Tag: #kultūrasmedijs

Mežs kā horizonts

Pēc garās pandēmijas pauzes kultūras dzīve atgriezusies ierastajās sliedēs. Arī teātri atkal pulcē pilnas zāles, kurās rodas tā īpašā enerģijas apmaiņa starp skatītājiem un aktieriem, ko nespēj sniegt nekādi ekrāni un tiešsaistes iespējas. Ļoti veiksmīga aizvadītā sezona bijusi Valmieras Drāmas teātrim, kurā strādā režisore Inese Mičule. Latgalē daudziem vēl spilgtā atmiņā viņas 2017. gadā veidotā koncertizrāde “Latgales gredzens”, savukārt šogad Inese bija nominēta “Spēlmaņu naktij” kā gada režisore.

Runājot par “Spēlmaņu nakts” nominācijām, Inese saka, ka balvas, protams, ir svarīgas, tomēr liels novērtējums arī nominācija, kas liecina, ka esi pamanīts. Viņa jau ir saņēmusi vienu “Spēlmaņu nakts” balvu – 2009. gadā par izrādi “Fundamentālists” tika novērtēta kā gada spilgtākā debija. “Tas bija kā apstiprinājums tam, ko dari. Tāda kā bāka – tu esi okeānā un kāds tev parāda bāku. Patīkami, ka kāds, šajā gadījumā žūrija, tevi profesionāli atzīst par labu esam. Bet kļūt lepnai vai iedomīgai par to, ka esi kaut ko baigi paveikusi… Nē!” Inese to salīdzina vienkārši ar trāpīšanu apstākļu loterijā. Emocionāli daudz spēcīgāka bijusi Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2017” saņemšana kā koncertizrādes rakstiem un skaņai “Latgales gredzens” režisorei.

“Man toreiz gandrīz sirds otrādi apgriezās, kad to paziņoja. Domāju – tiešām!? Jo tas bija kaut kas tik ļoti personisks. Strādājot pie tā, vēlreiz izdzīvoju visu savu bērnību. Un tev par to pasaka paldies, tik brīnišķīga atzinība! Tas ļoti daudz nozīmē, jo tā ir daļa no manas personības,” viņa ar neslēptām emocijām atceras. Saku, ka “Latgales gredzens” daudzos, arī manī pašā atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, veiksmīgi sapludinot kopā tradicionālo mūziku ar katoļu baznīcas tradīcijām. Tas noteikti liecina, ka Inese, daudzus gadus nedzīvojot Latgalē, tās sajūtu sevī nav zaudējusi.

“Jā, protams, ka tā man ir! Joprojām ļoti labi pārzinu arī latgaliešu valodu, šobrīd diemžēl vidē, kurā darbojos, tās kā sarunvalodas man apkārt nav. Bet, esot Latgalē, izmantoju katru izdevību aprunāties latgaliski,” viņa stāsta. Latgalē Inese joprojām ir gana bieži, jo brauc ciemos pie mammas. Tētis diemžēl jau devies mūžībā. Vasarās kopā ar vīru, aktieri Kārli Freimani, un bērniem apceļoti arī Latgales ezeri.

Braucot uz interviju un zinot, ka droši vien runāsim arī par Latgali, viņa domājusi, kas tad īsti ir tā Latgale un latgaliskais. “Kad iestudēju Māras Zālītes “Kaupēn, mans mīļais!”, strādāju kopā ar Anci Krauzi. Viņa ir izteikta kurzemniece. Runājot ar viņu, man atnāca kaut kādas atbildes par Latgali un Kurzemi. Viņi ir jūras cilvēki, kuri visu laiku redz to horizontu. Mēs jūru neesam redzējuši, mūsu horizonts ir meži. Varbūt tāpēc mēs atšķiramies.”

Lauras Melnes rakstu par Inesi pilnā versijā lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne.

