“Ticība cilvēku paceļ līdz neiespējamības robežai. Ticēt tam, ko nevar saprast ar prātu.”
/Andrejs Trapučka/
Žurnālā “A12” šī un citas latgaliešu atziņas.
Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.
Foto Laura Mazure
“Ticība cilvēku paceļ līdz neiespējamības robežai. Ticēt tam, ko nevar saprast ar prātu.”
/Andrejs Trapučka/
Žurnālā “A12” šī un citas latgaliešu atziņas.
Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.
Foto Laura Mazure
Amerikāniete KORTNIJA KVĪNA no 2000. līdz 2002. gadam ASV Miera korpusa programmas ietvaros dzīvoja un darbojās Rēzeknē un Balvos, konsultējot vietējos uzņēmumus, iedzīvotājus un studentus nevalstiskās attīstības jomā. Viņa kopā ar ES programmu brīvprātīgajiem bija viena no pirmajiem brīvprātīgajiem ārzemniekiem Latgalē, palīdzēja mums sajust savu piederību Rietumu kultūrai, mācot angļu valodu, vairojot izpratni par pilsoniskās aktivitātes nozīmi, kā arī rīkojot kultūras vakarus un rosinot starptautisko dialogu personiskajā līmenī.
Šobrīd Kortnija ir atgriezusies Latvijā, lai pasniegtu medicīnas socioloģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Paralēli darbam Rīgā pēc 20 gadu pārtraukuma viņa viesojas Rēzeknē, lai tiktos ar saviem bijušajiem kolēģiem un sadarbības partneriem.
Kāda ir Rēzekne Kortnijas Kvīnas skatījumā pirms 20 gadiem un kāda – tagad? Uzziniet, lasot žurnālu “A12”!
Foto Evija Pušmucāne
Es un Mēs
Inga Zeltiņa-Ušpele
Evija Pušmucāne
Sabiedrības kolektīvā dimensija
Ar Kortniju Kvīnu (Courtney Queen) tiekos saulainā 25. februāra pēcpusdienā. Lai gan saule un gaidāmā tikšanās priecē, visas domas ir par un ap satraucošajiem notikumiem Ukrainā. Karš jau ir sācies, tas virmo gaisā, bet prāts vēl atsakās ticēt. Neviļus arī mūsu saruna pieskaras šai tēmai.
Amerikāniete Kortnija Kvīna no 2000. līdz 2002. gadam ASV Miera korpusa programmas ietvaros dzīvoja un darbojās Rēzeknē un Balvos, konsultējot vietējos uzņēmumus, iedzīvotājus un studentus nevalstiskās attīstības jomā. Viņa kopā ar ES programmu brīvprātīgajiem bija viena no pirmajiem brīvprātīgajiem ārzemniekiem Latgalē, palīdzēja mums sajust savu piederību Rietumu kultūrai, mācot angļu valodu, vairojot izpratni par pilsoniskās aktivitātes nozīmi, kā arī rīkojot kultūras vakarus un rosinot starptautisko dialogu personiskajā līmenī.
Šobrīd Kortnija ir atgriezusies Latvijā, lai pasniegtu medicīnas socioloģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Paralēli darbam Rīgā pēc 20 gadu pārtraukuma viņa viesojas Rēzeknē, lai tiktos ar saviem bijušajiem kolēģiem un sadarbības partneriem.
Kāpēc tu toreiz izvēlējies Rēzekni?
Tā nebija mērķtiecīga izvēle. Miera korpuss piemeklēja katram kandidātam piemērotu vietu. Man bija nedaudz pāri 20, strādāju nelielas Rietumteksasas pilsētas pašvaldībā un gribējās izaugsmi.
Vai šāda izvēle bija populāra vienaudžu vidū? Tu izvēlējies braukt uz nezināmu vietu, ļoti tālu no mājām.
