Tag: #drukātāprese

Jaunumi

Laimes hektāri Pīterkolnā

Keramiķes Daces Losānes darbus pamanīju izstādēs, māla trauki izceļas ar daudzveidīgām, skumjām vai domīgām cilvēku sejas izteiksmēm. Pirms pāris gadiem ģimenes plānos nebija atgriezties uz dzīvi Latgalē, bet tagad Rēzeknes novada Pīterkolnā tiek iekopta lauku saimniecība un mežu ainava iedvesmo jauno podnieci radīt māla krūkas un mīļkrūzītes. Pie Daces un Imanta Losāniem dodamies saulainā un aukstā ziemas dienā.

Par to, kā top Pīterkolna krūzes un citi trauki, par atgriešanos Latgalē un mākslinieku Daces un Imanta Losānu dzīvesveidu lasiet žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

Jaunumi

Dzīvot tautas mūzikā

Sarunu ar Gunāru Igauni ir grūti aprakstīt, tā ir jāredz. Vai vismaz jādzird. Jādzird Gunāra sulīgie epiteti, sirsnīgie smiekli, instrumentu spēle un stāsti, kuros ik pa laikam viņš pāriet uz savu dzimto latgaliešu valodu. Rakstot ir vēlme pēc daudzām izsaukuma zīmēm teikumu beigās. Jo Gunārs deg par savu darbu, idejām, ģimeni un Latgali. Uzaudzis un skolojies Rēzeknes novada Dricānos, viņš nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo turpat netālajā Gaigalavā. Turp var doties aplūkot viņa radīto Mūzikas instrumentu muzeju un darbnīcu, Šmakovkas muzeju, mājīgo hosteli “Muzikanti”. Gunāru var satikt ballēs, koncertos, festivālos, redzēt televīzijā.  Sava uzņēmuma mājaslapā viņš saka: “Tautas mūzika ir mana dzīve. Gan izglītība, gan ģimene, gan daudzu gadu darbs – tas viss nesaraujami saistīts ar mūziku.”

Interviju ar Gunāru Igauni varat izlasīt žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

Jaunumi

Mežs kā horizonts

Pēc garās pandēmijas pauzes kultūras dzīve atgriezusies ierastajās sliedēs. Arī teātri atkal pulcē pilnas zāles, kurās rodas tā īpašā enerģijas apmaiņa starp skatītājiem un aktieriem, ko nespēj sniegt nekādi ekrāni un tiešsaistes iespējas. Ļoti veiksmīga aizvadītā sezona bijusi Valmieras Drāmas teātrim, kurā strādā režisore Inese Mičule. Latgalē daudziem vēl spilgtā atmiņā viņas 2017. gadā veidotā koncertizrāde “Latgales gredzens”, savukārt šogad Inese bija nominēta “Spēlmaņu naktij” kā gada režisore.

Runājot par “Spēlmaņu nakts” nominācijām, Inese saka, ka balvas, protams, ir svarīgas, tomēr liels novērtējums arī nominācija, kas liecina, ka esi pamanīts. Viņa jau ir saņēmusi vienu “Spēlmaņu nakts” balvu – 2009. gadā par izrādi “Fundamentālists” tika novērtēta kā gada spilgtākā debija. “Tas bija kā apstiprinājums tam, ko dari. Tāda kā bāka – tu esi okeānā un kāds tev parāda bāku. Patīkami, ka kāds, šajā gadījumā žūrija, tevi profesionāli atzīst par labu esam. Bet kļūt lepnai vai iedomīgai par to, ka esi kaut ko baigi paveikusi… Nē!” Inese to salīdzina vienkārši ar trāpīšanu apstākļu loterijā. Emocionāli daudz spēcīgāka bijusi Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2017” saņemšana kā koncertizrādes rakstiem un skaņai “Latgales gredzens” režisorei.

“Man toreiz gandrīz sirds otrādi apgriezās, kad to paziņoja. Domāju – tiešām!? Jo tas bija kaut kas tik ļoti personisks. Strādājot pie tā, vēlreiz izdzīvoju visu savu bērnību. Un tev par to pasaka paldies, tik brīnišķīga atzinība! Tas ļoti daudz nozīmē, jo tā ir daļa no manas personības,” viņa ar neslēptām emocijām atceras. Saku, ka “Latgales gredzens” daudzos, arī manī pašā atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, veiksmīgi sapludinot kopā tradicionālo mūziku ar katoļu baznīcas tradīcijām. Tas noteikti liecina, ka Inese, daudzus gadus nedzīvojot Latgalē, tās sajūtu sevī nav zaudējusi.

