Tag: #viedokļulīderi

Ziemassvētku gaidās

Rēzeknes‒Bērzpils šosejas pagriezienā viens noslēpumains ceļš mani vilināja jau sen. Bet tikai tagad radās izdevība iepazīt meža salu mājas un viesoties pie Ilzes Vugules. Sarunā par svarīgo – kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus. Ilze VUGULE ir stipra pārliecībā un garā, dzīvojot meža salā, nezina, kas ir garlaicība, klausās Radio „Klasika”, brīvdienās sagaida atbraucam dēlu ģimenes un zina, kas cilvēkus šajos laikos var darīt stiprus.

„Saulgriežus svinam 21. decembrī, tad kopā ar visiem klusi un mierīgi arī mūsdienu Ziemassvētkus. Senlatviešiem ziemas saulgrieži ir ļoti priecīga diena ‒ visi dancoja, dziedāja, šo prieku sapratu tikai tagad. Tā novembra un decembra tumsa tiešām ir briesmīga, sadzīvot ar to nav tik vienkārši. Sākumā man patika, tumsā likās pat pilnīgi siltāk, kā rokās to saņemt varēja, tāda bieza un melna. Bet gaisma sīciņa, tikai no skaliem, man vismaz bija lampa. Tas ir nomācoši, tāpēc jau senatnē saulgriežus gaidīja, lai būtu gaisma un saule.

Kādas apņemšanās šajos Ziemassvētkos – lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Kristīne un viņas Jašas podi

Kristīne NICMANE ir keramikas darbnīcas „Jašas podi” saimniece, kuras radītie trauki no Latgales tradicionālajiem atšķiras ar to košumu, glazūru miksējumiem un tajos iekodētajām pozitīvajām emocijām. Kristīnes bļodās, krūzītēs, cepamtraukos varam notvert tālās Itālijas, Āfrikas vaibstus, kas ir kā čemodānā līdz ar pārējiem ceļojuma iespaidiem nokļuvuši mājās, Aizkalnes pagastā, lai iedvesmotu radīt.

„Cilvēkam patīk apčamdīt traukus, viņam patīk ar mani parunāties, un viņam patīk tas storijs. Manus pircējus uzrunā emocijas. Daži saka – ja tu te nestāvētu, varbūt es nepamanītu, jo kā tikai mums nav, visa gana. Bet tā personība… Viņi atbrauc pie manis, viņiem tas ir kā tusiņš, viņus prom dabūt bieži ir grūti, es saku – man jau bērni raud, brauciet prom! (Smejas.) Ja klients mani jau ir saticis un zina to emociju, tad viņš iegādājas traukus pēc tam arī attālināti. Bet tie, kuri nezina, kas esmu, tad jau prasās klātienē satikties. Tik daudz draugu piesakās atnākt, kad plānoju doties uz Kalnciema tirdziņu Rīgā, ka jautāju – vai būs laiks tirgoties (smejas). Visi mani draugi dzīvo Rīgā, arī māsas. Tirgos man vienmēr iet ļoti labi, jo esmu skaļa, pļāpīga, es visiem visu stāstu, arī Preiļos. Parasti šeit tirgotāji stāv, pircējiem pasaka labdien vai neko, bet mani dzird jau pa gabalu. Man patīk, kā ir Itālijā, – es vienmēr aizeju tur uz tirgu, man patīk, ka viņi tur dzied, tevi sauc, smejas, man patīk tā tirgus gaisotne. Kad esmu viena darbnīcā, esmu drīzāk introverta, man nevajag kompāniju, bet reizi vai divas mēnesī es labprāt izbraucu, izpļāpājos, izrunājos un tad atpakaļ šeit iekrītu savā pasaulē.”

Kristīnes atziņas par keramiku un dzīvi lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Laima Kota. Turcija

Filma par Emīliju Benjamiņu. Tev ir grāmata par Emīliju „Mīla Benjamiņa”. Vai tu, skatoties šo filmu, atklāji ko jaunu, ko varbūt grāmatā neesi uzrakstījusi?

Es sēdēju un baudīju šo filmu, bez kādas kaulainas acs. Priecājos, ka latvieši var sakoncentrēt visus spēkus un šīs mājsēdes vai mājtupes, ierobežotas pārvietošanās brīvības laikā ir radījuši skaistu kostīmfilmu, es priecājos par šuvējām, kas uzšuvušas brīnišķīgus tērpus, priecājos par brīnišķīgajiem aktieriem. Es gan arī pati gribēju piedalīties filmā, kaut vai kā mašīnrakstītāja sēdēt tai redakcijā un, galvu nepacēlusi, strādāt. Bet cilvēki bija centušies, es neesmu kritiska, nemaz.

Vai tā bija tā pati Mīla, kuru tu redzēji, rakstot romānu?