Nē, tobrīd nepazinu nevienu, kurš darītu ko līdzīgu. Man ir bakalaura grāds vēsturē ar specializāciju Eiropas vēsturē, tāpēc biju motivēta uzzināt kaut ko vairāk, satikt cilvēkus, iegūt praktisku pieredzi. Turklāt mani interesēja attīstības jautājumi, tobrīd ASV strādāju attīstības plānošanā. Tā bija lieliska iespēja savienot personīgo interesi un profesionālās izaugsmes iespējas.
Es pavadīju te divus gadus. Būtu gribējusi palikt ilgāk, bet programmas darbība Latvijā bija beigusies.
Interesanta sakritība – kad pirmo reizi biji Latvijā, aktuāli bija attīstības jautājumi, tagad – otrreiz – aktuāli ir sabiedrības veselības jautājumi.
Jā, tas tiesa! Man šķiet, starptautiskā sadarbība gan vienā, gan otrā jautājumā var būt noderīga.
Vai sabiedrības veselība var būt indivīda atbildība?
Labs jautājums. Sabiedrība ir kopums, mēs nevaram runāt par sabiedrības veselību, ja izslēdzam indivīdu, jo vesels vai nevesels var būt indivīds. Mēs kā pētnieki skatāmies uz sabiedrības veselības kolektīvo dimensiju, taču ārsti – uz individuālo. Mēs ikviens esam būtisks puzles gabaliņš šajā kopainā.
Kā mēs varam atrisināt šo pandēmiju?
Visdrīzāk dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā ir bijusi līdz šim. Mums jāmeklē jauni risinājumi. Kad mēs spēsim to pieņemt, tad arī varēsim atgūt zināmu normalitāti. Ja jau esam palaiduši garām iespējas pandēmiju apturēt, tad tagad jāatrod iespējas būt proaktīviem un meklēt risinājumus. Mums jābeidz cerēt, ka viss atrisināsies pats no sevis, ka mēs, piemēram, varam nevilkt maskas, ignorēt vīrusu.
Kā ir ar ventilāciju, vai tai var būt kāda nozīme?
Noteikti! Infrastruktūras izmaiņas ir būtisks faktors. Veselības un vides vadības jomā par to nav šaubu, ka ar izmaiņām infrastruktūrā var daudz ko panākt. Lidmašīnās, piemēram, gaisa filtrēšanas sistēmas ieviestas jau sen. Dzeramā ūdens attīrīšana arī ir labs piemērs. Mums jau tagad ir pierādījumos balstīta prakse, zinātniskie pētījumi un rīki, kas ļauj novērst slimību izplatīšanos. Vēl viens piemērs – ASV bezpajumtnieku patversmēs tika ierīkotas gaisa attīrīšanas iekārtas, kas būtiski mazināja tuberkulozes izplatību. Šis ir arī finansējuma jautājums. Cilvēki to nevar atrisināt individuāli. Ir nepieciešami ieguldījumi, lai panāktu būtiskas pārmaiņas.
Runājot par atbildību un mūsu spēju ietekmēt notikumus, ko tu domā par patlaban Ukrainā notiekošo? Vai mēs kā indivīdi varam kaut ko darīt? Vai pilsoniskā aktivitāte var kaut ko ietekmēt?
Es te biju pirms 20 gadiem un šodien redzu, cik daudz ir mainījies, kā attīstījušās dažādas sabiedriskās aktivitātes un programmas. Kad es te biju, es iepazinos ar cilvēkiem, uzzināju viņu likteņus un stāstīju mājās par savu pieredzi. Tas maina cilvēkus. Mēs neiesim karot ar tiem, kurus pazīstam, kurus mīlam, novērtējam. Mēs nekarojam ar draugiem. Cilvēki nevēlas šo karu. Arī Krievijā cilvēki protestē.
