Tag: #Latgale

Ukraiņu vēlme atgriezties mājās ir milzīga

Kopš 24. februāra sabiedrības uzmanība ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē nemitīgi pievērsta Ukrainai. Bet jau krietni pirms tam Kijivā amatā ar sarežģīto nosaukumu – NATO Informācijas un dokumentācijas centra Ukrainā direktore – strādā latviete Vineta Kleine.

Fragments no intervijas:

[..]

 Vai NATO var panākt, lai Ukraina atgriežas normālā dzīvē?

Jūnijā Madridē notiekošajā NATO samitā ļoti skaidri tika pausts, cik svarīgi ir atbalstīt Ukrainu tās cīņā par savu suverenitāti un neatkarību, par savas zemes un iedzīvotāju aizsargāšanu. Jo mēs visi ļoti labi apzināmies šā kara likmes.

               NATO samitā tāpat tika paziņots par atbalstu Ukrainas pēckara rekonstrukcijas un reformu centieniem. Un plāni Ukrainas sagrauto pilsētu un ciemu atjaunošanai, ekonomikas atveseļošanai un investīciju piesaistei tiek gatavoti jau tagad. Jo ir ļoti svarīgi, lai Ukraina pēc iespējas ātrāk varētu atkopties no kara izraisītā posta un miljoniem Ukrainas iedzīvotāju varētu atgriezties mājās. Daudzi mani ukraiņu kolēģi, paziņas un draugi bija spiesti atstāt savas mājas. Neraugoties uz milzīgo viesmīlību un sirsnību, ar kādu ukraiņi ir uzņemti Eiropā un citur, vēlme atgriezties mājās ir milzīga. Tikties un atkal būt kopā ar vīriem, tēviem un dēliem, kuriem izsludinātā karastāvokļa dēļ ir jāatrodas valstī.

Ko ukraiņi saka par valsts dalību NATO? Viedokļi pirms 24. februāra un tagad noteikti atšķiras.

               Sabiedrības atbalsts dalībai NATO gadu gaitā ir bijis dažāds, un tam ir gan vēsturiski, gan politiski skaidrojumi un pamatojums. Būtisks atbalsta kāpums bija pēc Krimas okupācijas. Līdz 24. februārim tas ar nelielām svārstībām bija apmēram 60% robežās. Atbalsts starp rietumukraiņiem un Kijivas iedzīvotājiem vienmēr ir bijis lielāks salīdzinājumā ar austrumos un dienvidos dzīvojošajiem ukraiņiem. Kara pašā sākumā atbalsts NATO strauji pieauga. Tad kādu laiku bija vērojama vilšanās par to, ka Alianse nav iesaistījusies tiešā konfrontācijā ar Krieviju, un tam ir pamatoti iemesli. Tikko lasīju, ka saskaņā ar maija pirmajā pusē veiktas sabiedriskās domas aptauju 73% ukraiņu ir par dalību Aliansē.
Visu interviju lasiet žurnālā.Foto no personīgā arhīva.

Kad es pārvēršas par mēs

Ināra Groce, rubrika Es un mēs

Kad es pārvēršas par mēs

Ārvalstīs dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo skaits ir 210,9 tūkstoši, visvairāk iedzīvotāju ir emigrējuši no Latgales. Diasporā tiek uzturēts latvietības gars, un aktīvākās biedrības nezaudē saikni ar Latviju. Tiekamies ar Norvēģijas pilsētas Bergenas latviešu diasporas pārstāvēm – Ilgu Švāni, Baibu Zāli un Antru Sundi, latviešu biedrības “Bergausis” aktīvistēm. Tikāmies mākslas draugu plenērā Latgalē. Dažas atziņas no diskusijas par latviešiem šeit un pasaulē.

