Tag: #Latgale

Sekot zvaigznei

Pērnā gada novembrī Latvijas Republikas Proklamēšanas 104.gadadienā Rīgas pilī tika pasniegti valsts augstākie apbalvojumi – Triju Zvaigžņu ordenis, Viestura ordenis un Atzinības krusts. Latvijas Valsts prezidenta mājaslapā teikts, ka “Latvijas valsts apbalvojumi piešķirti cilvēkiem, kuri ar savu godprātīgo, nozīmīgo darbu, aktīvo pilsonisko stāju un uzticīgu kalpošanu Latvijai godam pelnījuši augstāko valsts atzinību”. Valsts prezidents un Ordeņu kapituls augstākos valsts apbalvojumus pasniedza vairāk nekā 80 personībām. Viņu vidū par Atzinības krusta kavalieri tika iecelts arī Rēzeknes Dieva Žēlsirdības Romas katoļu draudzes prāvests un Rēzeknes–Aglonas diecēzes ģenerālvikārs STAŅISLAVS PRIKULIS.
Fragments no intervijas.
Pēdējie gadi cilvēkiem bija ļoti smagi – pandēmijas laiks, karš un tā izraisītās sekas. Vai arī baznīca izjūt šīs grūtības?
Šim jautājumam ir divas puses. Pirmā atbildes daļa – ticības ziņā nekas nemainās. Dievs ir pāri visam gan priecīgā, gan grūtā brīdī. Mēs zinām, ka Dievs mūs nekad nepamet. Tas dod pozitīvu un reālistisku skatījumu uz dzīvi. Tas mūs stiprina ar vienu no svarīgākajiem tikumiem – cerības tikumu, paļaušanos, ka viss tiks sakārtots. Ja mums ir Kristus, tad mums ir visa pasaule. Atbildes otrā daļa – mums ir pienākums aizstāvēt savu zemi. Aizstāvēt labo ir Dieva likums. Karavīri to dara ar ieročiem, bet ticīgie cilvēki to dara ar lūgšanām, lai labais uzvar visā pasaulē. Jā, mēs pārdzīvojam par notiekošo, bet katram no mums sev ir arī jāuzdod jautājums – kā mēs varam palīdzēt? Ko es konkrēti varu darīt? Aiziet uz dievnamu un palūgt par mieru ir mans pienākums. Ja varu izdarīt vēl ko papildus, ļoti labi. Mēs palīdzam materiāli, dodam pajumti, bet mēs ļoti daudz palīdzam arī ar savām lūgšanām.
Visu sarunu lasiet žurnālā.
Foto Māris Justs

Ir juostruodoj!

Tehnologeju zynuotuoja, bloga Kursors.lv golvonuo redaktora KRISTAPA SKUTEĻA vuords vysmoz daļai ļaužu varātu byut zynoms. Ka nav skaiteits blogs, tod maneita juo aktivitate tviterī, dzierdāts tehnologeju apskots radejā Star FM catūrtdīņu reitūs voi koč kod radzāts televizejā. Socialajūs teiklūs Kristaps nasabeist nu tīšys volūdys i ari myusu sarunā atkluoti stuosta par sovu profesionalū ceļu, Kursors.lv tehnologeju apskotu atškireibu nu influenceru reklamom, kai ari sovom puordūmom par Latvejis lauku dzeivi iz prīšku. Kristaps leluokū daļu bierneibys pavadejs Ludzys nūvoda Pušmucovā, kur īsavuicejs struoduot, i dorbs jam ari niu ir lela vierteiba.
Vairāk lasiet žurnāla februāra/marta numurā.
Foto Amanda Anusāne

NO ŠĶŪŅA LATGALĒ LĪDZ LONDONAI UN TOKIJAI

Viņu vairāk pazīst starptautiskā mūsdienu mākslas vidē. Mākslinieks KRISTAPS ANCĀNS nāk no Preiļu novada, kur sācis iepazīt lielo pasauli, iespējams, tad vēl nenojaušot, ka viņa daudzi darbi taps un būs skatāmi metropolēs. Taču jau no bērna kājas ir bijusi interese visu izzināt un izpētīt dziļumā. Un tā viņš to turpina…