Kad ir vēlme uzzināt par Latgalē apmeklējamo baznīcu vēsturi vai jāatrod kāds jauns galamērķis, ielūkojamies Rūtas Kaminskas un Anitas Bisteres grāmatās par sakrālo arhitektūras un mākslas mantojumu Latgalē, 2021. gadā iznāca noslēdzošā grāmata par vēsturiskajiem Balvu un Ludzas rajoniem, tādā veidā visas Latgales apzinātās baznīcas ir apkopotas. Protams, RŪTAS KAMINSKAS vārds saistās ne tikai ar to – pētniece, mākslas zinātniece, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes arhitektūras un mākslas daļas eksperte. Pētījusi sakrālo mantojumu un 18. gs. glezniecību Latgalē, Polijas mantojumu un bijusi arī “Terra Mariana” zinātniskā komentāra autore. Sarunā pievēršamies jautājumiem par Latgali, sakrālo mantojumu un arī vēl pētāmajām tēmām.
Fragments no intervijas:
Ja runājam par padomju laika kontekstu, vai tas ir ietekmējis kopumā skatījumu uz kultūrvēsturisko mantojumu? Droši vien padomju laikā daudzas lietas bija arī vērtīgas tieši ar sistematizāciju un apzināšanu?
“Šis laiks nav viennozīmīgs. Kādai paaudzei attieksmes un vērtības noteikti ir mainījušās. Ja cilvēkam nestāstīja neko vai stāstīja, ka baznīca ir kaut kas slikts, – kāpēc lai viņš uz sakrālo mantojumu skatītos pozitīvi. Otrs – bija speciāli iznīcinātas lietas, apņirgātas, tika sabojātas, ēkas nojauktas, kapliču vietā tika liktas degvielas tvertnes. Pēc kara turpinājās šī pirmskara pieminekļu valdes tradīcija, bija pieminekļu saraksti, un tad sākās pieminekļu graušanas process. Tika arī formāli samazināti aizsargājamo arhitektūras pieminekļu saraksti, daudz kas izmests ārā. Un tad pamazām atkal pa posmam to, kas palicis sveikā, mēģināja dabūt atpakaļ un iekļaut sarakstos. Līdz ar to arī iegūt juridisko aizsardzību, kad var prasīt arī vietējām varām pievērst uzmanību. Šis process kopumā ir bijis duāls. No vienas puses, tā postīšana, no otras – ka no centra tomēr varēja vairāk ietekmēt daudzas lietas. Kultūras ministrijā toreiz to centralizēti organizēja, lai būtu pieminekļu apsekošana, izvērtēšana un sarakstos iekļaušana. Un, ja šis piemineklis vai baznīca, piemēram, bija sarakstā, tad varēja izdot izziņu un dabūt būvmateriālus remontiem, jo nevarēja jau elementāras lietas izdarīt – nebija resursu. Nebija kaut vai materiālu, ja par ēkām runājam. Īpaši pret sakrālo mantojumu attieksme bija stipri noraidoša, postoša, un tāpat arī pret muižām, pret aristokrātu atstāto mantojumu, pret lietu, kas tika traktēts no šķiriskā viedokļa. Šie komunālie dzīvokļi ar ēkas papostīšanu, jo cilvēki vienkārši nezināja, ko darīt ar lietām, kas nonākušas viņu rokās. Visādi brīnumi ir dzirdēti. Bet, nu, tas laiks, paldies Dievam, ir prom, ir jādomā par jaunām problēmām.”
Visu interviju lasiet žurnālā “A12”.
Foto Inese Grizāne
Pārnejuo goda beiguos izguoja naparosta gruomota latgaliski – Marijis Dzeislys dzejūļu kruojums aba dzeislinīks “Vysta smierts”. MARIJA DZEISLA ir pseidonims, i nateik atkluots, kas aiz tuo globojās. Partū ar Mariju navar sasarunuot ni dzeivē, ni pa teleponu, ni zūmā, ni skaipā. Tok Marijai var pīraksteit e-postu voi viesti feisbukā. Taidā veidā nūtyka ari itei interveja – es aizsyuteju Marijai vaicuojumus, kurī munā pruotā roduos piec kruojuma puorskaiteišonys, i jei atbiļdēja.
