Atceros Ivetu Kepuli no Rēzeknes mūzikas vidusskolas laikiem. Viņa bija meitene ar garu bizi. Smejoša, sīksta, sportiska un ļoti patstāvīga. Nedaudz atšķirīga, jo malēniete. Bijām kursabiedrenes, vēlāk arī kaimiņos dzīvojošas jaunās māmiņas ar kopīgām rūpēm un sarunām par bērniem. Likās, ka mūsu senā pazīšanās traucēs intervijā atklāt ko jaunu, tomēr kļūdījos – Ivetas jūsma un bērnišķīgais prieks par visu, ko viņa dara pirmo un simtu pirmo reizi, aizrāva arī mani. Sapratu, ka IVETAS KEPULES mainība, azarts un pozitīvais avantūrisms ir tās īpašības, kas ļauj viņai saprasties ar ļoti atšķirīga vecumu auditoriju – no vismazākajiem, arī smagas slimības skartiem bērniem līdz cienījama vecuma senioriem. Iveta iesmej, ka darbu viņai daudz. Kā kārtīgam deputātam. Viņa ir mūzikas skolotāja un direktora vietniece darbā ar mūzikas klasēm Rēzeknes 5. vidusskolā, senioru kora “Septiņkalne” diriģente, Yamaha mūzikas skolas Rēzeknē izveidotāja un skolotāja, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore. Pēdējos sešus gadus Iveta darbojas arī ar Rēzeknes Autistu biedrības mazajiem pacientiem.
Pilnu Ilonas Rupaines rakstu lasiet jaunajā žurnāla numurā.
Foto Evija Pušmucāne
Tikties ar teātra un kino režisori, dramaturģi KRISTU BURĀNI sanāk vēl 36 stundas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Krista sarunu papildina kara divdesmit pirmajā dienā. Bet arī pirmajā mūsu tikšanās laikā sarunā ieskanas gan karš, gan uzvaras priekšnojautas. Un, protams, Latgale. Dzimušas un augušas rīdzinieces un tagad cēsnieces Kristas nozīmīgākie Latgalei veltītie darbi ir pieteikuma “Daugavpils – Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2027” koncepcija, pērnvasar Rēzeknes teātra “Joriks” spēlētās, Spēlmaņu nakts balvu ieguvušās izrādes “Mans kaimiņš ebrejs” dramaturģija.
Skatot vietējās preses reportāžu bildes no izstāžu atklāšanām pēdējā padomju desmitgadē, pārsteidz tas cilvēku daudzums telpā un mākslas brīnuma pārsteigtās sejas. Tāpēc jautāju māksliniecei, vai atšķiras izstāžu organizēšanas principi un apmeklētāji 80. gados un mūsdienās. Elga: „Domāju, tā atšķirība ir. Toreiz uz izstādēm gāja visi pēc kārtas. Un ne jau kādi mākslas pasaules pārstāvji, bet vienkārši cilvēki, reizēm pat atbrauca organizēti ar autobusu. Vairāk izslāpuši pēc mākslas vai tas bija interesantāk? Tā dzīve toreiz tik viegla nebija, smagi apstākļi, tāpēc gribējās paskatīties ko skaistu. Tolaik vietējā kultūras piedāvājumā tik daudz iespēju kā šodien arī nebija.
5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos. 
Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.
AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.
