Tag: #kultūrasmedijs

Desmit kā viens

Pirmā no pamatiem celtā akustiskā koncertzāle Latvijā – Latgales vēstniecība “Gors” – maijā atzīmēs 10 gadu jubileju. “Gorā” notiek viss: koncerti, opera, balets, teātris, izstādes, kino, semināri, pat laulības un jubileju svinības. “Gors” ir kļuvis par Latgales seju. Desmit gadu garumā koncertzāle ir izveidojusi augstu kultūras dzīves kvalitātes latiņu. “Gora” vadītāja Diāna ZIRNIŅA un Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona RUPAINE ir svarīgākie zobratiņi sarežģītajā “Gora” mehānismā. Koncertzālē strādā no tās pirmsākumiem un, kā pašas teic, ir saslimušas ar “Goru”.

Par to, kāda bija GORA pirmā desmitgade, kā koncertzāles idejas autoriem izdevās izlauzties cauri apkārtējo neticības un skepses labirintu pirms GORA tapšanas un aizkulišu stāstus lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no privātā arhīva.

KUR VAR SATIKT MĀLU

Ģeogrāfa meklējumi un atradumi

Pirmā sastapšanās – jau agrā bērnībā

“Vienu brīdi jau likās, ka šis raksts netaps, – biju gluži kā iestidzis mālā. Bet palaimējās izrauties no māla lipīgajām skavām, un nu varam droši sākt kārtējo ceļojumu žurnāla “A12” lappusēs. Atzīšos, ka ar mālu manas attiecības ir uz Jūs – cieņpilnas, bet ne intīmas. Ļoti iespējams, bērnudārzā no māla esmu pat kaut ko lipinājis – visticamāk, prastus svilpauniekus, bet vēlāk manā dzīvē iestājās krāsainā plastilīna ēra. Mākslas skolā vai pulciņā neesmu gājis, savukārt mūzikas skolā apguvu alta spēli – tas ir metāla pūšamais stroķis, gatavots no plastiska un brūngana misiņa. Māla stabules tolaik neviens vairs nepūta – lai gan arheologu atradumi liecina, ka tieši māla stabules bijuši iecienītākie mūzikas instrumenti Latgales pusē, – podnieki tās taisījuši no sarkana māla un rotājuši ar baltmāla rakstiem. Interesanti, ka pats senākais Latvijas teritorijā uzietais mūzikas instruments ir kaula stabule, kas atrasta Lielā Ludzas ezera smilšainajā krastā un kuras vecums varētu būt 3–4 tūkstoši gadu.”

Mūsu atjautīgā un asprātīgā autora Ivara Matisova pētījums par māla pasauli Latgalē.

Lasiet žurnālā.

Attēlā: Andreja Paulāna darināta krūze no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.

Izkuopt nu ramu

Ka jauns cylvāks suoc latgalīšu kulturā koč kū dareit, nareši goduos tai kai tymā teicīnī – “īdūd valnam mozū piersteņu, a jis pajam vysu rūku”. Ruodīs, ka tai saguojs ari ar Amandu Anusāni, kura vēļ pyrma goda beja vaira zynoma kai fotografe i Instagram konta @muna_muoksla veiduotuoja, tok niu dora vēļ daudz kū cytu – aktivi dorbojās Latgalīšu kulturys kusteibys “Volūda” projektūs, struodoj portalā Lakuga.lv, producej radejis raidejumu “Pīci breinumi”, ir plānuotuoja “Giut breidi” komandā i vēļ dokumentej pīna goldus.

 

Sarunu ar aktīvo jaunieti Amandu lasiet žurnālā “A12”.

Kā gan bez teātra!