“Jā, protams, ka tā man ir! Joprojām ļoti labi pārzinu arī latgaliešu valodu, šobrīd diemžēl vidē, kurā darbojos, tās kā sarunvalodas man apkārt nav. Bet, esot Latgalē, izmantoju katru izdevību aprunāties latgaliski,” viņa stāsta. Latgalē Inese joprojām ir gana bieži, jo brauc ciemos pie mammas. Tētis diemžēl jau devies mūžībā. Vasarās kopā ar vīru, aktieri Kārli Freimani, un bērniem apceļoti arī Latgales ezeri.

Braucot uz interviju un zinot, ka droši vien runāsim arī par Latgali, viņa domājusi, kas tad īsti ir tā Latgale un latgaliskais. “Kad iestudēju Māras Zālītes “Kaupēn, mans mīļais!”, strādāju kopā ar Anci Krauzi. Viņa ir izteikta kurzemniece. Runājot ar viņu, man atnāca kaut kādas atbildes par Latgali un Kurzemi. Viņi ir jūras cilvēki, kuri visu laiku redz to horizontu. Mēs jūru neesam redzējuši, mūsu horizonts ir meži. Varbūt tāpēc mēs atšķiramies.”

Lauras Melnes rakstu par Inesi pilnā versijā lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne.

Jaunumi

Dejusvētkus gaidot

ILMĀRS DREĻS. Horeogrāfs, deju pedagogs, Latgales novada folkloras kopējs un popularizētājs, tautas mūzikas instrumentu meistars. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku virsvadītājs. Svētki jau nākamgad, tāpēc Ilmāram jautājām, ko viņam nozīmē būt virsvadītājam, kas īpašs Latgales kolektīvos, kā panākt, lai deju tradīcija dzīvotu arī turpmāk.

Kā ir būt Deju svētku virsvadītājam?

Pirmkārt, tā ir liela atbildība par procesu un cilvēkiem, kas tajā iesaistīti. Protams, tas ir liels prieks un pagodinājums, ka tevi paņem, paņem tavas dejas svētkiem un dod tās izdejot Daugavas stadionā. Virsvadītājs ir tas, kurš uzliek entos tūkstošus dejotāju, simtus kolektīvu uz Daugavas stadiona.

Kādas ir latgaliešu dejas?

Ir stereotips, ka latviešiem dejas tādas lēnas, bet Latgalē tās nedaudz straujākas. Īstenībā nē, paskatoties folklorā, tās dejas lec tikpat ātri, tikpat strauji kā Kurzemē un Vidzemē, Zemgalē. Bet mums tas muzikālais ir atšķirīgāks. Nebūtu mūzikas, nebūtu dejas. Runājot par mūziku un ietekmēm – īru steps radās, kad viņi mīcīja klonu, afrikāņu steps sākotnēji bija saziņas līdzeklis kamerās vergiem. Latgalei gājušas pāri ļoti daudzas ietekmes – kari, dažādas nācijas atstājušas savu. Latgalietis paņēmis no tā visa labāko! Tādēļ mums ir it kā nelatgaliskas dejas vengerka, padespa, tāpat mēs kadriļas, krakovjaku dejojam…

Visu interviju ar Ilmāru Dreļu lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Jaunumi

Joku gabalus nespēlēsim

Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

Vairāk – žurnāla jaunajā numurā.

Foto autors Māris Justs

Žurnāls “A12” – pozitīva dāvana svētkos! Abonē, un tiekamies sešas reizes gadā.

 

 

Jaunumi

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

“Mēs svinam svētkus, lai pārveidotu mūsu dzīvi, un kaut kas nozīmīgs sakustas mūsu dvēselēs. Tas ir aicinājums uzdrošināties dzīvi sākt no jauna.”

