Saglabāt cilvēcību jebkurā laikā

Bez patiesas cilvēcības nav īstuma nedz sarežģītu vēstures notikumu virpulī, nedz straujajā digitālajā laikmetā. Šī gada jaunākā spēlfilma, režisora Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis” (Pilsēta pie upes), liek aizdomāties par lietām, kas daudziem no mums ir pašsaprotamas teorētiskā līmenī. Taču kā būtu praksē jeb dzīves realitātē, jo nav tikai balts un melns, pasaule iekrāsojas arī citās krāsās.
Filmā “Piļsāta pi upis” galveno lomu, daiļkrāsotāju Ansi, netēlo profesionāls aktieris, bet gan DĀVIS SUHAREVSKIS ‒ dzīvespriecīgs, atsaucīgs, inteliģents jaunietis no Gaigalavas.
Tā kā pašlaik Dāvis dzīvo Rīgā, ar viņu tiekamies Vecrīgā, vēl mēnesi pirms filmas pirmizrādes ‒ decembrī, laikā, kad, kā jau ikvienam no mums pirms gada lielākajiem svētkiem, ir iestājies pārdomu laiks par labo un ļauno, patieso un izlikšanos, vērtībām un mazsvarīgiem sīkumiem.

Dāvi, iepazīstini ar sevi!

Esmu no Gaigalavas. Dzimis Varakļānos, jo tur atradās tuvākā slimnīca no mājām. Interesanti, ka filmā skan tieši tā latgaliešu valoda, kādā runā varakļānieši. Pabeidzu pamatskolu Gaigalavā, tad devos mācīties uz Rēzeknes Valsts ģimnāzija. Pašlaik man ir 25 gadi, studēju ķīmiju Latvijas Universitāte un strādāju uzņēmumā Mádara Cosmetics Rīgā. Varbūt tas skan sentimentāli, bet ļoti mīlu Latgali.

Savu turpmāko dzīvi saisti ar Rīgas burzmu, kurā jau esi labu laiku?

Jā, esmu. Pagaidām noteikti palikšu Rīgā. Jāpabeidz studijas, tik ilgi arī dzīvošu Rīgā. Pēc tam nezinu, varbūt agrāk vai vēlāk atgriezīšos Latgalē. Kaut kad noteikti atgriezīšos.

Tālāk sekos jautājums, kuru, iespējams, tev ir uzdevuši un uzdos daudzi: kā tu nokļuvi Kairiša filmā?

Aizgāju uz provēm Rīgā, pirms tam arī nosūtīju savus video. Viesturs atnāca uz improvizācijas teātra izrādi, kurā es piedalījos. Tā man iedeva to lomu.

Tātad tev jau bija līdzvērtīga radošā pieredze?

Improvizācijas teātrī es jau spēlēju Gaigalavā. Skolā bija pulciņš, kur mēs sākām un ārdījāmies. Ar to es izaugu. Būdams lielāks, pametu, jo nebija treneru un nepieciešamības. Rīgā, citā vietā un ar absolūti citiem cilvēkiem, atgriezos pie lietām, kuras man ir pazīstamas. Improvizācijas teātris, Latgales Studentu centra folkloras kopa “Ceidari” – tie bija pirmie Rīgas kultūras mēģinājumi.

Tavs mērķis vai sapnis bija galvenā loma filmā “Piļsāta pi upis”?

Absolūti nē! Es nebiju domājis, ka varētu spēlēt galveno varoni vai kādu citu lomu. Drīzāk jau otrajā plānā vai masu skatos. Apzinājos, ka esmu cilvēks no ielas, un tas būtu slims narcisms cerēt uz galveno lomu. Neviens normāls cilvēks to nedara. Viesturs apsvēra īstus aktierus šai lomai ne vien no Latvijas, bet arī ārzemēm.

Kas bija tavs trumpis?