Vairāk lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Visas dziesmas ir par mīlestību

Ziemeļlatgales dziesmu teicēja ANNA ANNUŠKĀNE no Viļakas pārstāv paaudzi, kas tradicionālo kultūru pārmantojusi, dziesmas mācoties no savas mātes un vecāsmātes. Anna vairāk nekā 20 gadus dzied un vada folkloras kopu “Atzele”, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja pēdējo gadu laikā. Folkloras kopas “Atzele” dalībnieki snieguši vērtīgu ieguldījumu novada folkloras izpētē, dodoties folkloras ekspedīcijās, tradicionālās kultūras mantojums ir dokumentēts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikologu lauka pētījumos un glabājas akadēmijas mūzikas arhīvā. Šis darbs nav palicis nepamanīts, starp Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju saņēmējiem ir arī Anna Annuškāne.

 

“Annas Annuškānes un folkloras kopas “Atzele” īpašais nopelns ir vēlīnās izcelsmes instrumentālās tradicionālās mūzikas saglabāšana un popularizēšana. 20.gadsimta beigās lielāka vērība vairāk tika pievērsta tradicionālai dziedāšanai un etnogrāfiskajiem ansambļiem, tāpēc folkloras kopa “Atzele” netika pienācīgi novērtēta. Taču 21.gadsimta otrajā desmitgadē folkloras kopa “Atzele” un pati Anna Annuškāne kā teicēja Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras panorāmā jau ieņēma to nišu, ko pirms tam dalīja vairāki etnogrāfiskie ansambļi, kuros tobrīd jau bija nomainījušās paaudzes”, tā teikts Valsts kultūrkapitāla fonda pieteikumā. Žurnāls “A12” tiekas ar Annu Annuškāni sarunā par mīlestību un piedošanu.

Foto Māris Justs

A12 1(64)/2023

Jaunajā žurnāla “A12” numurā:

  • māla krūkas un mīļkrūzītes ar cilvēka sejas vaibstiem – Daces un Imanta LOSĀNU stāsts par atgriešanos Latgalē, Pīterkolnā;
  • kādas vērtības šobrīd svarīgas sabiedrībai – centra “Europe Direct Dienvidlatgale” vadītāja Oskara ZUĢICKA viedoklis;
  • kā jaunietis no Preiļu novada spēj iekarot starptautiskus mērogus – mākslinieka Kristapa ANCĀNA ceļš uz panākumiem Londonā, Ņujorkā un citviet;
  • kā sekot savas dzīves ceļa zvaigznei un kā piedzīvot atvērtas debesis – prāvesta, Atzinības krusta kavaliera Staņislava PRIKUĻA spēka vārdi;
  • izzūdošie piena galdi un mirkļu ķeršana – Amandas ANUSĀNES radošās aktivitātes;
  • Indija latgalietes Lauras JURČAS acīm – atklājumi, pārsteigumi, emocijas;
  • Kā arī citi stāsti – par mālu, Aglonas staciju un ieskats Latgales jaunajās grāmatās un muzeju izstādēs.

Tiekamies žurnāla lappusēs un smeļamies spēku un iedvesmu no līdzcilvēkiem!

Joku gabalus nespēlēsim

Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

Vairāk – žurnāla jaunajā numurā.

Foto autors Māris Justs

Žurnāls “A12” – pozitīva dāvana svētkos! Abonē, un tiekamies sešas reizes gadā.

 

 

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

“Mēs svinam svētkus, lai pārveidotu mūsu dzīvi, un kaut kas nozīmīgs sakustas mūsu dvēselēs. Tas ir aicinājums uzdrošināties dzīvi sākt no jauna.”

/Aigars Bernāns, no mūka A. Grīna pierakstiem, “A12”/

Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!

