Klimats, Namībija un laime

Lūznavas muižā kopš 19. marta aplūkojama rēzeknieša JĀŅA STARA fotoizstāde “Klimats, Namībija un laime”, kurā atspoguļoti autora iespaidi no pagājušā gada augusta triju nedēļu ilgā ceļojuma pa šo Āfrikas valsti, kur viens no neaizmirstamākajiem piedzīvojumiem bija ciemošanās pie Namībijas pamatiedzīvotājiem – himbām.

Izstādē visvairāk fascinē cilvēku portreti – žilbinoši skaistas tumšādainas meitenes un puiši savos eksotiskajos tērpos, viņu acīs ir laimes izjūta, miers un bērnišķīgs prieks par pasaules skaistumu, tik disonējošs šim laikam.

Namībija ir gana tālu no Latvijas, taču mums ir pietiekami daudz līdzīgu problēmu, arī tur ir klimata izmaiņas, ekoloģiskās problēmas, kovida pandēmija, tomēr cilvēki prot priecāties par dzīvi, neatkarīgi no materiālās pārticības. Tā ir savdabīga laimes filozofija, ko, acīmredzot, eiropiešiem nav viegli saprast. Varbūt mēs kaut ko no viņiem varam arī mācīties?

  “Es nedomāju, ka starp himbām un mums būtu milzīgs bezdibenis. Es to nejutu. Viņi rādīja mums savas dziesmas un dejas, bet mēs viņiem rādījām savas. Šī saprašanās bija vienādā līmenī. Mēs jau arī centāmies maksimāli draudzīgi izturēties, centāmies visu ko palīdzēt, un attieksme pret mums bija visnotaļ pozitīva.

Es neesmu atradis atbildi, kāpēc ir tādas ciltis, kuras atsakās no civilizācijas labumiem. Viņiem jau nav aizliegts iet uz skolu, nav aizliegts braukt uz pilsētu, gandrīz katrs no himbām ir vismaz reizi mūžā bijis pilsētā, bet viņiem patīk tradicionālais dzīvesveids. Mantas viņiem nav daudz, naudas viņiem praktiski nav, jo tai nav nekādas vērtības, viņiem nav ko ar to darīt. Taču viņiem paliek pietiekami daudz laika izklaidei un priekam. Man tiešām radās pārliecība – naudas un mantas daudzums laimes sajūtu neietekmē, ka cilvēks bez mantām un bez naudas var būt gana laimīgs, iespējams, pat laimīgāks, jo viņiem ir vairāk brīva laika, ko pavadīt ar ģimeni, ar bērniem un draugiem.”

Vairāk par Jāņa Stara Namībijā piedzīvoto, himbām un fotogrāfijām lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no privātā arhīva.

Balsu pavēlnieks

5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos. Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.

Jāņa GRUDULA 5 dzīves atziņas atradīsiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs un no privātā arhīva

A12 Nr.59, 2022

Jaunajā žurnāla “A12” numurā lasiet:

  • pārmaiņu laika filozofija par eiropeiskām vērtībām – aktuālajā intervijā teātra un kino režisore, dramaturģe Krista Burāne;
  • saruna ar diriģentu Jāni Grudulu, “Boņuka 2021” laureātu par mūža ieguldījumu;
  • kā justies droši un ko varam mācīties no himbām – intervija ar Jāni Stari, kura Āfrikā uzņemtās fotogrāfijas apskatāmas Lūznavas muižā;
  • kāpēc akvareļglezniecība – mākslinieces Elgas Pauras skatījums un pieredze;
  • kā 20 gadu laikā mainījusies Rēzekne – amerikānietes Kortnijas Kvīnas atklāsmes;
  • Ivara Matisova Rundēnu stāsts;
  • kas ir noslēpumainā Marija Dzeisla – meklējam atbildi;
  • fotogrāfa Igora Pliča radošās darbības devums Preiļiem un Latgalei;
  • pētniece, mākslas zinātniece Rūta Kaminska par Latgales sakrālo mantojumu, un citi stāsti.

Izvēlies dziļu lasāmvielu – žurnālu “A12”. Arī pārmaiņu laikos.

Atgādinām, ka žurnāla izdošanu varat atbalstīt, to iegādājoties kioskos un elektroniski, kā arī abonējot (23305181).

