Būs izturība – būs panākumi

Zemnieku saimniecībā „LUKSTIŅMĀJAS” Rēzeknes novadā ciemojamies Darba svētkos – 1. maijā. Darbs te rit arī atpūtas dienās, īpaši tagad, pavasara plaukumā, kad sējas darbi vēl tikai sākušies. Kamēr saimnieks IVARS ĶIPURS strādā tīrumā, viņa dzīvesbiedre RUTA mums pastāsta, kāds šis visā pasaulē pārbaudījumiem pilnais laika posms ir viņu saimniecībā, kāda ietekme ir ārkārtas situācijas ierobežojumiem un kā jāsaimnieko, lai nepazustu krīzēs.
Klienti atbrauc paši
Z/s „Lukstiņmājas” ir viena no retajām saimniecībām, kas darbojas ilgstoši, nu jau 27 gadus – kopš 1993. gada. Sākotnēji specializējušies lopkopībā, bet nu jau 20 gadus nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu atklātā laukā. Ivars un Ruta Ķipuri apsaimnieko aptuveni 100 hektārus zemes – audzē burkānus, bietes, kāpostus, kartupeļus, sīpolus, papildus arī graudaugus un siltumnīcās – tomātus, gurķus. Tāpat arī pārstrādā kāpostus, tos skābējot, un tie jau ir kļuvuši diezgan populāri, nedēļā tiek pārdotas aptuveni 4 tonnas skābēto kāpostu.
Produkciju saimnieki realizē, noslēdzot līgumus un piegādājot to izglītības iestādēm, pārtikas veikaliem un kafejnīcām Rēzeknē, Viļānos, Maltā, Ludzā, Kārsavā, pārdod arī dārzeņu tirdzniecības bāzēm Daugavpilī un Rīgā. Saimniece teic, ka sūdzēties nav pamata, jo produkcijas noiets ir veiksmīgs. „Lukstiņmājām” ir arī savi klienti, kuri pērk dārzeņus tepat saimniecībā. „Agrāk biežāk piedalījāmies gadatirgos, tirdziņos, taču pēdējā laikā esam no tiem atteikušies, jo strādnieku ir mazāk, arī meitas jau ir izaugušas, viņām savas intereses. Tagad klienti paši atbrauc pie mums, jo arī viņiem tas ir izdevīgāk – uz pusi lētāk nekā tirgū vai veikalā,” saka Ruta Ķipure.
Ārkārtas situācijā – mazliet šoka
Zemnieku saimniecība algo trīs darbiniekus. Protams, strādā arī pati ģimene – vecākiem palīdz arī abas meitas. „Tagad jau viss diezgan normāli notiek, sākās darbs, taču marta otrajā pusē bijām spiesti atbrīvot no darba savus darbiniekus, jo nebija, ko darīt. Arī aprīļa pirmās nedēļas viņiem bija brīvas. Prece bija sašķirota, to bija plānots piegādāt skolām, bērnudārziem, taču pēkšņi skolas ciet, pasūtījumu nebija, arī lauku darbi vēl nebija sākušies. Veikalos tika ieviesti ierobežojumi, cilvēki iepirkās mazāk, līdz ar to preču noiets mazāks. Mums bija mazliet šoks. Daudz burkānu bijām izaudzējuši, tagad tie sāk bojāties, nav, kur likt. Labos burkānus piegādājam veikaliem, bet pārējos ir grūtības realizēt. Burkānu cena par kilogramu arī kritusies, mums Rīgas klients piedāvāja iepirkt par 8-10 eiro centiem kilogramā, taču nolēmām, ka tas neatmaksāsies – darbaspēks, transporta izdevumi… Nu, neko darīt, visur savi plusi, savi mīnusi. Citu gadu vinnējam, citu – zaudējam. Šogad iesējām mazāk. Skatīsimies, kā situācija mainīsies, centīsimies pielāgoties. Varbūt meklēsim papildu iespējas noietam, veikali tik un tā ir, var piedāvāt tiem. Protams, tagad daudz dārzeņu, ko bijām paturējuši skolām, būs jāmet laukā.”
Jautāju, kāda ir konkurence ar lēto produkciju no Polijas, Grieķijas un citām zemēm, vai ierobežojumi ietekmē saimniecību. „Mūs īpaši neskar, jo mēs strādājam ar līgumiem, mums ir pastāvīgie klienti. Protams, bāzes piedāvā to zemāko cenu, un arī iepirkumos ir tā zemākā, taču mums ir sava niša, mēs turamies pie savas cenas un neatdodam lēti. Liels pluss ir mūsu atrašanās vieta, līdz Rēzeknes Izglītības pārvaldei ir tikai 2,4 kilometri, dzīvojam piepilsētā, tāpēc sadarboties ar mums ir izdevīgi, attāluma ziņā mēs esam vinnētāji. Mēs arī paši veicam piegādi uz veikaliem, arī sestdienās, ja ir pieprasījums.” Piebilstu, ka cilvēki noteikti novērtē vietējo produkciju, tās kvalitāti. „Jā, protams. Mēs esam integrētie audzētāji, neesam bioloģiskā saimniecība, bet tik un tā mēs neizmantojam visu ķīmiju, cik vajadzētu, jo tas ir dārgs prieks. Mēs to lietojam mērenās devās. Ir klienti, kuri saka – jums tie sīpoli tik labi izskatās, droši vien liekat klāt ķīmiju. Nu neliekam, mums tikai ir izstrādāta sava niša, sava tehnoloģija, ar ko mēs kurā brīdī nomiglojam, piebarojam, ko vajag, to iedodam dārzenim, jāseko arī slimībām, tās jānovērš.”
Pilnu rakstu lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.
Foto: Evija Pušmucāne