Lūznavas muiža – Latgales džeza oāze

Gaidīts mūzikas notikums vasaras izskaņā

Augusta beigās jau ceturto gadu pēc kārtas Lūznavā norisinājās starptautiskais Baltijas džeza festivāls ar gana neparastu nosaukumu “Škiuņa džezs” – man tas ir viens no gaidītākajiem vasaras kultūras notikumiem Latgalē, tāpēc cenšos nepalaist garām nevienu no piedāvātajiem koncertiem. Arī šovasar nepiespiestā un visnotaļ pozitīvā gaisotnē izdevās izbaudīt džeza mūzikas burvību un turpat desmit stundu garumā – septiņi stilistiski visai atšķirīgi koncerti, mūziķu džema sesija pirmās festivāla dienas noslēgumā un meistarklašu audzēkņu ģenerālmēģinājums pirms atbildīgā atskaites koncerta ir ticis ierakstīts manā smadzeņu magnetofonā. Domājams, ka arī citiem koncertu apmeklētājiem festivāls ir palicis atmiņā kā silts un saules enerģijas piepildīts vasaras pilnbrieda ābols. Ja nu palaidāt šo pasākumu garām – arī tā nav liela bēda, jo Lūznavas muižas Facebook profilā varat noskatīties visu koncertu ierakstus – Skrundas TV čakli pastrādāja arī šogad, nodrošinot visu koncertu tiešraides.

Ivara Matisova pieredzes stāsts, veldzējot dvēseli “Škiuņa džeza” koncertos, – lasiet žurnālā.

Esmu bagāts – man ir divas dzimtenes

Jau 35 gadus Rietumukrainas rumānis Konstantīns Bindju dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagasta Čuminē. Visu mūžu karstasinīgais vīrietis bijis dažādu kaislību varā, bet beidzamos 14 gadus viņa dvēselē valda miers. Šajā laikā katoliskajā Latgalē ceļa malā Konstantīns ir uzcēlis pareizticīgo kapelu. Par dzīvi, mīlestību, Dievu un karu – “A12” saruna ar Konstantīnu Bindju.

Kā ienāca prātā doma šeit, katoļu novadā, celt pareizticīgo baznīcu? 

Kā Latgalē ir krucifiksi, tā manā dzimtenē pieņemts, ka ceļa malā ir baznīcas. Dažas ir ļoti maziņas, pat nevar ienākt, tikai sveci nolikt.

Ilgus gadus mani tirdīja nemiers. Kaut kas bija jādara, jāskrien, pats nesapratu, kas tas par nemieru. Man ir bijušas daudzas vīzijas. Par tām nestāstīšu, jo daudzi neticēs. Es nobijos, tas bija ļoti reāli. Pēc tam sapratu, ka tā ir Dieva dāvana, redzēt ko tādu, kas citiem nav pieejams. Naktī modos augšā ar domu, ka man jādara kas labs, svēts. Bet es nezināju, ko varu darīt, un nebija, kam lūgt padomu. Sāku iet baznīcā. Trīs gadus katru nakti sapnī redzēju savu vecmāmiņu, manai vecmāmiņai patika burties. Man ieteica nolikt sveci vecmāmiņas piemiņai. Noliku sveci, pastāstīju, kā jūtos, kā mokos, un sapņi beidzās.

Pagastā gribēju uzlikt krustu. Parunāju par to ar tēvu Viktoru Teplovu. Viņš piekrita, teica, ka iesvētīs krustu, ja es to uzlikšu. Viņš man iedeva izmērus, jau visu sagatavoju, tad sapratu, ka baidos. Man būs jāsit pie krusta Jēzus figūra! Es nevaru! Agrāk varētu. Varēju uzbrukt cilvēkam ar nazi, piekaut, tagad nevaru. Prasu tēvam Viktoram, vai nav grēks, ka uzlikšu krustu un atkal nāksies sist krustā Jēzu? Es pirmo reizi redzēju, kā viņš apmulsa.