  • Ilga: “Kopjot latvietību, vispirms jādod iespēja bērniem. Biedrībā esam piesaistījuši lielu skaitu jaunās paaudzes, tad nonācām līdz tam, ka arī vecākiem nepieciešams piedāvājums. Mums darbojas latviešu amatierteātris, folkloras kopa, valodas skoliņa “Bergausis”, grāmatu klubs un arī luterāņu-latviešu draudze, koris. Kori gan savu nevar nodibināt, jo nav diriģenta. Ceram, ka kāds ieceļos, pagaidām sadarbojamies ar Oslo kori un diriģentu.”

 

  • Ilga  “Biedrības veiksmes stāsts: ir divi, pieci aktīvisti, kuri ziedo savu laiku un aicina visus kopīgi darboties, – esam aktīvi, pateicoties tiem trakajiem, tāpēc viss notiek. Bergenas folkloras kopa rāda pozitīvo piemēru, ka latviešiem ir jāsanāk kopā. Sāk veidoties līdzīgas kopas arī citās Norvēģijas pilsētās. Nevajag baidīties, ka viens ir tur, bet cits citur – sanākot kopā, rodas labi darbi un iedvesma darīt skaistu un paliekošu. Diasporā tas ir svarīgs darbs.”

 

  • Ilga: “Bergenā latviešu izaugsme nav bijusi tik vienkārša. Saskārāmies ar klasisko izaicinājumu – kā parunā: kur latvieši, tur daudz partiju, katram savs un nav vēlēšanās vienoties. Tomēr, ja ir atvērts skats uz dzīvi, saproti, ka kopā var izdarīt vairāk. Pēdējos gadus esam kopuši tieši sadarbību, veidojot biedrību kā organizāciju lietussargu, kuras sadarbojas un organizē pasākumus. Mēs tomēr neesam tik daudz latviešu, lai būtu, piemēram, divi deju kolektīvi, tāpēc apzināti visās situācijās meklējam to, kas mūs vieno un kā mēs varam apvienot tās atšķirības, lai ir efekts, nevis defekts.”

Turpināt lasīt

Lielbornē labvēlīgs laiks

Ilona Rupaine, Es un Mēs

Latgalē ir vairāki desmiti muižu un lauku īpašumu, kuri gaida gādīgas saimnieka rokas. Lai arī cik modernas būtu jaunas ēkas, kultūrvēsturiskām vietām ir īpašs pievilkšanas spēks. Daugavas lokos upes kreisajā krastā Lielbornes muižā saimnieko NORA POIŠA, nomaļajam dabas stūrītim atklājot vairākas priekšrocības. Klusums, vide bez stresa un dabas pārbagātība palīdz apgūt svešvalodas ārzemju studentiem. Turklāt, atšķirībā no Štutgartes, laika apstākļi te vienmēr ir labvēlīgi jūtīgas veselības cilvēkiem.

Kā Nora Poiša nokļuva Lielbornē, kā iekustināt dzīvi laukos un kas vilina valodas studentus šurp – par to lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Ilona Rupaine

Noķert pieneņu lauka sajūtu

“Kādā no 2015. gada intervijām mans sarunas biedrs – latviešu mūziķis, folklorists, komponists, aranžētājs un multiinstrumentālists, grupu “Laimas muzykanti” un “Ducele” dalībnieks, etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” vadītājs ARTŪRS UŠKĀNS saka: “Folklorai kā kultūras sastāvdaļai ir pievienotā vērtība. Kurai Latvijas popmūzikas grupai ir izdevies tikt dziesmu un deju svētku repertuārā?! Varbūt vienīgi “Prāta vētrai” tas ir izdevies. Mūsu spēlētā mūzika ir visos deju svētkos. Es uzskatu, ka galvenais, ar ko mums vajadzētu nodarboties, ir mūsu tradīciju nešana pasaulē – ar šīs dienas skatījumu un pieredzi, jo dzīvojam 21. gadsimtā.”