“Kāpēc mums ir vajadzīgs teātris? Tas ir stāsts par mūsu dvēseles izaugsmi un garīgo kultūru. Īpaši šajā laikā, kad notiek karš, mums jābūt kritiski domājošiem un jākopj sava garīgā pasaule. Tā sadursme, kas šobrīd notiek, ka garīgums nav nepieciešams, dominē tikai materiālisms, ir šausmīga. Tas konflikts var novest pie ļoti lielas krīzes. Ir ļoti skumji, ja cilvēki domā, ka kultūra nav vajadzīga. Gribētos, lai tie, kuri tā saka, noņem aizsargmehānismus, kurus sev ir uzlikuši. Ja cilvēkam ir bail, viņš nocietinās un tad jautā, kāpēc viņam vajag mākslu. Bet māksla var attīrīt, tu vari stāvēt pie gleznas un raudāt, un palikt kaut uz sekundīti labāks cilvēks šajā pasaulē, vai arī pēc teātra izrādes padomāt.” (Inese Mičule, režisore, “A12” 2022/2023)
Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.
Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.
Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!
Foto Māris Justs

Laimes hektāri Pīterkolnā

Keramiķes Daces Losānes darbus pamanīju izstādēs, māla trauki izceļas ar daudzveidīgām, skumjām vai domīgām cilvēku sejas izteiksmēm. Pirms pāris gadiem ģimenes plānos nebija atgriezties uz dzīvi Latgalē, bet tagad Rēzeknes novada Pīterkolnā tiek iekopta lauku saimniecība un mežu ainava iedvesmo jauno podnieci radīt māla krūkas un mīļkrūzītes. Pie Daces un Imanta Losāniem dodamies saulainā un aukstā ziemas dienā.

Par to, kā top Pīterkolna krūzes un citi trauki, par atgriešanos Latgalē un mākslinieku Daces un Imanta Losānu dzīvesveidu lasiet žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

Sekot zvaigznei

Pērnā gada novembrī Latvijas Republikas Proklamēšanas 104.gadadienā Rīgas pilī tika pasniegti valsts augstākie apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts. Latvijas Valsts prezidenta mājaslapā teikts, ka “Latvijas valsts apbalvojumi piešķirti cilvēkiem, kuri ar savu godprātīgo, nozīmīgo darbu, aktīvo pilsonisko stāju un uzticīgu kalpošanu Latvijai godam pelnījuši augstāko valsts atzinību”. Valsts prezidents un Ordeņu kapituls augstākos valsts apbalvojumus pasniedza vairāk nekā 80 personībām. Viņu vidū par Atzinības krusta kavalieri tika iecelts arī Rēzeknes Dieva Žēlsirdības Romas katoļu draudzes prāvests un Rēzeknes–Aglonas diecēzes ģenerālvikārs STAŅISLAVS PRIKULIS.
Fragments no intervijas.
Pēdējie gadi cilvēkiem bija ļoti smagi – pandēmijas laiks, karš un tā izraisītās sekas. Vai arī baznīca izjūt šīs grūtības?
Šim jautājumam ir divas puses. Pirmā atbildes daļa – ticības ziņā nekas nemainās. Dievs ir pāri visam gan priecīgā, gan grūtā brīdī. Mēs zinām, ka Dievs mūs nekad nepamet. Tas dod pozitīvu un reālistisku skatījumu uz dzīvi. Tas mūs stiprina ar vienu no svarīgākajiem tikumiem – cerības tikumu, paļaušanos, ka viss tiks sakārtots. Ja mums ir Kristus, tad mums ir visa pasaule. Atbildes otrā daļa – mums ir pienākums aizstāvēt savu zemi. Aizstāvēt labo ir Dieva likums. Karavīri to dara ar ieročiem, bet ticīgie cilvēki to dara ar lūgšanām, lai labais uzvar visā pasaulē. Jā, mēs pārdzīvojam par notiekošo, bet katram no mums sev ir arī jāuzdod jautājums – kā mēs varam palīdzēt? Ko es konkrēti varu darīt? Aiziet uz dievnamu un palūgt par mieru ir mans pienākums. Ja varu izdarīt vēl ko papildus, ļoti labi. Mēs palīdzam materiāli, dodam pajumti, bet mēs ļoti daudz palīdzam arī ar savām lūgšanām.
Visu sarunu lasiet žurnālā.
Foto Māris Justs

Ir juostruodoj!

