Līgavas pūra lādes maģija

Tradīcijas mainās, reizumis arī izzūd pavisam, un tomēr pēc gadiem tās atkal tiek novērtētas un jaunieši pie tām atgriežas, novērojusi Dagdas Folkloras centra vadītāja INTA VIĻUMA, ar kuras gādību Latvijas simtgadei par godu izveidots līgavas pūrs ar simt priekšmetiem, kurus radījuši vai mantojumā gūtos uzdāvinājuši vietējie – Dagdas novada – iedzīvotāji. Informācija par pūra priekšmetiem apkopota arī „Dagdys nūvoda pyura skreinis gruomotā”. Par šo veikumu tās sastādītāja Inta Viļuma ir saņēmusi arī Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks”. Kopā ar idejas autori ielūkojāmies pūra lādē un sarunājāmies par kāzu tradīcijām un to nozīmi senāk un tagad.
Simts nav daudz
Ja Līvānos ir garākā tautiskā josta, kāpēc gan Dagdā nevarētu būt visbagātīgākais līgavas pūrs, nodomāja Inta Viļuma un gādāja, lai šī ideja veiksmīgi īstenotos, un viņai izdevās. Simts priekšmeti līgavas pūrā gan, izrādās, neesot daudz – senāk pielocīti pūri ar simts zeķu pāriem, simts cimdu pāriem vienuviet, plus visi pārējie priekšmeti. Pūra priekšmeti kādreiz esot meitai dāvināti, ziedoti. Jauna meita visu pūru viena nemaz neesot gatavojusi, tas viņai nācis mantojumā no mammas, vecmammas, viņa tikai atjaunojusi priekšmetus, kuri vairāk nonēsājušies, – cimdus, zeķes. Lai pagūtu sagatavot pūram simts pārus cimdu, zeķu, meitene jau no desmit gadu vecuma, ejot ganos, sākusi adīt. Visgrūtāk klājies kalpoņu meitām, kurām bija jānoada pūrs ne vien sev, bet arī saimniekmeitām.
Inta Viļuma ir ļoti gandarīta un pārsteigta par Dagdas iedzīvotāju lielo atsaucību un iesaistīšanos pūra locīšanā. Visvairāk priekšmetu pūrā – 24 – esot sagādājuši Šķaunes pagasta iedzīvotāji. Pūra izveidošanā piedalījās katrs Dagdas novada pagasts, cilvēki dalījās ar šiem priekšmetiem – gan izgatavoja jaunas mantas, gan ziedoja tās, kuras viņiem pašiem nākušas pūrā. Projektu sāka īstenot 2016. gadā, un jau 2018. gadā pūra lādē bija ielikts simtais priekšmets – ar domu, ka ik gadu lādes kolekcijā pievienosies pa vēl vismaz vienam priekšmetam, kas saistīts ar Dagdas novadu un 19. gadsimta vidus līgavas pūru, lai Latvijas 200 gadu jubilejā tajā jau būtu vismaz 200 vienību.
Projektu finansiāli atbalstīja Latgales reģiona attīstības aģentūra, Valsts kultūrkapitāla fonds, a/s „Latvijas valsts meži” un Dagdas novada pašvaldība.

Pūra lāde no Talsu puses, un
citu īpašo priekšmetu stāsti
„Katrs priekšmets šajā pūra lādē ir īpašs ar to roku siltumu, kas to darinājušas, ar tiem latviskajiem rakstiem, ar krāsām. Protams, arī ar stāstiem. Pirmkārt, ir svarīgi, ka tas viss nāk no mūsu, Dagdas, novada. Interesants ir stāsts jau par pašu pūra lādi. Sākumā meklēju meistaru mūsu novadā, kas būtu gatavs pagatavot autentisku un Latgalei raksturīgu pūra lādi, jo citos novados tās atšķīrās. Šādu meistaru man te neizdevās atrast, bet es atradu Talsu novadā. Un cik liels bija mans izbrīns, kad uzzināju, ka šis meistars – Vladislavs Slesars – nāk no Andrupenes pagasta, kur pagāja viņa bērnība. Arī viņam bija milzīgs prieks, ka viņa veidotā pūra lāde aizceļos uz dzimto pusi,” stāsta Inta Viļuma.
Visvairāk pūra lādē ir cimdu, to ir trīsdesmit pāri. Senākie darba cimdi neesot saglabājušies, jo tie tikuši novalkāti. Taču goda cimdu vecākās etnogrāfiskās formas var atrast, pateicoties tradīcijai dāvinātos cimdus rūpīgi glabāt. Tos nenēsāja ikdienā, tikai lielos godos, tāpēc šādi cimdi pūra lādēs ir saglabājušies vairākās paaudzēs. „Tāpēc arī mēs varam lepoties ar to cimdu pāri, kas nāk no Konstantinovas, kur vietējā iedzīvotāja Anna Bogdāne tos ir atdarinājusi pēc mātes kāzu cimdu parauga, kas bija viņai nodoti no paaudzes paaudzē.
Tāpat varētu daudz runāt par dvieļiem. Tie bija svarīga sastāvdaļa katrā mājā. Pašā sākumā dvieļus izmantoja galda klāšanai, jo zemnieku mājās bija koka galdi. Tos baltus nomazgāja un, ja ienāca kāds negaidīts ciemiņš, tad uz galdiem uzklāja dvieli.
Jau no seniem laikiem starp pašām rokdarbniecēm vislielāko popularitāti izpelnījās tieši tamborējumi, un nereti tam dvielim, kurš jau nolietojies, ļoti uzmanīgi to mežģīnīti nogrieza un pāršuva pie jaunā dvieļa, un man bija negaidīts pārsteigums, kad Staņislava Līce no Šķaunes pagasta atnesa pūram no tantes mantotās mežģīnes. Bet Svariņu rokdarbniece Erna Šļahota tās piešuva jaunam dvielim, tādējādi izejot to tradīcijas ceļu, kā tas notika senāk. Līdz ar to mūsu pūrā ir arī tādi dvieļi.”
Vēl Inta Viļuma min vissenākos priekšmetus, kas tika ielikti pūra lādē, un tie ir divas ap 1885. gadu tamborētas sedziņas ar speciālu caurumu vidū, kurā novietot svečturi, un tās mantojusi dagdāniete Tamāra Špaka no savas vecmammas.
„Atnākot uz šejieni un nodibinot Dagdas novada Folkloras centru, man radās doma – ja kādreiz zinātniskās ekspedīcijas brauca uz šo pusi, un Dagda bija diezgan liela vieta, tad noteikti kāda ekspedīcija bija iegriezusies arī šeit. Bija doma, varbūt ir iespēja atrast materiālus, kā tad izskatījies Dagdas tautastērps. Tika veikts liels pētniecisks darbs, Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļā man izdevās atrast 1928. gadā tur nodotos Dagdas brunčus, un tad vēl no turienes man atsūtīja arī Dagdas zeķu un cimdu bildes. Un, tā kā es protu adīt, pēc tām bildēm esmu noadījusi gan Dagdas zeķes, gan cimdus, kuri atšķiras no citiem ar to, ka tie ir līdz elkoņiem, un, iespējams, tie tikuši nēsāti virs mēteļa,” Inta Viļuma atklāj neparasto cimdu stāstu.
Visu rakstu lasiet žurnāla “A12” aprīļa/maija numurā.
Foto: Evija Pušmucāne