Kas ir Marija Dzeisla – uzzynoj, losūt “A12”!
Tikties ar teātra un kino režisori, dramaturģi KRISTU BURĀNI sanāk vēl 36 stundas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Krista sarunu papildina kara divdesmit pirmajā dienā. Bet arī pirmajā mūsu tikšanās laikā sarunā ieskanas gan karš, gan uzvaras priekšnojautas. Un, protams, Latgale. Dzimušas un augušas rīdzinieces un tagad cēsnieces Kristas nozīmīgākie Latgalei veltītie darbi ir pieteikuma “Daugavpils – Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2027” koncepcija, pērnvasar Rēzeknes teātra “Joriks” spēlētās, Spēlmaņu nakts balvu ieguvušās izrādes “Mans kaimiņš ebrejs” dramaturģija.
Vairāk lasiet žurnāla aktuālajā numurā.
Foto Inese Grizāne
Skatot vietējās preses reportāžu bildes no izstāžu atklāšanām pēdējā padomju desmitgadē, pārsteidz tas cilvēku daudzums telpā un mākslas brīnuma pārsteigtās sejas. Tāpēc jautāju māksliniecei, vai atšķiras izstāžu organizēšanas principi un apmeklētāji 80. gados un mūsdienās. Elga: „Domāju, tā atšķirība ir. Toreiz uz izstādēm gāja visi pēc kārtas. Un ne jau kādi mākslas pasaules pārstāvji, bet vienkārši cilvēki, reizēm pat atbrauca organizēti ar autobusu. Vairāk izslāpuši pēc mākslas vai tas bija interesantāk? Tā dzīve toreiz tik viegla nebija, smagi apstākļi, tāpēc gribējās paskatīties ko skaistu. Tolaik vietējā kultūras piedāvājumā tik daudz iespēju kā šodien arī nebija.
Kad notika kādi Mākslas dienu pasākumi, cilvēku sanāca jūra. Jā, lai tiktu izstāžu zālē, cilvēki rindā stāvēja. Visur piedalījās, visu ar interesi skatījās. Izstādēs varēja ieraudzīt kaut ko jaunu un „svaigu”, un tā gribēšana uz to cilvēkiem bija. Šodien to grūti pat iedomāties. Tad ar gadiem apmeklētāju palika arvien mazāk. Tagad uz izstādi atnāk tikai tie, kam māksla patīk, un tie, kas zina, ko konkrēti viņi grib redzēt.
Māksliniekiem tolaik bija jārēķinās ar zināmām nodevām – kaut kam noteiktam tais darbos jāparādās, bet nevajadzēja to, kas tai padomju sistēmā neiederas. Ja uzglezno to, ko vajag, un tad to, kas pašam tuvs. Tad to pēdējo nav, kur likt, sev arī jāatstāj. Izstādēm parasti bija dota tēma, piemēram, „Celtnieki”, „Padomju milicija”, „Sports”. Darbi bija jāpielāgo šai tēmai, stingra žūrija to vērtēja. Gleznojums meistarības ziņā varēja būt labs, bet, ja nebija „idejiski izturēts”, to izstādei neņēma. Visi jau pamatā zināja, ko vajag. Mūsdienās, ja esi piegleznojis darbus, noīrē telpu un izstādies.
Sarunā ar ELGU PAURU par to, kas plūst un aizplūdis laika tecējumā, kā mainījušās mākslinieces krāsu izvēles un to pludināšanas paņēmieni, kur māksliniece smeļas iedvesmu.
Tiekamies žurnāla aktuālā numura lappusēs!