Artūra pienesums latgaliešu un latviešu mūzikas kultūrā ir nozīmīgs un neapstrīdams, par to liecina arī vairākkārtējās “Boņuka” balvas, “Spēlmaņu nakts” nominācija teātra mūzikas jomā. Tomēr sarunas laikā man pretī sēdēja arī tas Artūrs, ko atceros no mūzikas vidusskolas laikiem – fantazētājs, brīvdomātājs, sava ceļa gājējs. Artūrs bija un ir hipijs ne vien ārēji, bet arī savā visdziļākajā būtībā. Viņu raksturo oriģinalitāte, brīvība, sabiedrībai mesti izaicinājumi, kā arī nebeidzams radošais lidojums.”

Saruna ar ARTŪRU UŠKĀNU žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Iemācīto polkas soli nevar aizmirst

Daudzi no mums kādā savas dzīves posmā ir apguvuši tautas dejas soļus, jo tā ir tradīcija, kas visbiežāk tiek izkopta skolā, līdztekus palīdz veidoties kā personībām un kas ir bijusi iespēja pabūt lielajos dziesmu un deju svētkos. Dejotājs dejai atdodas mēģinājumos un koncertos, bet deju skolotājam tā ir ikdiena, kurā jāiegulda darbs, atbildība un galvenais uzdevums – iemācīt mīlēt deju.

Ar ILZI BROKU sarunājos attālināti, kā jau mūsdienīgajā tehnoloģiju pasaulē pierasts, jo plānotās intervijas laikā viņas vadītā Preiļu novada kultūras centra deju kopa “Dancari” piedalās starptautiskajā festivālā “Vēja roze” Francijas dienvidrietumu pilsētiņā Žonzakā (Jonzac), kur pulcējas 120 dejotāji no Ukrainas, Lietuvas, Latvijas un Meksikas.

[..]

Latvijā tautu deja attīstījās tieši laukos. Taču tur bērnu paliek mazāk, tādējādi tas var apdraudēt šī mantojuma saglabāšanu. Kā nosargāt tautas deju ne vien lielajās pilsētās, bet arī laukos?

Man vienmēr ir licies, ka svarīgs ir cilvēks, ap kuru pulcējas. Ja ir cilvēks, kurš pulcina un aizrauj, kuram padodas, tad viss notiek arī laukos. Tukšā vietā ir ļoti grūti sapulcināt arī pilsētā. Laukos, ja ir vadītājs vai pulciņš, kurš mēģina noturēt tradīciju, tad viss notiek.

Lai tradīciju saglabātu, vajag ieinteresēt un motivēt jauniešus. Kā jūs motivējat?

Liels pārbaudījums bija Covid-19 mājsēdes laiks, jo dejošanu pie datora ļoti daudzi negribēja. Bija darītāji, bet tiem, kuri nevēlējās, neuzstāju un neteicu, ka obligāti jādara. Ikvienā, kad ir normāli apstākļi, ir motivācija, jo jauniešiem patīk kopā būšana, satikšanās mēģinājumos un arī darbošanās pēc tiem. Motivē gatavošanās dziesmu un deju svētkiem vai festivāliem. Viņiem ir svarīgi uzstāties. Lielie svētki un festivāli ir reti, bet motivē arī ikdienas uzstāšanās.

Visu interviju ar ILZI BROKU lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Pelēkās dūmakas vilinājums

Vai pilsētas veido tās iedzīvotāji, vai arī pilsēta ietekmē cilvēku domāšanu, dzīvesveidu un attieksmes? Var droši teikt, ka Latgalē atpazīstamākie pievilkšanās punkti ir koncertzāle Rēzeknē – Latgales vēstniecība “Gors” – un Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī. Pateicoties šiem kultūras centriem, pilsētas ir iekļuvušas mākslas cienītāju apmeklējumu sarakstos. Par vides, sabiedrības un mākslinieka mijiedarbību sarunā ar zinātnieku, Marka Rotko centra vadītāju, centra izstāžu un ekspozīciju kuratoru, grafiķi un gleznotāju MĀRI ČAČKU. Jāpiebilst, ka šogad Māra glezniecības un grafikas darbu personālizstāde “Neirotaciņas” bija nominēta “Kilograms kultūras” gada balvai vizuālajā mākslā.