Jā! Tikai man bija uz ko balstīties, man bija arhīvu avoti, es izlasu avotus, un tad es varu veidot tēlu, saprotu, ka 60 gadus pēc viņas nāves mūsu apziņā jau viņa ir tā kā svēto kārtā, bet īstenībā viņa dzīvoja savu tādas feinas, neatkarīgas sievietes dzīvi, kuru viņa pati sev bija radījusi, tāda ektīga pilsētniece, un avoti atklāj daudz pavisam tādas citādākas lietas. Kaut kā mēs viņu iedomājamies, o, Benjamiņa kundze piedalījās labdarības pasākumos! Viņa tur tikai piedalījās ar savu būšanu, ne jau kādam kaut ko tur briesmīgi deva, neko. Viņa nevienā sieviešu biedrībā nebija! Viņa tur atnāca, pagrozījās, noglaudīja bērniem galviņas un uzdāvināja zeķes, kuras viņai pasniedza. Un viss. Lai viņa kaut ko izdotu no savas naudas? Nē, viņai bija pavisam cita domāšana!

Domājot par Benjamiņu un arī tagad lasot par Grosvaldiem, vai tev arī kādreiz nav nākusi prātā doma, ka Latgalē tajā laikā tā nemaz nebija? Tas salīdzinājums ir ļoti skarbs! Vai latgaliešiem tomēr ģenētiski nav saglabājies šis nabadzības un atstumtības komplekss?

No vienas puses, tas tā ir. Es piedzimu 1962. gada ziemā, Rēzeknē, mamma, jauna medmāsa, atbraukusi no Rīgas pie mīļotā Donota, un tikai tad viņa sapratusi, ka mājā pie Ismeru-Žogotu ezera ūdeni ņem no ezera un mājās nav elektrības! Bet – vai mēs neizdzīvojām? Otra lieta, manam tēvam bija 18 gadu, kad viņam kā jaunākajam dēlam bija jāizdomā, kā izdzīvot. Ko viņš dara? Viņš aiziet uz Rīgu, grib iestāties lietišķās mākslas vidusskolā, bet, tā kā slēdz kopmītnes, tētim nav kur palikt. Viņš aiziet mācīties tur, kur ir kopmītne. Viņš izdzīvo. Es domāju tā, ja tev ir grūtāki dzīves apstākļi, tas bieži vien uzdod tev tā pa aci, ka tev ir jāizlien, jāizpunktierē, kā izdzīvot.

Es atceros, Īrijā, lietus līst visu laiku un pēkšņi nav elektrības un arī ūdens padeves. Visas īrietes, kas tur strādā, izmisumā, kas nu tagad te būs, ko tagad darīt? A mēs, latvietes, paņemam savus tazikus, saliekam zem notekcaurulēm, ir mums tīrs ūdens. Gaismas nav? Sveces iededzam.  Un tu vari iziet no tādām situācijām, jo tu vari izdzīvot. Tas pulveris iekšā ir, un tu tak dzīvo! Es netaisos pārmest kaut kādam laikmetam, nu, iedomājies, 1919. gads, kas notiek Rīgā, vieni šauj un ienāk, atkal otri šauj. Latgalē arī. Bet tak izsitās un izdzīvoja!

Visu interviju ar LAIMU KOTU (Muktupāvelu) lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Izvēlies žurnālu “A12”!

Izvēlies dziļu un patiesu lasāmvielu, izvēlies labāko dāvanu Ziemassvētkos – žurnālu “A12”!

Jaunajā žurnāla „A12” numurā lasiet:

  • vai Rēzeknes teātra „Joriks” režisors Mārtiņš EIHE pēc izrādes uzveduma „Mans kaimiņš ebrejs” jūtas kā revolucionārs un vai teātri uzskata par vienu lielu ģimeni;
  • diskusija ar Naujenes iedzīvotājiem – kādas pārmaiņas nes administratīvi teritoriālā reforma;
  • Turcijas vēsmas – intervija ar rakstnieci Laimu KOTU (Muktupāvelu): „Nepieciešama lēnprātība, nesteidzīga rīcība, nesteigties ar kādu viedokļu izteikšanu, vispirms trīsreiz nomērīt.”
  • Par darba vērtību, iedvesmu, digitālo tehnoloģiju lomu mākslas pasaulē – saruna ar metālmākslinieku Andri SILAPĒTERI;
  • Daugavpils lielākā fane – Ilona BAGELE – dalās savos novērojumos par darbu un dzīvi pandēmijas apstākļos;
  • Latgale kā Eiropas kulinārā mantojuma centrs – stāsta Krāslavas novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Tatjana KOZAČUKA;
  • Kādas sikspārņu sugas mīt Lūznavas muižā;
  • Emociju „Jašas podi” un to radītāja keramiķe Kristīne NICMANE;
  • Kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus – Ilzes VUGULES atziņas;
  • Suitu dzīve, Vārkavas apvāršņi, latgaliešu humors rakstniecībā un citi stāsti.