Foto Māris Justs
Ari kotrai fotografejai ir sovs stuosts. Ļauds, gaismys, kruosys, ainovys… Aiz kotra foto ir fotografs, i par kotru fotografu ir otkon jauns stuosts. Gastejam pi IGORA PLIČA (66) Preiļūs – jam eipašumā ite ir mīsta vacuokuo kūka sāta, pi sīnys pluoksne latgaliski, kas taišni tū ari aplīcynoj: “Pliča sāta”. Pyrms laika ite beja kopeineica, tod vīsneica, niu vydā īkuortuotys vairuokys ekspozicejis – senejī Latgolys sadzeivis prīkšmati, sova biblioteka, īspaideiga fotoaparatu kolekceja, poša i cytu izcylu Latvejis fotografu dorbi. Pogolmā mostā pleivoj Latgolys karūgs, ite pat styureitī īkuortuots ari Latvejā mozuokais dīvnoms. I tam vysam pa vydu vysod smaideigais Igors ar sovim stuostim par kotru prīkšmatu, kas apleik radzams, par dzeivis nūtikšonom i par 340 Latgolys fotografim – pavysam naseņ juo vadeibā izdūta apjūmeiga i unikala gruomota, iz kuru niu ar skaudeibu verās puornūvadnīki, – jim nikuo taida nav.
Vairuok – žurnalā “A12”.
Es un Mēs
LATGOLYS KONGRESS „Latgaliskuma kods Eiropā: nu volūdys da ekonomikai”
Rēzekne, Latgola, Latveja
2022.goda 27.–29. apreļs
2017.goda 5.–6. majā Rēzeknē nūtyka Latgolys symtgadis kongress, kas atguodynuoja Latvejis i pasauļa sabīdreibai par Latgolai nūzeimeigim divim kongresim Rēzeknē: 26.–27. aprelī (piec j. st. 9.–10. majā), kurā vodūšuo lūma beja goreidznīceibai i kurā tyka pījimts viesturisks lāmums atsadaleit nu Vitebskys gubernis i veiduot vīnu vaļsti ar Vydzemi i Kūrzemi, paturūt pošnūsasaceišonys tīseibys tautsaimnīceibys, volūdys i ticeibys vaicuojumūs, i 3.–4. decembrī (piec j. st. 16.–17. decembrī), kur vodūšuo lūma beja strieļnīkim. Ūtruo kongresa rezultatā tyka panuokts, ka tuo laika treis apriņči — Rēzeknis, Ludzys i Daugovpiļs — teik atdaleiti nu Vitebskys gubernis. Latgolys apreļa kongress ir vīns nu pyrmūs, kas aktualizej kūpejis Latvejis vaļsts ideju i sagatavej politiskū i sabīdryski izgleitojūšū platformu Latvejis vaļsts dybynuošonai 1918. goda 18. novembrī.
2017.goda Latgolys symtgadis kongress pījēme rezoluceju i izveiduoja Saīta rezolucejis izpiļdis komiteju (SaRIK), kas atbiļd par rezolucejis izpiļdi i organizej nuokamū Latgolys kongresu. Izviertejūt sasnāgtū i vēļ rysynojamūs vaicuojumus, tyka izveiduota 2022. goda Latgolys kongresa koncepceja. Kongresa tema — „Latgaliskuma kods Eiropā: nu volūdys da ekonomikai”.
Gondreiž pīcu godu pīredze piec 2017. goda Latgolys symtgadis kongresa, a seviški Latvīšu viesturyskūs zemu lykuma pījimšona, aplīcynoj vajadzeibu regulari i mierktīceigi apkūpuot i vierzeit Latgolai i juos dzeivuotuojim nūzeimeigus vaicuojumus. Partū ir svareigi vysmoz reizi pīcūs godūs, nūdrūšynojūt atbiļsteigu puorstuovnīceibu kai nu dzeivuotuoju, tai nu pošvaļdeibu, NVO i cytu organizaceju, analizēt asūšū situaceju i izvierzeit praktyskus aizdavumus i vaicuojumus, kas svareigi Latgolys atteisteibai.