Daugavpils ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027

Šopavasar maijā uzzināsim, kura no Latvijas pilsētām 2027. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu (EKG). Konkursa otrajā kārtā līdz ar Liepāju, Valmieru un Jūrmalu par šo godpilno titulu cīnās arī Daugavpils. Konkursa pieteikums „Lingua Franca: meklēt, radīt, runāt” ir veidots, sadarbojoties ar visām Latgales pašvaldībām, pasvītrojot kopīgas kultūras valodas jeb kultūras lingua franca atrašanas, radīšanas un lietošanas nozīmību gan Daugavpils un Latvijas, gan Eiropas kontekstā. „Mūsu mērķis ir, piesaistot uzmanību Daugavpilij, piesaistīt uzmanību visam reģionam, lai viss reģions būtu  ieguvējs,” uzsver DIĀNA SOLDĀNE, EKG pieteikuma „Daugavpils 2027” izstrādes koordinatore, Daugavpils pilsētas domes Kultūras pārvaldes vecākā kultūras pasākumu organizatore. Ceļš uz EKG nav viegls, arī konkurence ir spēcīga, taču Diāna ir pārliecināta, ka jebkurā gadījumā noietais ceļš jau būs vislielākais ieguvums, jo daugavpilieši ir guvuši pārliecību par savu  varēšanu – kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Pasākums „Eiropas kultūras galvaspilsēta” ir viena no zināmākajām Eiropas iniciatīvām, kuras mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūru daudzveidību Eiropā un uzsvērt to kopīgās iezīmes, vairot iedzīvotāju piederības apziņu kopējai kultūras telpai, kā arī veicināt kultūras ieguldījumu pilsētu ilgtermiņa attīstībā saskaņā ar to attiecīgajām stratēģijām un prioritātēm. 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Latvijai šī ir jau otrā iespēja piešķirt kādai no pilsētām Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu. 2014. gadā nosaukums tika piešķirts divām Eiropas pilsētām – Latvijas galvaspilsētai Rīgai un Ūmeo pilsētai Zviedrijā.

Vairāk uzziniet žurnālā „A12”.

Foto Santa Suhanova

Runāt par svarīgo caur literatūru

AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.

Agnese nāk no Rēzeknes, tāpēc arī viņas darbos ne reizi vien aprakstīta Latgales vide, stāstā „Babeņa” izskan arī dialogi latgaliski. Aicināju Agnesi uz attālinātu sarunu par rakstīšanu un mazliet arī par Latgali.

[..]

“Varam daudz lasīt psiholoģijas grāmatās par to, kā no paaudzes paaudzē tiek nodotas līdzīgas pieredzes, kas saistītas ar atkarībām, līdzatkarībām, emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību. Mūsu paaudzei beidzot ir iespēja izrauties, ja ne pilnībā, tad vismaz paiet dažus solīšus tālāk. Vismaz apzināties, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek, un tas, kas notiek, nav pareizi, tur ir pārkāptas robežas. Ko es pamanu sevī un kas laikam ir ļoti daudziem cilvēkiem – ir ļoti grūti vispār saprast, ko jūtam. Manuprāt, tas ir īpaši raksturīgi tām sievietēm, kuras varētu likt kategorijā „laba meitene”. Viņas ir tik ļoti pieradušas darīt to, ko viņām šķiet, ka vajag darīt, ka viņas nesaprot, vai tas viņas pašas dara laimīgas. Vai viņas patiesībā nejūtas dusmīgas, nav apslāpējušas savus dusmu impulsus. Vai viņas nedara kaut ko tikai tāpēc, ka viņām ir bail no tā, kas notiks, ja viņas to nedarīs. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi.”

Sarunu ar Agnesi Zarāni lasiet žurnālā “A12”.

Foto Inese Grizāne

Cilvēks, kurš dzīvoja akvārijā

Piedzimstot šajā saulē, cilvēks meklē laimi. Maldīgs ir uzskats, ka laimi var nopirkt ilgtermiņā. Reklāmas gan stāsta pretējo ‒ patērē, un būsi laimīgs. RAIMONDS PLATACIS reklāmas biznesā darbojās vairāk nekā desmit gadus, radot izaicinošus stāstus un pārdodot neīstas laimes izjūtas. Un tad nolēma nonullēties jeb atgriezties, pārmaiņas iemūžinot provokatīvā dienasgrāmatā „Grāmata par nonullēšanos”. Tas ir divu gadu stāsts par liekā atmešanu un atgriešanos Latgalē.

Dienasgrāmata ir personisks pārdzīvojums, kas nepārprotami atklāj autoru. Kāpēc izvēlējies tik tiešu sarunu ar lasītāju?