Dejusvētkus gaidot

ILMĀRS DREĻS. Horeogrāfs, deju pedagogs, Latgales novada folkloras kopējs un popularizētājs, tautas mūzikas instrumentu meistars. XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku virsvadītājs. Svētki jau nākamgad, tāpēc Ilmāram jautājām, ko viņam nozīmē būt virsvadītājam, kas īpašs Latgales kolektīvos, kā panākt, lai deju tradīcija dzīvotu arī turpmāk.

Kā ir būt Deju svētku virsvadītājam?

Pirmkārt, tā ir liela atbildība par procesu un cilvēkiem, kas tajā iesaistīti. Protams, tas ir liels prieks un pagodinājums, ka tevi paņem, paņem tavas dejas svētkiem un dod tās izdejot Daugavas stadionā. Virsvadītājs ir tas, kurš uzliek entos tūkstošus dejotāju, simtus kolektīvu uz Daugavas stadiona.

Kādas ir latgaliešu dejas?

Ir stereotips, ka latviešiem dejas tādas lēnas, bet Latgalē tās nedaudz straujākas. Īstenībā nē, paskatoties folklorā, tās dejas lec tikpat ātri, tikpat strauji kā Kurzemē un Vidzemē, Zemgalē. Bet mums tas muzikālais ir atšķirīgāks. Nebūtu mūzikas, nebūtu dejas. Runājot par mūziku un ietekmēm – īru steps radās, kad viņi mīcīja klonu, afrikāņu steps sākotnēji bija saziņas līdzeklis kamerās vergiem. Latgalei gājušas pāri ļoti daudzas ietekmes – kari, dažādas nācijas atstājušas savu. Latgalietis paņēmis no tā visa labāko! Tādēļ mums ir it kā nelatgaliskas dejas vengerka, padespa, tāpat mēs kadriļas, krakovjaku dejojam…

Visu interviju ar Ilmāru Dreļu lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Joku gabalus nespēlēsim

Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

Vairāk – žurnāla jaunajā numurā.

Foto autors Māris Justs

Žurnāls “A12” – pozitīva dāvana svētkos! Abonē, un tiekamies sešas reizes gadā.

 

 

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

“Mēs svinam svētkus, lai pārveidotu mūsu dzīvi, un kaut kas nozīmīgs sakustas mūsu dvēselēs. Tas ir aicinājums uzdrošināties dzīvi sākt no jauna.”

/Aigars Bernāns, no mūka A. Grīna pierakstiem, “A12”/

Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

Lūznavas muiža – Latgales džeza oāze

Gaidīts mūzikas notikums vasaras izskaņā

Augusta beigās jau ceturto gadu pēc kārtas Lūznavā norisinājās starptautiskais Baltijas džeza festivāls ar gana neparastu nosaukumu “Škiuņa džezs” – man tas ir viens no gaidītākajiem vasaras kultūras notikumiem Latgalē, tāpēc cenšos nepalaist garām nevienu no piedāvātajiem koncertiem. Arī šovasar nepiespiestā un visnotaļ pozitīvā gaisotnē izdevās izbaudīt džeza mūzikas burvību un turpat desmit stundu garumā – septiņi stilistiski visai atšķirīgi koncerti, mūziķu džema sesija pirmās festivāla dienas noslēgumā un meistarklašu audzēkņu ģenerālmēģinājums pirms atbildīgā atskaites koncerta ir ticis ierakstīts manā smadzeņu magnetofonā. Domājams, ka arī citiem koncertu apmeklētājiem festivāls ir palicis atmiņā kā silts un saules enerģijas piepildīts vasaras pilnbrieda ābols. Ja nu palaidāt šo pasākumu garām – arī tā nav liela bēda, jo Lūznavas muižas Facebook profilā varat noskatīties visu koncertu ierakstus – Skrundas TV čakli pastrādāja arī šogad, nodrošinot visu koncertu tiešraides.

Ivara Matisova pieredzes stāsts, veldzējot dvēseli “Škiuņa džeza” koncertos, – lasiet žurnālā.