Kas ir organizātuojs?
Pasauļa latgalīšu saīti teik organizāti nu 1992. goda, kod Rēzeknis Latgalīšu kulturys bīdreiba (prīšks. Pīters Keišs) sadarbeibā ar cytom NVO organizēja pyrmū saītu. Saīti nūtyka reizi 10 godūs, pījimtuos rezolucejis sovūs aizdavumūs atsakuortuoja, izsekuot jūs izpiļdei 10 godu garumā beja sarežgeiti. 2012. godā, organizejūt trešū Pasauļa latgalīšu saītu (RLKB prīšks. Anna Rancāne), tyka lamts, ka saīti nūtiks reizi pīcūs godūs, palelynojūt atbiļdeibu par pījimtajim lāmumim. Beja ari raudzejumi izveiduot vīnu „jumta” organizaceju, kas puorstuovātu piļsūniskūs organizaceju poziceju, atguodynojūt 1917. goda lāmumu svareigumu Latgolys atteisteibai. Tys naīsadeve, partū 2017. goda kongresā tyka apstyprynuots nūlykums i īvālāta pyrmuo Saīta rezolucejis izpiļdis komiteja (SaRIK), kas vierza rezolucejis izpiļdi.
Juopīzeist, ka tuoļredzeigs ir bejs komitejis puorstuovnīceibys aspekts, veidojūt komiteju nu Latgolai zeimeigu strukturu vadeibys (Latgolys planavuošonys regions, Rēzeknis Tehnologeju akademeja, Daugovpiļs Universitate, Latgalīšu kulturys bīdreiba (bej. Rēzeknis Latgalīšu kulturys bīdreiba), Latgalīšu volūdys, literaturys i kulturviesturis školuotuoju asociaceja), Bazneicys, diasporys puorstuovs i personys, kas 4. pasauļa latgalīšu saītā veiduoja zynuotniskūs diskuseju pamatu. Kai ruodeja prakse, ideju piecteceibu nūtur taišni pādejī, partū ka vadeituoji vysuos strukturuos (izjamūt asociacejis puorstuovi) puorguojušūs pīcu godu laikā ir nūsamainejuši.
SaRIK sastuovs piec 2021. goda administrativi teritorialuos reformys: Saīta rezolucejis izpiļdis komitejis (SaRIK) prīšksādātuojs — Agris Bitāns, prīšksādātuoja vītneica — Ilga Šuplinska, Sandra Ežmale, Lidija Leikuma, Irēna Kokina (DU), Iveta Mietule (RTA), Sergejs Maksimovs (LPR), Imants Slišāns (LVLKŠA), Juris Viļums (LKB). Diasporys puorstuovs Ugis Sprūdžs, kas kongresā pīsasaceja dorbam SaRIK, kū saīta daleibnīki ari atbaļsteja, nu leidzdaleibys atsasaceja 2019. godā. Bazneicys puorstuovi darbeibā tai i nasaguoja redzēt. Turpināt lasīt
Saruna ar mūziķi LIENI SKREBINSKU notika dienu pēc Rēzeknes teātrī “Joriks” nospēlētās pirmizrādes “Muols” 22. februāra vakarpusē. Lienes atbildība izrādē bija muzikālais pavadījums. Kad aktieri pirms izrādes sākuma uz skatuves sagaidīja savus skatītājus, manu uzmanību piesaistīja tieši kokles skanējums un jaunietes apgarotā sejas izteiksme, un šķita – ir tik brīnumaini tikties. Tikties pandēmijas laikā klātienē.
Intervijā uzzināsiet, kā Lienei sokas folkmūzikas mācībās Somijā, kā veidojās sadarbība ar režisoru Mārtiņu Eihi un kāds bija jaunietes muzikālā ceļa sākums.
Žurnāls “A12” – kopā ar jums arī pārmaiņu laikos.