Labākā dāvana Ziemassvētkos – žurnāla „A12” abonements 2022. gadam. Izvēlies pozitīvu lasāmvielu par stiprajiem Latgales cilvēkiem.

Vāka foto Māris Justs

Pieņemt citu izvēles

Režisors Mārtiņš EIHE ar Rēzeknes teātri „Joriks” sāka strādāt jau 2017. gadā, pirms gada viņš kļuva par šī teātra māksliniecisko vadītāju, tomēr tikai 2021. gada jūlijā Mārtiņa Eihes vārdu beidzot iepazina lielākā daļa Rēzeknes latviski un krieviski runājošās sabiedrības. Pēc izrādes „Mans kaimiņš ebrejs”, ko Rēzeknes Zaļās sinagogas kvartāla ieliņās un pagalmos vairākas dienas izspēlēja profesionālie aktieri, dažādu mūziķu un deju kolektīvu dalībnieki, vienaldzīgo nebija.

Mārtiņa Eihes radošā biogrāfija ir krāsaina un kolorīta ‒ beidzis Latvijas Kultūras skolu, aktiermeistarības studiju teātrī „Skatuve” un Latvijas Kultūras akadēmijas režijas nodaļu. No 2004. gada viņš ir bijis Liepājas teātra aktieris, bet no 2005. gada – teātra režisors. No 2006. līdz 2009. gadam Eihe strādāja kā režisors Valmieras Drāmas teātrī. No 2007. gada vadīja radošo apvienību „Nomadi”. Par saviem iestudējumiem Eihe vairākkārt saņēma „Spēlmaņu nakts” nominācijas. Par izrādi „Smaržo sēnes” ‒ „Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā „Gada mazās formas izrāde”. Rēzeknes teātrī Mārtiņš Eihe uzveda Fausto Paravidino „Divus brāļus”, Ingmara Bergmana „Rudens sonāti”, Antona Čehova „Kaiju” bilingvālam aktieru ansamblim, bet pavisam drīz skatītāju vērtējumam tiks nodota jauna Mārtiņa režisēta izrāde par Latgales kultūrvēsturiskiem procesiem ‒ „Muols”.

 

            Šī gada jūlijā pēc izrādēm „Mans draugs ebrejs”, kuras apmeklēja arī daudzi Latvijas teātru ļaudis, režisors Viesturs Kairišs teica: „Mārtiņš Eihe Rēzeknē veica revolūciju!” Vai jūties kā revolucionārs?

Būtu jau ļoti forši, bet domāju, ka tomēr nē. Man liekas, ka visu revolūciju un revolucionāru problēma ir tā, ka viņu mērķis ir pati revolūcija vai apvērsums. Tas, ko darīt tālāk, lielākoties nevienam vairs nav skaidrs. Tā notika ar Lielo Oktobra revolūciju, un tā lielā notika arī ar Latvijas Dziesmoto revolūciju. Šķiet, mēs vēl arvien neesam sapratuši, ko iesākt ar iegūto brīvību. Atnākot uz Rēzekni, man bija idejas, bija un ir, ko teikt, bet tas nebija diametrāli pretēji lietām, ko darīju līdz šim. Pusotra gada laikā, kopš esmu Rēzeknē teātra „Joriks” mākslinieciskā vadītāja postenī, es varu konsekventāk darīt to, ko vēlos, jo ir resurss un iespējas. Visu saliekot kopā varu precīzāk rīkoties, lai sasniegtu vēlamo.

Visu interviju ar Mārtiņu EIHI lasiet žurnāla “A12” decembra/janvāra numurā.

Foto Māris Justs

Lasāmviela arī nākamajam gadam

Volgas un Okas apgabalos ir uzskaitītas upes ar Dubnas nosaukumu. Tas norāda uz baltu cilšu kādreizējo izplatību ļoti plašā ģeogrāfiskā areālā. Par līdzībām cilvēkos un vietās Latgalē un pasaulē žurnālā „A12”.

Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.

No vikingu laikiem

Vēsturiski lauku sēta nodrošināja visu dzīvei vajadzīgo uz vietas un kalējam bija darbs vai katrā apdzīvotā ciemā. Tagad šo ne tik vienkāršā amata meistaru var sastapt reti, visbiežāk seno arodu demonstrē gadatirgos vai radošajās darbnīcās. Valērijs Konstantinovs metāla mākslai pievērsās pirms vairāk nekā desmit gadiem, pirms tam apceļojis pasauli, būdams jūrnieks, tagad Līvānu rūpnieciskajā Celtnieku ielas rajonā kaļ fantāzijas metālā.