Pagāja daži gadi, un es sapnī redzēju baznīcu un sapratu, ka man vajag celt baznīcu! Sāku celt. Brīžiem likās, ka kāds neļauj. Jādara tas, kas patīk, ko gribas darīt, tad viss izdosies. Esmu pamanījis, kad nav īstā noskaņojuma, tad nekas neizdodas. Ja arī darīju, nākamajā dienā nācās lauzt un sākt no jauna. Sapratu, ka vajag strādāt ar dvēseli un tikai tad, ja sirdī silti. Bija sajūta, ka man kāds palīdz. Es taču visu viens pats darīju, pat kupolu pacēlu viens. Zemnieki brauca garām, bija neizpratnē – kā tu viens pats vari to celt? Atbildēju, ka neesmu viens,  esmu ar Dievu.

Baznīcu cēlu 7 gadus. Kad uzbūvēju savu baznīcu, kļuvu mierīgāks. Agrāk biju ļoti karstasinīgs, straujš. Tikai pēc tam sapratu, kāpēc esmu nokļuvis šeit, Latvijā, Latgalē. Ja es nebūtu šeit nokļuvis, neviens tādu baznīcu neuzceltu. Cilvēki brauc garām, piestāj, saka – paldies, Konstantīn, jūs domājat par mums. Cilvēki ļoti aizņemti, visu laiku steigā, bet šeit, ceļa malā, viņi apstājas, atceras par Dievu, par labo. Daudzi ienāk baznīcā. Šeit var ienākt, palūgt Dievu, iedegt sveci. Baznīca vienmēr atvērta, dienu un nakti. Kamdēļ celt dievnamu un turēt to slēgtu?

Kāda svētā godam ir jūsu baznīca?

 Baznīca par godu Mīlestībai.

Sarunu ar Konstantīnu Bindju lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Evija Pušmucāne

Ukraiņu ģenētiskais kods

“Viens, divi, trīs, četri, pieci,” – latviski skaita astoņgadīgā Sņežana. Nedaudz saminstinās ap divdesmit, bet pēc tam droši turpina tālāk. Sņežana jeb, kā ģimenē viņu dēvē, Sņeža un viņas dvīņumāsiņa Vlada uzsākušas mācības Rēzeknes novada Bērzgales pamatskolas 3. klasē latviešu valodā. 1. septembrī, Zinību dienā, meitenes bija tērpušās koši izšūtās blūzītēs, ko Ukrainā dēvē par višivankām. Meiteņu mamma Oksana šo izšuvumu dēvē par ukraiņu ģenētisko kodu, kas paņemts līdzi no dzimtenes. Koļesņiku ģimene, Oksana ar vīru un meitiņām, jau kopš 24. marta dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagastā, Daiņa Sveces viesu mājā “Žubītes”. Pēc mēneša ģimenei pievienojusies arī mamma Aleksandra. Tētis šobrīd ir projām, aizbraucis uz robežu, lai pārvestu cilvēkus, un būs atpakaļ tikai pēc dažām dienām. Ģimene nāk no Austrumukrainas, Starobiļskas pilsētas, kas atrodas tikai 80 km no Severodoneckas un 100 km no Luhanskas, pilsētas, kas kopš 2014. gada ir Krievijas okupēta teritorija. Ģimenes dzimtā valoda ir ukraiņu, bet mēs sarunājamies krieviski. Oksana vasarā mēnesi mācījusies latviešu valodas kursos, bet zina tikai dažus, sadzīvē vairāk lietojamus, vārdus, mēģina lasīt. Latviešu valoda neesot viegla, jo ļoti atšķirīga – gan no ukraiņu, gan no krievu. Meitenēm vieglāk – viņas saģērbjas un aizskrien septembra vakara mijkrēslī spēlēties ar vietējiem bērniem, bet mamma un vecmāmiņa stāsta par garo ceļu no kara izpostītās Ukrainas uz Latviju. Koļesņiku ģimene ir inteliģenti, radoši cilvēki, ar savu veiksmīgu uzņēmējdarbību, sapņiem, idejām un iecerēm, kurām visām svītru pārvilka karš.

Vairāk lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Dagnija Bernāne