/Aigars Bernāns, no mūka A. Grīna pierakstiem, “A12”/

Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

Jaunumi

Lūznavas muiža – Latgales džeza oāze

Gaidīts mūzikas notikums vasaras izskaņā

Augusta beigās jau ceturto gadu pēc kārtas Lūznavā norisinājās starptautiskais Baltijas džeza festivāls ar gana neparastu nosaukumu “Škiuņa džezs” – man tas ir viens no gaidītākajiem vasaras kultūras notikumiem Latgalē, tāpēc cenšos nepalaist garām nevienu no piedāvātajiem koncertiem. Arī šovasar nepiespiestā un visnotaļ pozitīvā gaisotnē izdevās izbaudīt džeza mūzikas burvību un turpat desmit stundu garumā – septiņi stilistiski visai atšķirīgi koncerti, mūziķu džema sesija pirmās festivāla dienas noslēgumā un meistarklašu audzēkņu ģenerālmēģinājums pirms atbildīgā atskaites koncerta ir ticis ierakstīts manā smadzeņu magnetofonā. Domājams, ka arī citiem koncertu apmeklētājiem festivāls ir palicis atmiņā kā silts un saules enerģijas piepildīts vasaras pilnbrieda ābols. Ja nu palaidāt šo pasākumu garām – arī tā nav liela bēda, jo Lūznavas muižas Facebook profilā varat noskatīties visu koncertu ierakstus – Skrundas TV čakli pastrādāja arī šogad, nodrošinot visu koncertu tiešraides.

Ivara Matisova pieredzes stāsts, veldzējot dvēseli “Škiuņa džeza” koncertos, – lasiet žurnālā.

Jaunumi

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Jaunumi

Latgales urbanonīmu stāsti

Vai zināt, kas ir pulkvedis Briedis, kuram par godu nosaukta iela Rēzeknē? Kā vēsta avoti un Ivara Matisova raksts, Frīdrihs Briedis (1888–1918) bija leģendārs latviešu karavadonis un viņa dzīvesstāsts noteikti ir mūsu uzmanības vērts.

Ivara pētījums par Latgales ielu (tostarp Pulkveža Brieža ielas) nosaukumiem lasāms žurnāla aktuālajā numurā.

Jaunumi

Brāļu mīlestībā

Politiķi MĀRI GRAUDIŅU satieku aprīļa nogalē Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē. Ir Latgales kongresa trešā diena, kas pārsvarā veltīta politiskām diskusijām. Tiek teiktas daudzas dedzīgas runas, esošie un vēl topošie Saeimas deputāti cits caur citu pauž savu atbalstu Latgalei, brīžam iedegoties tādā kā vairāksolīšanas sacensībā. Māris Graudiņš tam visam uzmanīgi seko līdzi, taču neiesaistās – viņu uz Rēzekni atvedušas ne jau tikai kongresa norises – pēc dažām dienām Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta” paredzēta pirms diviem gadiem iznākušās žurnālista Arņa Šablovska  grāmatas „Garīgo tiltu būvētājs” prezentācija, kas vairākkārt atlikta kovida ierobežojumu dēļ. Grāmata iznākusi apgādā „KALA Raksti” un ir veltīta Māra brālim Ivaram Graudiņam, kristiešu ekumēniskās kustības virzītājam Latgalē. Ivars dzīvoja Silmalas pagasta Ružinā, kur slēgtās kafejnīcas ēkā bija izveidojis vietējās kopienas centru ar nosaukumu „Feiņi” – lai sludinātu Dieva vārdu, vienotu dažādu tautību un konfesiju ļaudis un sniegtu atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. 2018. gada 7. novembrī rudens tumsā Ivaru uz ceļa nonāvēja vietējais jaunietis…

Saruna ar Māri Graudiņu notiek nākamajā dienā Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta”, un tas ir zīmīgi, jo Ivars un Māris Graudiņi nāk no Latgales izcilā valstsvīra, garīdznieka un politiķa Franča Trasuna dzimtas, viņu vecvectēvs Donots bija Franča brālis. Dzimuši Zviedrijā, auguši un izglītojušies Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, iespējams, tieši šī spēcīgā dzimtas stīga abus brāļus atvedusi uz Latviju un mudinājusi darboties senču dzimtenes labā. Māris Graudiņš ir ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu Kanādā un starptautisko attiecību studiju diplomu Stokholmā (Zviedrija), Latvijā atgriezies 1992. gadā, ir bijis 5. Saeimas deputāts un politiskās partijas dibinātājs, Stokholmas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Rīgā. Ģimenē uzaudzināti seši bērni, tostarp arī Eiropas čempione pludmales volejbolā Tīna Laura Graudiņa. Saruna notiek gan pēckongresa gaisotnē, gan Krievijas noziedzīgā kara zīmē. Savos spriedumos Māris Graudiņš ir piesardzīgs, pats atzīst, ka nav īstermiņa optimists, taču tic gaismas uzvarai pasaulē. Tāpat, kā to līdz pat savai traģiskajai aiziešanai darīja viņa brālis Ivars, par kuru runājot, nereti viņam kaklā iesprūst kamols.

Annas Rancānes interviju ar MĀRI GRAUDIŅU lasiet žurnāla jaunajā numurā!

Foto Māris Justs

Jaunākie ieraksti
Vecāki ieraksti