Nopietnas attiecības ar metālu

Soliņi, metāla skulptūras un dizaina objekti gan pilsētas vidē, gan privātās kolekcijās. To dara Valērijs Konstantinovs, kura prasmes novērtētas ar Latvijas Amatniecības kameras kalēja meistara diplomu. Ceļš līdz tam ilga astoņus gadus – pieredze, mācekļa prakse pie kalšanas meistariem, interneta resursu izmantošana. “Meistara vārds ir svarīgs, tas parāda, kādā virzienā labāk ir jākustas, lai gūtu īsto rezultātu. Informācijas gan YouTube kanālā, gan televīzijā ir daudz, bet tas viss jāvērtē ļoti kritiski, ir daudz nepatiesības, jo tik vienkārši kalt un panākt labu rezultātu uzreiz nav iespējams, kā demonstrē šovos. Sākumā kalējs biju hobija līmenī. Un tas brīdis, kad hobijs pārvēršas profesijā, ir nedaudz skumjš. To var salīdzināt ar mirkli, kad mīļākā kļūst par sievu. Kalēja darbu aizraušanās līmenī darīju vienreiz nedēļā, kalu tikai to, ko pats vēlējos, bet tagad man ir jākaļ darbi, par kuriem maksā naudu. Pārsvarā man patīk vairāk kalt dizaina objektus. Nav precīzu izmēru, ir vieta fantāzijai.

Brīžiem tā jūras darba pietrūkst. Tur bija interesanti, viss citādāk, vienmēr esi darbā, nav iespējams nokavēt. Un nauda kabatā nav vajadzīga, uz kuģa pabaro, veļu izmazgā. Protams, režīms un disciplīna. Smēdē esi pats sava režīma autors, dažreiz sanāk, ka brīvāks solis arī jāsarunā pašam ar sevi. Kalēja darbs ir tāda vientuļa profesija.”

Visu rakstu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā.

Foto: Evelīna Pavre, Polina Bule

Mēs rakstām par labo

Dzīve un cilvēku darbi ietver vairāku elementu saspēli ‒ vēsture, dzimtas saknes, ģimene, valoda, saules dienas un svētku svinēšana. Tas veido un maina cilvēku, un šajā mijiedarbībā rodas brīnumainais dzīvošanas prieks. Mēs dalāmies šajos stāstos, lai mūsu dzīvē vairāk labā un prieka dzimšanas brīžu.

Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.

Foto: Amatnieku preču veikals “Lāde”

Mūzika var paveikt brīnumus

“Saruna ar skolotāju, pūtēju orķestru diriģentu, Dziesmu svētku virsdiriģentu un Balvu Mūzikas skolas direktoru EGONU SALMANI notiek septembrī, jaunā mācību gada sākumā. Pusatvērtais logs vedina baudīt vasarīgo siltumu, kamēr kļavu lapu zelts atgādina par rudeni un piesauc apcerīgākas domas. Mūs vieno kopīgais skolas laiks Rēzeknes mūzikas vidusskolā, draudzība, “kas nesarūs”, tāpēc tikšanās reizē klātesošs ir vēl viens sarunu biedrs – laiks. Pēc intervijas vēl ilgi domāju par to, cik svarīgi mums katram ir atrast savu īsto dzīves ceļu un aicinājumu. Par to, cik liela vērtība ir cilvēkam, skolotājam, kas kādā dzīves posmā paņem aiz rokas, notic un kādu laiku iet līdzās. Ir tik skaisti, ka tepat Latgalē ir skola un bērni, kuri savas dzīves sākumā satiek šādu ceļabiedru un skolotāju.”

 

Ilonas Rupaines rakstu par Egonu Salmani lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā

Esi kopā ar žurnālu arī 2022. gadā!

Žurnāls „A12” ‒ ceļš uz Latgali. Intervijas un stāsti par dzīvesgudriem laikabiedriem Latvijā un pasaulē, kurus atšķir uzdrīkstēšanās un pārliecība par savu darāmo. Viedokļi par aktuāliem procesiem. Kultūras notikumu apskats, ceļojumi laikā un telpā. Jaunas atziņas raisīs īstas emocijas un radīs iedrošinājumu. Katrs var atrast daļiņu sevis kādā no šiem vēstījumiem, vizualizācijām un redzējumiem. „A12” tikai ierosina stāstu, tos var turpināt un šķetināt. Pasaulē ir daudz labā, un mēs par to stāstām. Patiesi. Dziļi. Skaisti.
Abonē žurnālu 2022. gadam ‒ abonēšanas indekss 2472.
Foto: Amatnieku preču veikals “Lāde”