Žurnālā “A12” lasiet interviju ar viļānieti, Augstākās tiesas priekšsēdētāju AIGARU STRUPIŠU. Kā vienu no amata prioritātēm piecu gadu laikā viņš uzskata tiesu sistēmas darba pavēršanu sabiedrībai labāk izprotamā virzienā. Sarunā arī par to, kad pienāk brīdis pamodināt tautas garu un darboties sabiedrībai.
Fragments no sarunas:
“Mēs dzīvojam tiesiskā valstī, jautājums, vai cilvēki savas tiesības prot un var aizstāvēt. Iespējas ir, un, redzot lietas, nebūt nav tā kā standarta frāzē, ka uzvar tikai bagātie, tā nav. Mums ir simtiem tūkstošiem lietu, kur uzvar tas, kuram ir taisnība. Ir arī gadījumi, ka uzvar tas, kuram labāks advokāts.
Tomēr svarīgi atzīt, ka sabiedrība bieži vien nesaprot tiesas būtību. Piemēram, atšķirībā no administratīvā procesa, kur tiesa pēc savas iniciatīvas var izmeklēt lietu, civilprocesā tiesa pati neizmeklē un nevar palīdzēt kādai no pusēm. Tiesa jau tikai salīdzina esošos pierādījumus, ko ir iesniegušas abas puses, klasiskais princips, ka tiesa nepalīdz nevienai pusei. Tā ir neitralitāte, ko sabiedrība bieži vien neizprot un jūtas aizskarta, ka tiesa neredz tās taisnību. Taisnības mēdz būt divas un pat trīs. Jautājums ir par citu.
Līdz objektīvai patiesībai pat tiesai ne vienmēr izdodas aizrakties. Klasisks piemērs ‒ Jānis Pēterim aizdot simts naudiņas. Rakstveida līguma nav. Pārskaita uz Pētera bankas kontu. Tad Jānis nāk uz tiesu un saka, ka Pēteris neatdod parādu. Pēteris atnāk un saka, jā, es naudu no viņa saņēmu, bet es viņam atdevu rokās parādu skaidrā naudā, liecinieku nav. Viens no diviem melo, nu nevar būt, ka abiem diviem taisnība. Vai Jānis, vai Pēteris. Tiesnesis redz bankas izziņu, ka Jānis Pēterim pārskaitījis simts naudiņas. Jāņa vārdi apstiprinās ar pierādījumu. Pēterim pierādījumu nav, ir tikai viņa vārdi. Kā noskaidrot objektīvo patiesību šajā situācijā? Uz dullo ‒ 50:50, ka spriedums būs pareizs. Likums pasaka, ko šādā situācijā darīt, ‒ tas, kurš samaksājis, tam ir jāpierāda. Jānis var pierādīt, ka ir samaksājis, Pēteris nevar pierādīt, tiesa nospriež automātiski par labu Jānim. Jānis pēc 50 gadiem uz nāves gultas izsūdz mācītājam grēkus, ka apčakarējis labu cilvēku. Un tikai tad atklājas. Cilvēki domā, ka tiesa ir ideāla vieta, kur vienmēr atradīs patiesību. Tā tas diemžēl nestrādā, es arī gribētu, lai tas tā būtu. Dzīvē ir citādāk.”
Visu rakstu lasiet aktuālajā žurnāla numurā.
Foto: Anrijs Požarskis
Žurnāla pirmajā numurā runājām par brīnumiem, kuri notiek, ja tiem tic. Un par ilgām pēc piederības. Kopā tas stiprina pasaules redzējuma dabisko harmoniju – izceļot labo, mēs savā ceļā to vairāk arī pamanām. Katrs žurnāla varonis un lasītājs veido to vidi, kura ir apkārt. Tikai no mūsu zināšanām, izpratnes un aktivitātes ir atkarīgs, cik plaša ir mūsu darbošanās un ietekmējamā vide – vai tikai mūsu pagalms, vai arī piedalāmies dzīves kvalitātes uzlabošanā apkārtējā kopienā un pat sabiedrībā. Šajā gadījumā žurnāls ir palīgs plašāka dzīves redzējuma veidošanā un dzimtās vietas iepazīšanā. Labas idejas piedzimst bieži, bet tikai vajadzīgās turpina dzīvot ilgāk, tās, kuras patiesi ir nepieciešamas. Tā ir arī ar „A12”, kuram dzīvesspēku dod ceļā sastaptie cilvēki, viņu radītās kultūrvietas, dziļas vai no jauna dzimstošas tradīcijas, gudrība un viedums, kurā dalīties. Vēlamies, lai žurnāls mudina mosties garā, ticēt, ka darbi izdosies, ja vien paši uzdrīkstēsimies. Intervijas žurnāla vēsturē liecina, ka daudziem tas arī sanāk – rast sev prieku tīkamā darbā, atgriezties Latvijā, izveidot ģimeni vai būt sekmīgam uzņēmējdarbībā, saglabāt senu amatu un atkal sākt visu no jauna. Jo mēs vienmēr esam ceļā.
Žurnāla „A12” stāsts turpināsies arī 2021. gadā! Abonēšana ir sākusies. Arī turpmāk tikšanās ar dzīvesgudriem laikabiedriem, neizzinātās mūsdienu un senākas vēstures lappuses, apmeklētas skaistas un mazzināmās vietas Latgalē. Raugāmies arī dziļi sevī, jo tikai tā var izjust savu esību. Pasaulē ir daudz labā, un mēs par to stāstam. Pa īstam. Par mums.
Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
