Tag: #viļānieši

Svarīgākais – būt veselam un laimīgam

Pēc sarunas ar Latvijas Nacionālās operas solistu KRIŠJĀNI NORVELI man uzreiz neviļus ienāca prātā Imanta Ziedoņa vārdi: ,,Man nevajag daudz – man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.” Arī Krišjānis Norvelis saka, ka mums pieder viss piedzīvotais, taču svarīgākas par visu ir tikai dažas pamatvērtības, kurām pateicoties, varam būt laimīgi.

Operdziedātājs ir baudījis aplausus uz pasaulē slavenām skatuvēm, taču patieso skaistumu saskata savā valstī, omulību sajūt savā dzimtajā vietā – Viļānos.

Fragments no intervijas

Kādi bija Viļānos pavadītie gadi un spilgtākie notikumi?

Tie bija drūmie padomju gadi. Bet, kā jau bērnībā, viss izskatījās saulains un foršs, jo bija draugi un līdzdomātāji. Tāpēc bija aizraujoši. Kad nāca atmodas laiks un pārmaiņas, bija ļoti interesanti tām būt klāt pašam, redzēt, kā mūsu valsts atgūst neatkarību, piedzīvot brīnumu, kad sarkano karogu nomainīja pret sarkanbaltsarkano, arī Viļānos demontēja Ļeņina pieminekli. Gājām uz skolu un spriedām, vai tas vispār ir iespējams un tik īsā laikā. Tieši atmodas laiks palicis atmiņā kā pats spilgtākais.

Jūs daudz esat ceļojis un uzstājies ārpus Latvijas. Kā Viļāni tagad izskatās pasaules mērogā?

Tā ir ļoti sakopta pilsētiņa, sakārtotas ielas, tik tīrs un kārtīgs agrāk nav bijis. Patīkami pastaigāties pa Viļāniem. Tās mazpilsētiņas savā ziņā visur ir līdzīgas, kur dzīvo tikai daži tūkstoši cilvēku, tām pieder sava omulība. Būtu jauki sagaidīt vecumdienas tādā mazā pilsētiņā. Rīga ir mazlietiņ par skaļu, kaut arī ir jauka pilsēta, jo nav nemaz tik liela, ļoti piemērota velosipēdistam, visur var ātri nokļūt. Man ļoti patīk dzīvot Rīgā.

Visu interviju lasiet žurnāla „A12” augusta/septembra numurā.

Foto: Māris Justs

Viļānietis Aigars Strupišs – Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Žurnālā “A12” lasiet interviju ar viļānieti, Augstākās tiesas priekšsēdētāju AIGARU STRUPIŠU. Kā vienu no amata prioritātēm piecu gadu laikā viņš uzskata tiesu sistēmas darba pavēršanu sabiedrībai labāk izprotamā virzienā. Sarunā arī par to, kad pienāk brīdis pamodināt tautas garu un darboties sabiedrībai.
Fragments no sarunas:
“Mēs dzīvojam tiesiskā valstī, jautājums, vai cilvēki savas tiesības prot un var aizstāvēt. Iespējas ir, un, redzot lietas, nebūt nav tā kā standarta frāzē, ka uzvar tikai bagātie, tā nav. Mums ir simtiem tūkstošiem lietu, kur uzvar tas, kuram ir taisnība. Ir arī gadījumi, ka uzvar tas, kuram labāks advokāts.
Tomēr svarīgi atzīt, ka sabiedrība bieži vien nesaprot tiesas būtību. Piemēram, atšķirībā no administratīvā procesa, kur tiesa pēc savas iniciatīvas var izmeklēt lietu, civilprocesā tiesa pati neizmeklē un nevar palīdzēt kādai no pusēm. Tiesa jau tikai salīdzina esošos pierādījumus, ko ir iesniegušas abas puses, klasiskais princips, ka tiesa nepalīdz nevienai pusei. Tā ir neitralitāte, ko sabiedrība bieži vien neizprot un jūtas aizskarta, ka tiesa neredz tās taisnību. Taisnības mēdz būt divas un pat trīs. Jautājums ir par citu.
Līdz objektīvai patiesībai pat tiesai ne vienmēr izdodas aizrakties. Klasisks piemērs ‒ Jānis Pēterim aizdot simts naudiņas. Rakstveida līguma nav. Pārskaita uz Pētera bankas kontu. Tad Jānis nāk uz tiesu un saka, ka Pēteris neatdod parādu. Pēteris atnāk un saka, jā, es naudu no viņa saņēmu, bet es viņam atdevu rokās parādu skaidrā naudā, liecinieku nav. Viens no diviem melo, nu nevar būt, ka abiem diviem taisnība. Vai Jānis, vai Pēteris. Tiesnesis redz bankas izziņu, ka Jānis Pēterim pārskaitījis simts naudiņas. Jāņa vārdi apstiprinās ar pierādījumu. Pēterim pierādījumu nav, ir tikai viņa vārdi. Kā noskaidrot objektīvo patiesību šajā situācijā? Uz dullo ‒ 50:50, ka spriedums būs pareizs. Likums pasaka, ko šādā situācijā darīt, ‒ tas, kurš samaksājis, tam ir jāpierāda. Jānis var pierādīt, ka ir samaksājis, Pēteris nevar pierādīt, tiesa nospriež automātiski par labu Jānim. Jānis pēc 50 gadiem uz nāves gultas izsūdz mācītājam grēkus, ka apčakarējis labu cilvēku. Un tikai tad atklājas. Cilvēki domā, ka tiesa ir ideāla vieta, kur vienmēr atradīs patiesību. Tā tas diemžēl nestrādā, es arī gribētu, lai tas tā būtu. Dzīvē ir citādāk.”
Visu rakstu lasiet aktuālajā žurnāla numurā.
Foto: Anrijs Požarskis