“Daugavpils ir vieta, kas man simpatizē un kuru ar savu darbu gribu mainīt.”

“Kopš esmu Daugavpilī, esmu piedzīvojis tikai attīstību, nevis kritumu. Kā mākslinieks, kā cilvēks, kurš šeit dzīvo. Tas ir forši, ka Daugavpils attīstās, tā kļūst interesanta un mani motivē.”

“Jebkuru darbu veicot, jāstrādā ar pilnu atdevi. Neatkarīgi no tā, kur fiziski un ģeogrāfiski atrodies un kur esi cēlies, tas jau ir otršķirīgi. Svarīgākais pašam cilvēkam ir process un rezultāts, uz kuru ir tiecies un gājis, strādājis, un, ja tas ir patiess un dabisks, tas parasti tiek novērtēts jebkurā jomā – vai tā ir vizuālā māksla, vai mūzika.”

Interviju ar MĀRI ČAČKU lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Jurijs Berdņikovs

Rēzeknes Valsts robežsardzes jubileja

“Vairāk nekā pusi no koledžas darbības laika arī man ir bijusi iespēja nodot savas zināšanas un pieredzi ģeogrāfijā koledžas kadetiem, kas apgūst zinības 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmā „Robežapsardze”. Jāatzīmē, ka uz darbu robežsardzes koledžā allaž dodos ar prieku un mājās atgriežos noguris, bet ar labi padarīta darba apziņu – pasniegšanas process ir intensīvs un sniedz gandarījumu. Kadeti ir zinātkāri un disciplinēti, sportiski un akurāti, šo to dzīvē jau pieredzējuši. Bijuši arī daudzās zemēs – pat Korejā, Kostarikā un Grenlandē, par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm nemaz nerunājot. Tādējādi arī klātienē ir iepazītas dažādas vietas, tautas un tradīcijas. Arī kadetu sagatavotās prezentācijas par valstīm vairumā gadījumu ir interesantas – no tām var uzzināt daudz ko jaunu, kas noteikti paplašina arī manu kā ģeogrāfa redzesloku. Sevišķi patīkami ir sastapt bijušos audzēkņus robežkontroles punktos, kad legāli nākas šķērsot savas valsts robežu.”

Ivara Matisova rakstā par Rēzeknes Valsts robežsardzes koledžu uzzināsiet koledžas vēsturi un velobraukšanas tradīciju, īpaši izceļot 30 gadu jubilejas braucienu. Interesanti! Atšķir žurnālu “A12” un brauc līdzi!

Foto no privātā arhīva.

Muzejs kai vīta, kur sasateik div bezgaleibys

“Ar Rakstnīceibys i muzykys muzeja (RMM) kulturys pasuokumu organizatori KATRĪNU KŪKUOJU sasateiku juos veiduotajā izstuodē par Reigys Struodnīku teatri, kas niu apsaverama Muzeju kruotuvē Pulka īlā. Jau daudzus godus nūteik RMM rekonstrukceja, tam nav sovys ekspozicejis, tok muzejs atrūn vysaiduokus rysynuojumus, kab komunicātu ar sabīdreibu. Katrīna īprīšk ir plašuok intervāta kā legendaruo Latgolys kulturys darbinīka Ontona Kūkuoja mozmeita, tok myusu sarunu suocu ar vuordim, ka grybātūs vaira parunuot par jū pošu i juos redzīni par muzejim myusu dīnu sabīdreibā. Gols golā Katrīna ir na tik muzeju nūzarē labi zynoma specialiste, bet ari Latvejis Muzeju bīdreibys vaļdis lūcekle. Tok taipat ik pa laikam īsarunojam ari par Ontonu. Na par tū, ka Katrīnai byutu juodzeivoj sova vactāva ānā. Nā, taišni ūtraiž – juo ītekme daudzuos lītuos i lāmumūs šaļtim ir pat naapzynuota, tok jiutama.”