Runāt par svarīgo

Pirmoreiz par aktiera Jāņa Kroņa saistību ar Latgali uzzināju pirms dažiem gadiem, skatoties Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Mežainis”, kur viņš mani pārsteidza, runājot brīnišķīgā latgaliešu valodā. Kā izrādījās, viņš ne tikai pirmos dzīves gadus pavadījis Rēzeknes novada Gaigalavas pusē, bet arī nāk no ievērojamā mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta dzimtas. Jānis sevi pierādījis kā pilsoniski aktīvu cilvēku gan uz teātra skatuves, gan ārpus tās, tāpēc arī mūsu saruna ir ne tikai par Latgales saknēm un aktiera profesiju, bet arī nepieciešamību izteikt savu viedokli un iestāties par to.

Kad skaidrs labais un ļaunais

Šī gada sākums Jānim pagājis gana lielā saistībā ar Latgali – februārī tikšanos ar skatītājiem piedzīvoja režisora Mārtiņa Eihes Rēzeknes teātrī “Joriks” iestudētā izrāde “Muols” par Latgales keramiku, aprīļa beigās viņš vadīja Latgales kongresa atklāšanas koncertu, pa vidu vēl paspēja atsaukties portāla Lakuga.lv aicinājumam uzrakstīt savas pārdomas par “Boņuka” balvas ceremoniju. Tādēļ arī jautāju, kā viņš kā cilvēks no malas, bet reizē saistīts ar Latgali, vērtē pašreizējo situāciju novadā, kas Ukrainas kara kontekstā ir vērtēta un aprakstīta dažādi.

“Problēmas, ko saistībā ar Latgali vienmēr uzskaita, nav radušās vienā dienā un tagad. Tās ir veidojušās vēsturiski, kad Latgale ilgstoši ir bijusi nodalīta. Savukārt 20. gadsimtā uz Latgali vienmēr ir skatījušies kā uz “mazāko brāli”. Kārtīgas vīzijas, kā Latgalei attīstīties, nekad nav bijis. Arī tagad ir skaistas uzrunas, ka Latgale ir mūsu identitātes sastāvdaļa, ka esam vienoti, bet konkrētu projektu, kā, piemēram, Latgales teritorijā attīstīt uzņēmējdarbību, nav. Līdzīgi arī jau vēsturiski izveidojies, ka ir liela atšķirība, kā latvieši ar krieviem sadzīvo Latgalē un kā citviet Latvijā. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka liela daļa Latgales iedzīvotāju dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Ja 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas nekas nav darīts, ja pierobežā joprojām ir vietas, kur Latvijas sabiedriskos medijus īsti nevar noķert, tad nav par ko brīnīties.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Ukraiņu ģenētiskais kods

“Viens, divi, trīs, četri, pieci,” – latviski skaita astoņgadīgā Sņežana. Nedaudz saminstinās ap divdesmit, bet pēc tam droši turpina tālāk. Sņežana jeb, kā ģimenē viņu dēvē, Sņeža un viņas dvīņumāsiņa Vlada uzsākušas mācības Rēzeknes novada Bērzgales pamatskolas 3. klasē latviešu valodā. 1. septembrī, Zinību dienā, meitenes bija tērpušās koši izšūtās blūzītēs, ko Ukrainā dēvē par višivankām. Meiteņu mamma Oksana šo izšuvumu dēvē par ukraiņu ģenētisko kodu, kas paņemts līdzi no dzimtenes. Koļesņiku ģimene, Oksana ar vīru un meitiņām, jau kopš 24. marta dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagastā, Daiņa Sveces viesu mājā “Žubītes”. Pēc mēneša ģimenei pievienojusies arī mamma Aleksandra. Tētis šobrīd ir projām, aizbraucis uz robežu, lai pārvestu cilvēkus, un būs atpakaļ tikai pēc dažām dienām. Ģimene nāk no Austrumukrainas, Starobiļskas pilsētas, kas atrodas tikai 80 km no Severodoneckas un 100 km no Luhanskas, pilsētas, kas kopš 2014. gada ir Krievijas okupēta teritorija. Ģimenes dzimtā valoda ir ukraiņu, bet mēs sarunājamies krieviski. Oksana vasarā mēnesi mācījusies latviešu valodas kursos, bet zina tikai dažus, sadzīvē vairāk lietojamus, vārdus, mēģina lasīt. Latviešu valoda neesot viegla, jo ļoti atšķirīga – gan no ukraiņu, gan no krievu. Meitenēm vieglāk – viņas saģērbjas un aizskrien septembra vakara mijkrēslī spēlēties ar vietējiem bērniem, bet mamma un vecmāmiņa stāsta par garo ceļu no kara izpostītās Ukrainas uz Latviju. Koļesņiku ģimene ir inteliģenti, radoši cilvēki, ar savu veiksmīgu uzņēmējdarbību, sapņiem, idejām un iecerēm, kurām visām svītru pārvilka karš.