Domāju ‒ mans deguns (smej). Bet īsti nezinu, Viesturs neteica. Es jūtos glaimots, jo neesmu ne talantīgākais, ne arī interesantākais cilvēks, kurš piedalās filmā. Tā ir milzīga privilēģija, kas man piešķirta.

Filmēšanās vairāku mēnešu garumā vairākās vietās, pārsvarā Latgalē, – ko tu ieguvi savai pieredzei?

Man bija jābūt filmas visās lokācijas vietās, jo Ansis bija visur. Tas bija fantastiski, jo nebiju iedomājies, cik daudz Latgalē ir greznu pilsētu. Stāvā sajūsmā esmu par Ludzas pilsētu, apbrīnojama ir Krāslavas koka māju arhitektūra un tās bagātā vēsture. Visas vietas ir tik fantastiskas. Kā Viesturs tās atrada? Piemēram, Piedruja ‒ mazs ciems Kraslavas novads Daugavas labajā krastā pretī Baltkrievijai, kur dzīvo neliels skaits cilvēku, bet tur ir skaista un majestātiska katoļu baznīca, tās mācītājs – cilvēks ar lielo burtu. Arī pareizticīgo dievnams, kuru rotā seši kupoli, ir unikāls.

Tas bija arī tavs ceļojums pa līdz šim neiepazīto Latgali?

Jā, brīnišķīgs. Līdz šim nebiju bijis Krāslavā, Ludzā gan biju vienu vai divas reizes. Latgale vispār ir apbrīnojama. Es negribu noniecināt citus reģionus un to vērtības. Es taču neesmu akls un arī apbrīnoju Rundāles pili. Bet nekur citur nav tik daudz visa kā Latgalē.

Tev bija labais kultūrvēsturiskais šoks?

Jā, absolūti.

Pirms tam biji lasījis Gunara Janovska romānu “Pilsēta pie upes”?

Jā, bet jau piemirsis. Ir grāmatas, kuras mēs lasām, bet tām vēl neesam gatavi. Manuprāt, “Pilsēta pie upes” ir tieši tāds romāns. Toreiz, pirms trim gadiem, es vēl nespēju uztvert tā īsto domu. Ja tagad vēlreiz izlasīšu, sapratīšu savādāk.

Kā izjūti sevi galvenā varoņa Anša lomā?

Ļoti labi. Es abstrahējos no tā. Es sapratu, ka tā ir mana seja, bet tajā cilvēkā ir daudz kā cita. Viņš, ķīmiskiem terminiem sakot, ir kā amalgama no tām lietām, kas ir notikušas. Visi cilvēki un dzīve ietekmē Ansi.

Kas filmas galvenajā varonī ir no tevis, un ko tu gribētu no viņa?

Humānismu. Manī tas nav tik īsts un dziļš. Tāds piemīt akrisei Agnesei Cīrulei. Es pajautāju, ko viņa gribētu mainīt šajā pasaulē, reizē izdomājot arī viņas atbildes variantus. Un man kļuva kauns par sevi, kad viņa atbildēja, ka vēlētos, lai okeāni būtu tīri. Atbildē atklājās dziļš patiesums un labestība. Es neesmu nejauks pret cilvēkiem, bet reizēm gadās. Ansis arī ir asprātīgs, bet nav nejauks. Viņam ir dziļa taisnības izjūta. Es arī ceru, ka tāda ir manī, bet, paldies Dievam, to nav nācies testēt. Mēs dzīvojam priviliģētā laikā un apstākļos. Ikdienā mēs it kā cīnāmies par taisnību, bet ne tādos apjomos, kā tēlots filmā. Cīnīties par taisnību Otrā pasaules kara laikā – tā bija cilvēcības augstākā pakāpe.

Varētu dzīvot tajos laikos?

Kur gan es liktos! Dzīvotu, bet nezinu, kādas būtu manas reakcijas.

Pilnu interviju ar Davis Suharevskis lasiet jaunajā Žurnāls A12 numurā.
Foto: Anrijs Požarskis