Vaira par Katrīnu losit žurnala jaunajā numerī!

Foto: Amanda Anusāne, portals Lakuga.lv

A12 Nr.61/2022

Jaunajā žurnāla “A12” numurā:

  • Dvēsele Ukrainai – kā Latgale uzņem bēgļus;
  • Kā iesaistīt diasporas jauniešus latviskumā – pieredzē dalās Bergenas latviešu biedrības “Bergausis” aktīvistes;
  • Pilnība, ko sasniegt, – saruna ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāju, mākslinieku MĀRI ČAČKU;
  • Cilvēks un viņa iela – izplatītākie personu vārdi Latgales ielās;
  • Kā atdzimst Lielbornes muiža – atklāj tās īpašniece NORA POIŠA;
  • Kā mūziķis no Latgales var okupēt Rīgu – ARTŪRA UŠKĀNA dzīve mūzikā;
  • Muzejs un tehnoloģijas – par aktualitātēm muzeju dzīvē stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore KATRĪNA KŪKOJA;
  • Latgaliskais mācību saturā – Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītājas VERONIKAS DUNDURES skatījums, un citi stāsti.

Žurnāls “A12” – jau 10 gadus kopā ar jums, mūsu lasītājiem. “A12” – pozitīvi par latgaliešu dzīvi un spēku Latgalē un ārpus tās. Patiesi, dziļi, skaisti.

Par ko “cepas tie latgalieši”?

Es un Mēs

Juris Viļums

Žurnālā atskats uz šā gada Latgales kongresu. Pilnu tekstu lasiet jūnija/jūlija numurā.

“Latgolys kongresa apakšnosaukums šoreiz bija “Latgaliskuma kods Eiropā: no valodas līdz ekonomikai”. Valoda ir ļoti svarīga (ja ne svarīgākā) jebkuras kultūras nesēja, un par to dažādos veidos latgalieši līdz šim jau ir paguvuši gana skaļi izteikties, un kaut kas pat dažās jomās ir pavirzījies uz priekšu, lai arī nepietiekami daudz. Kādreiz šķita, ka latgaliešu valodas “saglabāšanas, aizsardzības un attīstības” uzdevums, kas ir definēts jau Valsts valodas likumā, ir tik pašsaprotams, ka nevajadzētu būt lielām grūtībām, lai apvienotu pašus latgaliešus kopīga viedokļa paušanā un valsts (tai skaitā pašvaldību) iestādes konkrētā rīcībā. Šķita, ka caur šo valodas jautājuma sakārtošanas “pilotprojektu” varam ieeļļot savstarpējās sapratnes un sadarbības mehānismus, lai tad jau stiprāki varam ķerties klāt arī lielākiem izaicinājumiem, kas saistās ar ekonomiku. Tomēr tieši naudas, labklājības un labbūtības jautājums pēc Atmodas laika ir izvirzījies priekšgalā un ir sabiedrības prioritāšu galvgalī, pēc tam tikai viss pārējais. To parāda nežēlīgi augstie migrācijas rādītāji. Latgale iztukšojas, sarūk. Epizodiskās “glābšanas programmas” nav devušas vēlamo rezultātu – pēc visiem statistikas rādītājiem Latgales nevienlīdzība pret Rīgas un Pierīgas reģiona datiem gadu no gada pieaug. Ko darīt nākamo piecu gadu laikā, lai šos procesus vismaz apturētu, respektīvi, lai Latgales ekonomiskie rādītāji augtu vismaz tikpat strauji, kā citur valstī? Tas ir galvenais latgaliešu un valsts institūciju jautājums, uz kuru, godīgi sakot, vienprātīgas atbildes joprojām nav.”