Subjektivs vierīņs iz vīnu nu gaišuokūs Latgolys vītu.
Bez puorspeilejuma i līka patosa grybu saceit, ka Dagdys piļsāta ir vīna nu mozūs Latgolys pērļu. Tei asūt poša mozuokuo Latgolys piļsāta, ka riekinoj piec plateibys (tikai treis kvadratkilometri). Ari dzeivuotuoju skaits piec oficialūs datu – niu ap 2000 – nav nikaids lelais, tok puorspiej Zylupi (1300), Viļaku (1200), Kuorsovu (1900). Piec gaidamuos pošvaļdeibu reformys tū planavuots apvīnuot ar Kruoslovu, tok nazkod padūmu godūs ir bejs ari atseviškys Dagdys rajons. Poši gaišuokī aba īviereibys cīneigī godi gon ite ir bejuši vēļ daudz seņuok – Hilzenu i piec tam Buinicku vaļdeišonys laikā Dagda beja Latgolys kuļturys i tuo laika progresivūs ideju centrs. Ari vēļ seņuokā paguotnē ite nūteikti ir daguši daudzeji gunkuri – piļsātys teritorejā ir diveji piļskolni, a vysā nūvoda teritorejā kūpā saskaiteju vysmoz divdesmit sešus, daži atkluoti pavysam naseņ – beidzamuo goda laikā!
Suokumā beja vuords…
Tradicionalais stuosts viestej, ka Dagda ir daudz i gona bīži daguse i nu tuo asūt cielīs ari vītys nūsaukums. Ka braukuši puori pakolnim, tod vaicovuši pyrmajim brauciejim, ci otkon tī nazkas dagūt? Kaids lelais kuorms ci koč mozuo tierguotuoju butkeņa… „Da,” taidu atbiļdi sajiemuši i tod „nūkristiejuši” par Dagdu – „Dag? Da!” Tok itais skaidruojums nūteikti ir vairuok anekdotiskys kai patīss. Koč voi deļ tuo, ka filologi stuosta – senejim latgalim nimoz taidys apstyprynuojuma partikulys (jā, da) vysā nav bejs, Zīmeļlatgolā gon asūt īsaguojs vuordeņš „nui”. A myusu pusē iz vaicuojumu atbiļdiejuši ar tū pošu darbeibys vuordu. Pīvadumam: „Sīnu pļausi?” „Pļaušu.”Dagdys vuordam asūt daudz senejuoka izceļsme, kas eistyn ir saisteita ar gaismu i ari sanskritā ‘dagdha’ ir vuords, kas saistās ar degšonu, izdegšonu, sausumu i sauli.
Keltim, kas asūt baltu tautu gona tiveji radinīki, par Dagdu sauc vīnu nu jūs svareiguokūs dīvu – tys asūt myrušūs vaļsteibys vaļdinīks, tok reizē ari cylvāku ciļts radeituojs, kura vuords tulkuojumā zeimejūt „lobais, labsirdeigais dīvs”. Parostai jū attāloj kai buorzdainu karali – tys ir tāvu tāvs, kam asūt ari būru mīts, ar kura vīnu pīskuorīni var nūgalynuot, sovukuort ar ūtru mīta golu pīsaaisteikūt – atdzeivynuot. Vairuokys tuos pusis muzykaluos apvīneibys sovā nūsaukumā ir īkļuovušys Dagdys vuordu. Popularuokuo ir diveju muziķu apvīneiba, kas roda tai sauktū pasauļa muzyku (world music) ar vysaiduokim etnomuzykys elementim, tok ir ari cyti muokslinīki – smogais roks, džezs i pat hiphops. Sovulaik, byudams Irejā, pats paraudzeju, kai garšoj Dagdys vuordā nūsauktais ols.
Gols golā ari Raiņs itū vuordu ir jiems par lobu asam i sova myuža beidzamajūs godūs saraksteja romanu dzejā „Dagdas piecas skiču burtnīcas”. Romana formats ailēs suokumā nabejs paradzāts, tok pats Raiņs asūt sacejs: „Izauga dzejoļi paši no sevis, kā zemei izaug zāle, bez dārznieka māksliskās izvēles.” Taidā veidā dzeja pījēme dīnysgruomotys formu, kurā ar dīnu ritiejumu sasasauc ari dvēselis puordzeivuojumi. Napuorprūtami golvonuo varūņa prototips ir pats Juoņs Plīkšāns, autors ideņtificejās ar trimdinīku, ceineituoju, golvonū liriskū varūni Dagdu, kurs dūdās iz dzimtini, tok, škārsojūt rūbežu, tragiski īt būjā – teik nūsauts. Literaturpietnīki slavej itū pīcu gruomotu cyklu: „…atspoguļo Dagdas iekšējo cīņu ar tautas pagātnes notikumiem un saviem māju, piederības meklējumiem, tos caurvij neskaitāmi eksistenciāli jautājumi. (..) Redzams, ka Dagdas tēls iemieso pārcilvēka idejas, jo dzejas varonis izsaka pārdrošu vēlēšanos mēroties spēkā ar mūžību, uzvarēt to. (..) …attiecas uz paša Raiņa lozungu, labi zināmo, hrestomātiskāko ideju visā latviešu literatūras vēsturē: „Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”” (Agija Ābiķe-Kondrāte, Dzeja un doma. Skaistums un vara. 2015, kroders.lv).
Pylnu rokstu par Dagdu losit žurnalā “A12”.
Foto: Evija Pušmucāne
