami ir klāt – nu Latvijā palikušas vairs tikai 46 pašvaldības – 10 valstpilsētas (tāds dīvains nosaukums – varbūt city (angļu val.)?) un 36 novadi. Latgalē būtībā ir notikusi atgriešanās pie padomju laika mantojuma – identiskās robežās ir saglabājušies Balvu, Ludzas, Rēzeknes un Krāslavas rajoni, kas nu ir pārdēvēti par novadiem, bet bijušais Daugavpils rajons ar visu gardo Sēlijas kumosu nu ir nosaukts par Augšdaugavas novadu. Lielākās izmaiņas skārušas bijušo Preiļu rajonu – Līvāniem ir izdevies nomest nīsto padomju laika jūgu un nostiprināties kā suverēnam novadam, bet Preiļi arī nav palikuši bešā – to ciešajās skavās nu ir atgriezušies kādreizējie šķeltnieki – Riebiņu un Vārkavas novadi, kā arī katoliskais Aglonas pagasts, kam neizdevās aprēķina laulība ar krieviskajiem Grāveru, Šķeltovas un Kastuļinas pagastiem, kas nu ir satupuši iesildītajā Krāslavas paspārnē. Brīvdomīgie Varakļāni palikuši kaut kur pa vidu – starp Latgali un Vidzemi – un pagaidām karājas gaisā, bet tās jau ir viņu 55 problēmas.

Jau pirms krietna laika iznāca enciklopēdisks izdevums skolēniem „Ausmas Zeme” (Rēzeknes Augstskola, 2012), kurā ir apkopota daudzpusīga informācija par visām Austrumlatvijas pilsētām un novadiem, Varakļānus un Ilūksti ieskaitot. Zinātniskā redaktore Sanita Lazdiņa grāmatas priekšvārdā min, ka izdevuma apakšvirsraksts varētu būt Latgales veiksmes stāsti, kas itin labi saskan arī ar žurnāla „A12” filozofiju. Esmu viens no „Ausmas Zemes” autoriem – man bija uzticēts izveidot nodaļas par Ilūkstes un Riebiņu novadiem, kā arī apkopot un sakārtot visa izdevuma vizuālo materiālu – tā rezultātā šeit ir publicēts arī vairāk nekā simts manu fotogrāfiju. Ar svaigu aci un jo uzmanīgi pārlasīju nodaļu par Riebiņu novadu – lai saprastu, kāds veiksmes stāsts nepilnu 17 gadu vecumā šovasar 1. jūlijā ir noslēdzies. Pēkšņi atskārtu, ka patiesībā nekas nav beidzies, – tāpēc aicinu ciemos uz Riebiņu pusi.

Ivara Matisova pilnu rakstu par RIEBIŅIEM lasiet žurnāla augusta/septembra numurā.

AR LAIVU PA MALTAS UPI

Ir iestājusies vasara, un atpūtnieki steidz pilnvērtīgi piepildīt jūnija siltās dienas. Laiks ir kā radīts laivu izbraucieniem, arī žurnāla “A12” rakstu autors Ivars MATISOVS, ģeogrāfs, laivotājs ar pieredzi, dalās iespaidos par braucienu ar laivu pa Maltas upi, žurnālā aprakstot līkločus un šķēršļus, kas sastopami pa ceļam. Rakstā uzzināsiet dažus pamatfaktus par Latvijas un Latgales upēm, Maltas ciemu, Maltas upes augšteci, upes izteku, Maltas pieteku Baldu un gūsiet atbildi, kāpēc Maltas upi autors sauc par džungļu upi.
Fragments no raksta/laivu brauciena iespaidi:
“2008. gadā, plānojot Rēzeknes Augstskolas ģeogrāfisko ekspedīciju ar topošajām ģeogrāfijas skolotājām Annu, Inu, Initu, Jekaterinu un Ludmilu uz borta, bez liekas šaubīšanās nolēmu airējumu sākt tieši Maltečkā. Pirms ceļa ieturējuši nelielu azaidu un uztaisījuši komandas kopbildi, gana siltā jūnija vidus priekšpusdienā uz optimistiskas nots devāmies pretim piedzīvojumiem, bet drīz vien smaidu ekspedīcijas dalībnieku sejās nomainīja nopietnība, tad – izmisums un visbeidzot arī bezcerība. Nieka septiņu gadu laikā idilliskā ainava bija mainījusies līdz nepazīšanai – bebru un vēja gāzti koki ar apskaužamu regularitāti, ik pa laikam sēkļi un negaidītas bedres upes gultnē un kā kronis visam – garlaicīgi nokrišņi lietus veidā ar arvien pieaugošu intensitāti. Strauji tuvojās vakars – kaut kur pasaules malā bez jebkādām saziņas iespējām ar radiem un tuviniekiem notika piemērotas vietas meklēšana naktsmītnei. Beidzot upes labajā krastā pamanījām meža pļaviņu, kur uzsliet teltis un iekurināt ugunskuru – 8 stundu laikā bijām veikuši nieka 10 km. Nobrāzumi, skrāpējumi, sasitumi, zilumi, šur tur piesūkušās dēles un neskaitāmi dažādu asinskāru insektu kodumi bija mūsu tās dienas darba augļi, ko papildināja samirkušas teltis un vietām slapji guļammaisi piķa melnās nakts stundās.
Par laimi, pa nakti lietus norima, rīts atnāca ar spožu sauli un arī diena pamazām iesila – Maltas upe kļuva manāmi platāka un nu bezbēdīgi līkumoja pa meliorētajām palieņu pļavām, savukārt bebru aizsprosti bija pagaisuši kā nakts murgi. Īsi pirms Baldas ietekas Maltas upe strauji mainīja tecējuma virzienu no rietumiem uz ziemeļiem un tālāk tecēja jau pa regulētu un iztaisnotu gultni. Ekspedīcijas dalībnieki atguva dzīvesprieku un čakli turpināja veikt vides kvalitātes pētījumus, piemēram, nosakot Maltas upes ūdens PH līmeni, ūdens cietību un elektrovadītspēju, kā arī hlorīdu, kalcija karbonātu, amonija jonu un fosfātu koncentrāciju ūdenī. Konstatējām, ka ūdens kvalitāte Maltā ir laba un arī bioloģiskā daudzveidība upē un tās krastos ir liela – baltās ūdensrozes un dzeltenās lēpes lielā daudzumā, savukārt neilgi pirms Maltas ciemata tika pamanīts pat tik rets un eksotisks Latvijas ornitofaunas pārstāvis kā spoži zilais zivju dzenītis.”

 

 

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Baudiet vasaru kopā ar žurnālu “A12”!