Izlikt sevi uz papīra ir labākais psihoterapijas kurss, kāds vien var būt. Aprakstot savas strukturizētās sajūtas, esi spējīgs paskatīties no malas un saprast, kuras no tām tiešām ir vērts analizēt un kuras ir vienkārši tāpat ‒ sajūtas.

Man apnika izlikties un dzīvot ar radīto falšo priekšstatu par sevi. Intuitīvi jutu vēlmi būt godīgam pret sevi un citiem. Reklāmā strādājot, tiek piemelots, nepateikts viss, izpušķots. Vienā brīdī liekas, ka esam pieņēmuši par normālu, ka tiec čakarēts. Nonullēšanās sākās, lai attīrītu īstumu no falšuma. To vislabāk var izdarīt, kad pats ej tam cauri un to reflektē. Rodas iekšējie pārdzīvojumi, un konkrētajā brīdī mēģini saprast, kur esi īsts un kur ‒ falšs. Vienlaikus centies vairāk būt godīgs. Godīgums dara stipru, jo tur nav slēpta vājuma. Kāpēc radām priekšstatu par sevi un neesam godīgi? Jo mums ir vājums, ko slēpt. Ja esi godīgs līdz galam, tad nav slēpjama vājuma.

Raimonda Platača atziņas lasiet februāra/marta numurā.

Foto Māris Justs

Gribu dzīvot radošu dzīvi par prieku sev un citiem

Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.

[..]

Vai Daugavpili redzat kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027? Pašlaik Daugavpils kandidē šim titulam.

Jā, es domāju, ka mūsu pilsētai ir liels potenciāls, un tas ir svarīgi ne tikai Daugavpilij, bet arī novadam un visai Latgalei. Mēs neesam vieni paši. Mēs esam iekļauti kopējā sistēmā, un Daugavpilī ir attīstības potenciāls. Mēs redzam, ka arī nākotnē te taps dažādas būves, būs pasākumi mūzikā, mākslā un kultūrā. Izteikti attīstība notiek, piemēram, Saules skolā. Līdz šim konkurss uz vienu vietu nebija pārāk liels, taču, atklājot skolas jauno korpusu, mācīties gribētāju skaits ir audzis. Jaunieši šeit vēlas būt, mācīties, strādāt un piedzīvot attīstību savā pilsētā.

Par IVO FOLKMANI lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no personīgā arhīva

Ar vieglumu Priežmalē

Pie jaunās uzņēmējas Karīnas Stivriņas Krāslavas novadā nokļūstam pa sniegotiem lauku ceļiem, baudot meža ainavas un baltā tērptās viensētas. Viesu māja „Karina home” ir izveidota bijušajā veikalā, atklājot citu redzējumu tik ierastām un vienmuļām ēkām, jo apmeklētāji aizvien vairāk novērtē estētisku un vietai raksturīgu vidi. Karīna atklāj, ka ir ļoti gribējusi radīt ko jaunu tieši šeit un veidot piepildītu dzīvi laukos.

[..]

„Vēlos radīt citādāku gaisotni ‒ es gaidu pie sevis ciemos. Apmeklētājus uztveru kā  ciemiņus, kuriem jāiedod pozitīva enerģija, nevis kā klientus. Mūs motivē un uzmundrina saņemtās atsauksmes. Priesteris man ir teicis, ja dari ar viegluma sajūtu, tad tas nāk no Dieva un viss izdodas.”

Par Karīnu Stivriņu un „Karina Home” vairāk uzziniet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

A12 Nr.58, 2022

Žurnāla februāra/marta numurā lasiet:

  • latgaliskuma kods Eiropā – gatavojamies Latgales kongresam aprīlī;
  • rēzeknieša Raimonda Platača nonullēšanās un atgriešanās mājās;
  • „X faktora” pēcsajūtas un dzīve pēc šova – saruna ar dziedātāju Dionu Liepiņu;
  • kā norit Daugavpils pieteikšanās kultūras galvaspilsētas 2027 titulam;
  • mākslinieks Ivo Folkmanis un viņa motivācija darboties mākslā;
  • izglītot – tas ir glīts darbs, saruna ar „Karina Home” saimnieci Karīnu Stivriņu;
  • Francisks Varslavāns un viņa mājas vēsture;
  • vai ir izdevīgi būt labai meitenei – saruna ar literāti Agnesi Zarāni, un citi stāsti.

Tiekamies žurnāla lappusēs!

Atgādinām, ka žurnāla izdošanu varat atbalstīt, to iegādājoties kioskos un elektroniski, kā arī abonējot (abonēšanas numurs 2472).