Tag: Latgales vēstniecība GORS

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs

Dace Tihovska

“Ir aktīvi jāstrādā, lai lauztu gadu desmitiem uzturēto priekšstatu par neizbraucamo ceļu, pamesto māju, iedzērušu un kauslīgu cilvēku zemi Latgali. Es nepārspīlēju, liela daļa Latvijas tik tiešām tā vēl joprojām domā. Tāpēc man ir ļoti žēl, ka pārāk daudz un pārāk bieži mēs Latgalē šmakovku ceļam karoga vietā.”
Saruna ar Ludzas Mūzikas pamatskolas skolotāju, folkloras kopas “Ilža” un bērnu folkloras kopas “Žibuleits” vadītāju, dziedošās Tihovsku ģimenes mammu DACI TIHOVSKU žurnāla “A12” februāra/marta numurā.

Foto: Māris Justs

A12 6/2019

Jaunajā Žurnāls A12 numurā esam klusās pirmssvētku laika pārdomās, gūstot spēku garīgā tēva Fjodora Behčanova atziņās un ciemojoties Dagdā pie Aivara Bačkura, kurš, meklējot veidus, kā būt stipram tepat mājās, Latgalē, dara nozīmīgus darbus un iesaista aktivitātēs arī citus vietējos jauniešus. Aicinām noķert košo krāsu iedvesmu pētnieces Ievas Pīgoznes stāstā par tērpa attīstību Latgalē un iegrimt saldajos sapņos, ko Rēzeknes novadā īsteno mājražotājs Cukurella. Kā attīstīt laukus un kādus projektus izvēlēties – savas idejas mums uztic pilsētplānotājs Neils Balgalis, bet Viļānos nokļūstam līdz poļu un angļu latgaliskajam mantojumam. Cik viegli vai grūti bija uzrakstīt “Suitu sāgu”, un cik stipra var būt mīlestības spītība – stāsta komponists Rihards Dubra. Šos un vēl citus stāstus lasiet žurnālā “A12”! Žurnāls A12 – kopā ar jums gan svētkos, gan ikdienā!

Abonējiet žurnālu 2020. gadam, un tiksimies jūsu pastkastītē! Abonēsanai zvani – 23305181