Tehnologeju zynuotuoja, bloga Kursors.lv golvonuo redaktora KRISTAPA SKUTEĻA vuords vysmoz daļai ļaužu varātu byut zynoms. Ka nav skaiteits blogs, tod maneita juo aktivitate tviterī, dzierdāts tehnologeju apskots radejā Star FM catūrtdīņu reitūs voi koč kod radzāts televizejā. Socialajūs teiklūs Kristaps nasabeist nu tīšys volūdys i ari myusu sarunā atkluoti stuosta par sovu profesionalū ceļu, Kursors.lv tehnologeju apskotu atškireibu nu influenceru reklamom, kai ari sovom puordūmom par Latvejis lauku dzeivi iz prīšku. Kristaps leluokū daļu bierneibys pavadejs Ludzys nūvoda Pušmucovā, kur īsavuicejs struoduot, i dorbs jam ari niu ir lela vierteiba.
Vairāk lasiet žurnāla februāra/marta numurā.
Foto Amanda Anusāne

NO ŠĶŪŅA LATGALĒ LĪDZ LONDONAI UN TOKIJAI

Viņu vairāk pazīst starptautiskā mūsdienu mākslas vidē. Mākslinieks KRISTAPS ANCĀNS nāk no Preiļu novada, kur sācis iepazīt lielo pasauli, iespējams, tad vēl nenojaušot, ka viņa daudzi darbi taps un būs skatāmi metropolēs. Taču jau no bērna kājas ir bijusi interese visu izzināt un izpētīt dziļumā. Un tā viņš to turpina…

Vairāk lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Visas dziesmas ir par mīlestību

Ziemeļlatgales dziesmu teicēja ANNA ANNUŠKĀNE no Viļakas pārstāv paaudzi, kas tradicionālo kultūru pārmantojusi, dziesmas mācoties no savas mātes un vecāsmātes. Anna vairāk nekā 20 gadus dzied un vada folkloras kopu “Atzele”, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja pēdējo gadu laikā. Folkloras kopas “Atzele” dalībnieki snieguši vērtīgu ieguldījumu novada folkloras izpētē, dodoties folkloras ekspedīcijās, tradicionālās kultūras mantojums ir dokumentēts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikologu lauka pētījumos un glabājas akadēmijas mūzikas arhīvā. Šis darbs nav palicis nepamanīts, starp Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju saņēmējiem ir arī Anna Annuškāne.

 

“Annas Annuškānes un folkloras kopas “Atzele” īpašais nopelns ir vēlīnās izcelsmes instrumentālās tradicionālās mūzikas saglabāšana un popularizēšana. 20.gadsimta beigās lielāka vērība vairāk tika pievērsta tradicionālai dziedāšanai un etnogrāfiskajiem ansambļiem, tāpēc folkloras kopa “Atzele” netika pienācīgi novērtēta. Taču 21.gadsimta otrajā desmitgadē folkloras kopa “Atzele” un pati Anna Annuškāne kā teicēja Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras panorāmā jau ieņēma to nišu, ko pirms tam dalīja vairāki etnogrāfiskie ansambļi, kuros tobrīd jau bija nomainījušās paaudzes”, tā teikts Valsts kultūrkapitāla fonda pieteikumā. Žurnāls “A12” tiekas ar Annu Annuškāni sarunā par mīlestību un piedošanu.

Foto Māris Justs

Dzīvot tautas mūzikā

Sarunu ar Gunāru Igauni ir grūti aprakstīt, tā ir jāredz. Vai vismaz jādzird. Jādzird Gunāra sulīgie epiteti, sirsnīgie smiekli, instrumentu spēle un stāsti, kuros ik pa laikam viņš pāriet uz savu dzimto latgaliešu valodu. Rakstot ir vēlme pēc daudzām izsaukuma zīmēm teikumu beigās. Jo Gunārs deg par savu darbu, idejām, ģimeni un Latgali. Uzaudzis un skolojies Rēzeknes novada Dricānos, viņš nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo turpat netālajā Gaigalavā. Turp var doties aplūkot viņa radīto Mūzikas instrumentu muzeju un darbnīcu, Šmakovkas muzeju, mājīgo hosteli “Muzikanti”. Gunāru var satikt ballēs, koncertos, festivālos, redzēt televīzijā.  Sava uzņēmuma mājaslapā viņš saka: “Tautas mūzika ir mana dzīve. Gan izglītība, gan ģimene, gan daudzu gadu darbs – tas viss nesaraujami saistīts ar mūziku.”

Interviju ar Gunāru Igauni varat izlasīt žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs