Tag: #neatkarīgiviedokļi

Latvieši Bergenā

Latviešus var sastapt visā plašajā pasaulē, tomēr tikai dažās vietās veidojas spēcīgas diasporas, kurās kopj latvisko garu. Norvēģijas pilsēta Bergena izceļas ne tikai ar ziemeļniecisko skaistumu, bet arī radošu latviešu kopienu. Pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas Rēzeknes bērnu un jauniešu folkloras kopa „VĪTERI” ciemojās pie Norvēģijas latviešu kolektīva „BERGAUSIS”, arī tuvāk iepazīstot Norvēģijā dzīvojošās latviešu ģimenes. Latviešu kultūras skoliņa „Bergausis” uztur dzīvu latviešu valodas prasmi Bergenas komūnā dzīvojošo vismaz 500 latviešu un jauktajās ģimenēs. Saruna par sapņiem un mērķiem, kuri apvieno un iedvesmo Skandināvijas zemē dzīvojošos latviešus.
Vairāk lasiet žurnāla “A12” jūnija/jūlija numurā.

Būs izturība – būs panākumi

Zemnieku saimniecībā „LUKSTIŅMĀJAS” Rēzeknes novadā ciemojamies Darba svētkos – 1. maijā. Darbs te rit arī atpūtas dienās, īpaši tagad, pavasara plaukumā, kad sējas darbi vēl tikai sākušies. Kamēr saimnieks IVARS ĶIPURS strādā tīrumā, viņa dzīvesbiedre RUTA mums pastāsta, kāds šis visā pasaulē pārbaudījumiem pilnais laika posms ir viņu saimniecībā, kāda ietekme ir ārkārtas situācijas ierobežojumiem un kā jāsaimnieko, lai nepazustu krīzēs.
Klienti atbrauc paši
Z/s „Lukstiņmājas” ir viena no retajām saimniecībām, kas darbojas ilgstoši, nu jau 27 gadus – kopš 1993. gada. Sākotnēji specializējušies lopkopībā, bet nu jau 20 gadus nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu atklātā laukā. Ivars un Ruta Ķipuri apsaimnieko aptuveni 100 hektārus zemes – audzē burkānus, bietes, kāpostus, kartupeļus, sīpolus, papildus arī graudaugus un siltumnīcās – tomātus, gurķus. Tāpat arī pārstrādā kāpostus, tos skābējot, un tie jau ir kļuvuši diezgan populāri, nedēļā tiek pārdotas aptuveni 4 tonnas skābēto kāpostu.
Produkciju saimnieki realizē, noslēdzot līgumus un piegādājot to izglītības iestādēm, pārtikas veikaliem un kafejnīcām Rēzeknē, Viļānos, Maltā, Ludzā, Kārsavā, pārdod arī dārzeņu tirdzniecības bāzēm Daugavpilī un Rīgā. Saimniece teic, ka sūdzēties nav pamata, jo produkcijas noiets ir veiksmīgs. „Lukstiņmājām” ir arī savi klienti, kuri pērk dārzeņus tepat saimniecībā. „Agrāk biežāk piedalījāmies gadatirgos, tirdziņos, taču pēdējā laikā esam no tiem atteikušies, jo strādnieku ir mazāk, arī meitas jau ir izaugušas, viņām savas intereses. Tagad klienti paši atbrauc pie mums, jo arī viņiem tas ir izdevīgāk – uz pusi lētāk nekā tirgū vai veikalā,” saka Ruta Ķipure.
Ārkārtas situācijā – mazliet šoka
Zemnieku saimniecība algo trīs darbiniekus. Protams, strādā arī pati ģimene – vecākiem palīdz arī abas meitas. „Tagad jau viss diezgan normāli notiek, sākās darbs, taču marta otrajā pusē bijām spiesti atbrīvot no darba savus darbiniekus, jo nebija, ko darīt. Arī aprīļa pirmās nedēļas viņiem bija brīvas. Prece bija sašķirota, to bija plānots piegādāt skolām, bērnudārziem, taču pēkšņi skolas ciet, pasūtījumu nebija, arī lauku darbi vēl nebija sākušies. Veikalos tika ieviesti ierobežojumi, cilvēki iepirkās mazāk, līdz ar to preču noiets mazāks. Mums bija mazliet šoks. Daudz burkānu bijām izaudzējuši, tagad tie sāk bojāties, nav, kur likt. Labos burkānus piegādājam veikaliem, bet pārējos ir grūtības realizēt. Burkānu cena par kilogramu arī kritusies, mums Rīgas klients piedāvāja iepirkt par 8-10 eiro centiem kilogramā, taču nolēmām, ka tas neatmaksāsies – darbaspēks, transporta izdevumi… Nu, neko darīt, visur savi plusi, savi mīnusi. Citu gadu vinnējam, citu – zaudējam. Šogad iesējām mazāk. Skatīsimies, kā situācija mainīsies, centīsimies pielāgoties. Varbūt meklēsim papildu iespējas noietam, veikali tik un tā ir, var piedāvāt tiem. Protams, tagad daudz dārzeņu, ko bijām paturējuši skolām, būs jāmet laukā.”
Jautāju, kāda ir konkurence ar lēto produkciju no Polijas, Grieķijas un citām zemēm, vai ierobežojumi ietekmē saimniecību. „Mūs īpaši neskar, jo mēs strādājam ar līgumiem, mums ir pastāvīgie klienti. Protams, bāzes piedāvā to zemāko cenu, un arī iepirkumos ir tā zemākā, taču mums ir sava niša, mēs turamies pie savas cenas un neatdodam lēti. Liels pluss ir mūsu atrašanās vieta, līdz Rēzeknes Izglītības pārvaldei ir tikai 2,4 kilometri, dzīvojam piepilsētā, tāpēc sadarboties ar mums ir izdevīgi, attāluma ziņā mēs esam vinnētāji. Mēs arī paši veicam piegādi uz veikaliem, arī sestdienās, ja ir pieprasījums.” Piebilstu, ka cilvēki noteikti novērtē vietējo produkciju, tās kvalitāti. „Jā, protams. Mēs esam integrētie audzētāji, neesam bioloģiskā saimniecība, bet tik un tā mēs neizmantojam visu ķīmiju, cik vajadzētu, jo tas ir dārgs prieks. Mēs to lietojam mērenās devās. Ir klienti, kuri saka – jums tie sīpoli tik labi izskatās, droši vien liekat klāt ķīmiju. Nu neliekam, mums tikai ir izstrādāta sava niša, sava tehnoloģija, ar ko mēs kurā brīdī nomiglojam, piebarojam, ko vajag, to iedodam dārzenim, jāseko arī slimībām, tās jānovērš.”
Pilnu rakstu lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.
Foto: Evija Pušmucāne

Līgavas pūra lādes maģija

Tradīcijas mainās, reizumis arī izzūd pavisam, un tomēr pēc gadiem tās atkal tiek novērtētas un jaunieši pie tām atgriežas, novērojusi Dagdas Folkloras centra vadītāja INTA VIĻUMA, ar kuras gādību Latvijas simtgadei par godu izveidots līgavas pūrs ar simt priekšmetiem, kurus radījuši vai mantojumā gūtos uzdāvinājuši vietējie – Dagdas novada – iedzīvotāji. Informācija par pūra priekšmetiem apkopota arī „Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomotā”. Par šo veikumu tās sastādītāja Inta Viļuma ir saņēmusi arī Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks”. Kopā ar idejas autori ielūkojāmies pūra lādē un sarunājāmies par kāzu tradīcijām un to nozīmi senāk un tagad.
Simts nav daudz
Ja Līvānos ir garākā tautiskā josta, kāpēc gan Dagdā nevarētu būt visbagātīgākais līgavas pūrs, nodomāja Inta Viļuma un gādāja, lai šī ideja veiksmīgi īstenotos, un viņai izdevās. Simts priekšmeti līgavas pūrā gan, izrādās, neesot daudz – senāk pielocīti pūri ar simts zeķu pāriem, simts cimdu pāriem vienuviet, plus visi pārējie priekšmeti. Pūra priekšmeti kādreiz esot meitai dāvināti, ziedoti. Jauna meita visu pūru viena nemaz neesot gatavojusi, tas viņai nācis mantojumā no mammas, vecmammas, viņa tikai atjaunojusi priekšmetus, kuri vairāk nonēsājušies, – cimdus, zeķes. Lai pagūtu sagatavot pūram simts pārus cimdu, zeķu, meitene jau no desmit gadu vecuma, ejot ganos, sākusi adīt. Visgrūtāk klājies kalpoņu meitām, kurām bija jānoada pūrs ne vien sev, bet arī saimniekmeitām.
Inta Viļuma ir ļoti gandarīta un pārsteigta par Dagdas iedzīvotāju lielo atsaucību un iesaistīšanos pūra locīšanā. Visvairāk priekšmetu pūrā – 24 – esot sagādājuši Šķaunes pagasta iedzīvotāji. Pūra izveidošanā piedalījās katrs Dagdas novada pagasts, cilvēki dalījās ar šiem priekšmetiem – gan izgatavoja jaunas mantas, gan ziedoja tās, kuras viņiem pašiem nākušas pūrā. Projektu sāka īstenot 2016. gadā, un jau 2018. gadā pūra lādē bija ielikts simtais priekšmets – ar domu, ka ik gadu lādes kolekcijā pievienosies pa vēl vismaz vienam priekšmetam, kas saistīts ar Dagdas novadu un 19. gadsimta vidus līgavas pūru, lai Latvijas 200 gadu jubilejā tajā jau būtu vismaz 200 vienību.
Projektu finansiāli atbalstīja Latgales reģiona attīstības aģentūra, Valsts kultūrkapitāla fonds, a/s „Latvijas valsts meži” un Dagdas novada pašvaldība.

Turpināt lasīt

Robijs Virano

“Tradicionāli bizness balstās uz izaugsmi. Tātad – kad tiek runāts par ekonomisko veselību un uzņēmuma rādītājiem, tad bieži vien tam pamatā ir jautājums par to, cik daudz mēs pārdevām šogad, par cik vairāk nekā pagājušogad. Par to, kādu iespaidu šāda uzņēmējdarbība atstāj uz dabas resursiem, personisko vai ģimenes veselību, runāts netiek. Tas nav ilgstpējīga biznesa modelis. Dabā ja tu dod, tu arī saņem. Ir līdzsvars starp cēloņiem un sekām. Bieži vien mēs par to nedomājam. Bizness nav tikai izspiešana, bet gan dziļāka izpratne par ekosistēmu un mūsu dabisko līdzatkarību. Es domāju, ka mēs kā sabiedrība pārejam no sistēmas, kurā galvenais bija sasniegumi, izaugsme un iekšzemes kopprodukta rādītāji, uz sistēmu, kur valda līdzsvars.”

Mārketinga guru, uzņēmējs, amerikānis ROBIJS VIRANO, Žurnāls A12 Nr. 4 (7) 2013.

Svareiguos lītys caur puosoku

Dzejneica, bārnu gruomotys „Meikuleņš īpazeist omotus” (2018) autore, pīcu bārnu mama Meldra Gailāne Rēzeknis nūvoda Bieržgalī dzeivoj piec principa, ka vīnkuorši ļaun bārnim augt par breivom personeibom i atbolsta jūs realizēt sovys idejis. Literarūs pasuokumūs pīsadola kūpā ar sovu jaunuokū atvasi – sešgadeigū meitu Irbi Bārbalu, kurai jau nu pīcu godu vacuma ir pastuoveigys publikacejis, pat latgaliski, i gūdolguotys vītys literarūs konkursūs, vēļ jei spēlej kūkli i dzīd, palīk treju bruoļu napuorspāta ideju generiešonā. Sarunys par tū, kai rūnās teksti i kai dabiski atteisteit bārnu radūšumu.

Kotrys bārns ir atsevišks pasauļs

Bārni ir ļūti dažaidi, kotram ir sovys talantu izpausmis, pastreipoj Meldra. Juos vysim bārnim ir pa div eipaši izalaseitim vuordim. „Madara Luīze ir vacuokuo meita, taida vuordu kombinaceja tūšaļt atguoja. Nu suoku Madara beja tikai Madara, tod mes jū nūkristejom, maņ beja sajiuta, ka jai ir vajadzeigi div vuordi. Asmu sasamīriejuse, ka jei byus tei, kas vairuok dzeivuos pa uorzemem, jei īsakuortuojuse Anglejā. Jei nu bārna kuojis ir cīš patstuoveiga. Kod jai vēļ nabeja 10 godu, vīnu vokoru jei pi mane atīt i soka, ka 10 godu dzimšonys dīnu svinēs Reigā, maņ viņ juopazvonūt Maijai, juoprecizej daži seikumi, bet vysu golvonū jei jau sarunuojuse. Jei vīna poša ar viļcīni nūbrauce iz Reigu, nūsvinēja i prīceiga atbrauce iz sātu. Bet nu cik es nervozieju, voi jei tū varēja zynuot.
Kai liksi nuokušajim vīnu vuordu, ka pyrmajam bārnam div? Vacuokū dālu sauc Juris Imants. Pyrmū vuordu īlyka tāvs, bet Imants ir par pīmiņu Imantam Mikučam. Madara jau beja pīdzymuse, kod īsasaisteju žurnalistikys puļceņā „Pakavs”. Mikučs cīš daudz mums īdeve kai cylvāks i profesionaļs. Kod gaideju Juri, jis nūmyra. Taidā veidā gūdynoju sovu Školuotuoju. Valteram Viesturam nu suoku īlyku obejus vuordus, pyrmū mienesi sauču par Valteru, bet myusu cīmā beja nalaimis gadejums ar puiseiti vuordā Valters, maņ īsaceja, lai es tikai sovu dālu tai nasaucu. Tai jis palyka par Viesturu. Jis pats soka, ka vuords „Viesturs” pateik lobuok.
Jaunuokais dāls ir Jānis Andris, bet meita – Irbe Bārbala. Nazkai vysu laiku asmu gribiejuse meitu, kurū sauktu par Irbi, nasaverūt, ka jai ir ari muoseica Irbe. Latvejā ir tikai 36 Irbis, vēļ dažys Irbis div vuordu kombinacejuos. Kod gaideju Irbi, cīš bīži redzieju sapynā babu, ūtrys vuords nu juos.” Turpināt lasīt

Dace Tihovska

“Ir aktīvi jāstrādā, lai lauztu gadu desmitiem uzturēto priekšstatu par neizbraucamo ceļu, pamesto māju, iedzērušu un kauslīgu cilvēku zemi Latgali. Es nepārspīlēju, liela daļa Latvijas tik tiešām tā vēl joprojām domā. Tāpēc man ir ļoti žēl, ka pārāk daudz un pārāk bieži mēs Latgalē šmakovku ceļam karoga vietā.”
Saruna ar Ludzas Mūzikas pamatskolas skolotāju, folkloras kopas “Ilža” un bērnu folkloras kopas “Žibuleits” vadītāju, dziedošās Tihovsku ģimenes mammu DACI TIHOVSKU žurnāla “A12” februāra/marta numurā.

Foto: Māris Justs

Annas kalni

Ceļš no Rēzeknes uz Ilzeskalna pagastu ir rotaļīgi nerātns ‒ līkumo starp pakalniem un ielejām, gleznainiem ezeriem un tumšiem mežu puduriem. Ziemās te nereti autobuss noslīd no ceļa grāvī, bet dzejnieks Pēteris Jurciņš to kādreiz nodēvējis par skaistāko ceļu Latvijā. Ne jau veltīgi Ilzeskalns ir vienīgais pagasts Rēzeknes novadā, kurš nosaukts sievietes vārdā. Latviešu literārajā valodā tas ir Ilzeskalns, bet latgaliski Iļžukolns, tātad to Iļžu te ir bijis daudz. Laikam jau tāpēc, ka Latgalē arvien viss ir balstījies uz stiprām sievietēm, kuras uz saviem pleciem spēj panest ne tikai kalnus vien. Viena no tām noteikti ir ANNA VIŠĶERE, ilggadējā Ilzeskalna pagasta kultūras dzīves vadītāja. Viņas pārziņā ir ne tikai kultūras nama pasākumi, Annas aizraušanās ir savas apkārtnes vēstures pētīšana, bet gan priecīgos, gan skumjos brīžos Annas rokās iedziedas akordeons, bet pārdomas rindojas vārdos.