Vairāk lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Dagnija Bernāne

Rēzeknes Valsts robežsardzes jubileja

“Vairāk nekā pusi no koledžas darbības laika arī man ir bijusi iespēja nodot savas zināšanas un pieredzi ģeogrāfijā koledžas kadetiem, kas apgūst zinības 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmā „Robežapsardze”. Jāatzīmē, ka uz darbu robežsardzes koledžā allaž dodos ar prieku un mājās atgriežos noguris, bet ar labi padarīta darba apziņu – pasniegšanas process ir intensīvs un sniedz gandarījumu. Kadeti ir zinātkāri un disciplinēti, sportiski un akurāti, šo to dzīvē jau pieredzējuši. Bijuši arī daudzās zemēs – pat Korejā, Kostarikā un Grenlandē, par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm nemaz nerunājot. Tādējādi arī klātienē ir iepazītas dažādas vietas, tautas un tradīcijas. Arī kadetu sagatavotās prezentācijas par valstīm vairumā gadījumu ir interesantas – no tām var uzzināt daudz ko jaunu, kas noteikti paplašina arī manu kā ģeogrāfa redzesloku. Sevišķi patīkami ir sastapt bijušos audzēkņus robežkontroles punktos, kad legāli nākas šķērsot savas valsts robežu.”

Ivara Matisova rakstā par Rēzeknes Valsts robežsardzes koledžu uzzināsiet koledžas vēsturi un velobraukšanas tradīciju, īpaši izceļot 30 gadu jubilejas braucienu. Interesanti! Atšķir žurnālu “A12” un brauc līdzi!

Foto no privātā arhīva.

Muzejs kai vīta, kur sasateik div bezgaleibys

“Ar Rakstnīceibys i muzykys muzeja (RMM) kulturys pasuokumu organizatori KATRĪNU KŪKUOJU sasateiku juos veiduotajā izstuodē par Reigys Struodnīku teatri, kas niu apsaverama Muzeju kruotuvē Pulka īlā. Jau daudzus godus nūteik RMM rekonstrukceja, tam nav sovys ekspozicejis, tok muzejs atrūn vysaiduokus rysynuojumus, kab komunicātu ar sabīdreibu. Katrīna īprīšk ir plašuok intervāta kā legendaruo Latgolys kulturys darbinīka Ontona Kūkuoja mozmeita, tok myusu sarunu suocu ar vuordim, ka grybātūs vaira parunuot par jū pošu i juos redzīni par muzejim myusu dīnu sabīdreibā. Gols golā Katrīna ir na tik muzeju nūzarē labi zynoma specialiste, bet ari Latvejis Muzeju bīdreibys vaļdis lūcekle. Tok taipat ik pa laikam īsarunojam ari par Ontonu. Na par tū, ka Katrīnai byutu juodzeivoj sova vactāva ānā. Nā, taišni ūtraiž – juo ītekme daudzuos lītuos i lāmumūs šaļtim ir pat naapzynuota, tok jiutama.”

Vaira par Katrīnu losit žurnala jaunajā numerī!

Foto: Amanda Anusāne, portals Lakuga.lv