Pie Annas ciemojamies Ziemassvētku priekšvakarā, kad kultūras nama zālē izpušķota egle, kuras galotne sniedzas līdz pašiem griestiem, atgādinot bērnības egles ar īstām, degošām svecītēm, kreppapīra vītnēm un vates sniega bumbām. Svētku laiks kultūras darbiniekiem ir visaizņemtākais, organizējot svētkus citiem, bet pašam paliek tikai milzīga noguruma, nereti arī vilšanās sajūta. No lauku kultūras darbiniekiem parasti tiek prasīts iespējamais un neiespējamais, piemirstot, ka visbiežāk tās ir sievietes bez speciālās izglītības, ar ģimenes un lauku saimniecības rūpēm un visai niecīgu atalgojumu. Taču Anna nerunā ne par naudu, ne par sarūgtinājumiem, bet par kalniem un ezeriem, par izcilām personībām, kuras nākušas no šīs skaistās un senās vietas, par vietējiem ļaudīm, kurus viņa pēc iespējas biežāk gribētu aicināt kopā, jo tā šobrīd ir lauku kultūras darbinieka misija – sasaukt kopā visas paaudzes. Turpināt lasīt

Saglabāt cilvēcību jebkurā laikā

Bez patiesas cilvēcības nav īstuma nedz sarežģītu vēstures notikumu virpulī, nedz straujajā digitālajā laikmetā. Šī gada jaunākā spēlfilma, režisora Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis” (Pilsēta pie upes), liek aizdomāties par lietām, kas daudziem no mums ir pašsaprotamas teorētiskā līmenī. Taču kā būtu praksē jeb dzīves realitātē, jo nav tikai balts un melns, pasaule iekrāsojas arī citās krāsās.
Filmā “Piļsāta pi upis” galveno lomu, daiļkrāsotāju Ansi, netēlo profesionāls aktieris, bet gan DĀVIS SUHAREVSKIS ‒ dzīvespriecīgs, atsaucīgs, inteliģents jaunietis no Gaigalavas.
Tā kā pašlaik Dāvis dzīvo Rīgā, ar viņu tiekamies Vecrīgā, vēl mēnesi pirms filmas pirmizrādes ‒ decembrī, laikā, kad, kā jau ikvienam no mums pirms gada lielākajiem svētkiem, ir iestājies pārdomu laiks par labo un ļauno, patieso un izlikšanos, vērtībām un mazsvarīgiem sīkumiem. Turpināt lasīt

Personība – Andžejs Začiņajevs

“Esam aizrakstījuši vēstuli Saeimas deputātiem un par sportu atbildīgajai ministrijai ar aicinājumu izvērtēt nepieciešamību veidot breika deju komandu Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā.”
ANDŽEJS ZAČIŅAJEVS (32 gadi) ir breika deju skolas vadītājs. Pats savulaik dejojis ar atzīstamiem panākumiem, joprojām vada deju meistarklases Latvijā un aiz tās robežām. Pēc izglītības psihologs, izstudējis Bībeli, nu jau vairākus gadus strādā J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijā.

Vairāk par pasaules čempioniem breika dejās lasiet Žurnāls A12 jaunākajā – februāra/marta – numurā.
Foto: Māris Justs

 

Intervija – Neils Balgalis

Katram novadam un valstij kopumā ir nākotnes attīstības redzējums, ierāmēts stratēģijās un darāmo darbu programmās. Šobrīd ir laiks, kad iepriekšējie plāni ir novecojuši un tiek būvētas jaunas pilsētu un lauku plānošanas vadlīnijas, kas tieši vai arī netieši ietekmēs mūsu dzīves tuvāko gadu laikā. NEILS BALGALIS ir uzņēmuma „Grupa93” un pilsētplānošanas notikuma MadCity Riga dibinātājs, viens no attīstības plānotājiem vietējā un pasaules mērogā. Neila latgaliskais salikumā ar suitu DNS kodu rada tipisku latvieti. Latgalē pazīstams ar nākotnes vīziju veidošanu gan vietējām pašvaldībām, gan reģionam, šobrīd gan vairāk pievērsies pilsētu attīstības izaicinājumiem.
Žurnāls A12 decembra/janvāra numurā saruna par to, kas mums ir apkārt un kā nonākt līdz laimei vietā, kurā dzīvojam.

 

Foto: Anrijs Požarskis