Par ko “cepas tie latgalieši”?

Es un Mēs

Juris Viļums

Žurnālā atskats uz šā gada Latgales kongresu. Pilnu tekstu lasiet jūnija/jūlija numurā.

“Latgolys kongresa apakšnosaukums šoreiz bija “Latgaliskuma kods Eiropā: no valodas līdz ekonomikai”. Valoda ir ļoti svarīga (ja ne svarīgākā) jebkuras kultūras nesēja, un par to dažādos veidos latgalieši līdz šim jau ir paguvuši gana skaļi izteikties, un kaut kas pat dažās jomās ir pavirzījies uz priekšu, lai arī nepietiekami daudz. Kādreiz šķita, ka latgaliešu valodas “saglabāšanas, aizsardzības un attīstības” uzdevums, kas ir definēts jau Valsts valodas likumā, ir tik pašsaprotams, ka nevajadzētu būt lielām grūtībām, lai apvienotu pašus latgaliešus kopīga viedokļa paušanā un valsts (tai skaitā pašvaldību) iestādes konkrētā rīcībā. Šķita, ka caur šo valodas jautājuma sakārtošanas “pilotprojektu” varam ieeļļot savstarpējās sapratnes un sadarbības mehānismus, lai tad jau stiprāki varam ķerties klāt arī lielākiem izaicinājumiem, kas saistās ar ekonomiku. Tomēr tieši naudas, labklājības un labbūtības jautājums pēc Atmodas laika ir izvirzījies priekšgalā un ir sabiedrības prioritāšu galvgalī, pēc tam tikai viss pārējais. To parāda nežēlīgi augstie migrācijas rādītāji. Latgale iztukšojas, sarūk. Epizodiskās “glābšanas programmas” nav devušas vēlamo rezultātu – pēc visiem statistikas rādītājiem Latgales nevienlīdzība pret Rīgas un Pierīgas reģiona datiem gadu no gada pieaug. Ko darīt nākamo piecu gadu laikā, lai šos procesus vismaz apturētu, respektīvi, lai Latgales ekonomiskie rādītāji augtu vismaz tikpat strauji, kā citur valstī? Tas ir galvenais latgaliešu un valsts institūciju jautājums, uz kuru, godīgi sakot, vienprātīgas atbildes joprojām nav.”

Noslēpties vai radīt savu

Es un Mēs

Noslēpties vai radīt savu

Mākslā var gan izpausties, gan noslēpties. To es saku kā mākslas draugs, nevis profesionāls gleznotājs. Jebkurā no šiem gadījumiem uz audekla nonāk mūsdienu dzīves atspoguļojums un mūsu sajūtas un attiecības sabiedrībā. Gleznā var izkliegt  neapvainojot, runāt par saudzējamo un aizmirsto, gremdēties sapņu krāsās un pasaulē un jūsmot par mūsu dabas realitāti. Mākslas procesi atspoguļo arī sabiedrības realitāti, šobrīd patiess profesionālisms vairs nav modē, tiek pieprasītas cilvēka prasmes darīt daudzas, reizēm pat atšķirīgas lietas, bieži vien zināšanas ir virspusējas. Arī gleznot ir iespējas visiem, un katrs, kurš novelk krāsu ar otiņu, jūtas mākslinieks. Tikai pēc tam mēs saprotam, ka patiesa māksla, tāpat kā zināšanas un prasmes, nav nejauša un rodas rūpīgā un ilgstošā darbībā. Tāpat arī mūsu tagadnes un nākotnes sabiedrības veidošanā – sadarbībā notiek jau esošo zināšanu pielietošana, pārbaude un analīze. Tā mums tiešām trūkst, to var secināt, izjūtot pārsteidzīgi pieņemtus lēmumus kaut vai nodokļu reformā, kas skars daudzus, īpaši Latgalē dzīvojošos. Francijā tas izraisītu skaļu protestu un revolucionāru diskutu vilni, bet mēs vienkārši atlaižam darbiniekus, kuri „neierakstās” uzņēmumu ieņēmumos.

Latvijā ir nepieciešamas izmaiņas cilvēka drosmes rādītājos. Birokrātija ir ieslēgusi un turpina ieslēgt striktas robežas katra apziņā, kas izpaužas kā neiecietība pret citādo – potēto vai nepotēto, zaļu dzīves veidu atbalstošu vai sava ceļa gājēju. Izpaužoties krāsās, var mēģināt atvērt prāta spējas, drosmi un spēju uzdrīkstēties. Ja sāc pārveidot sevi, atspoguļo to uz audekla, tad nokļūsti tuvāk pasaules pārveidošanas idejām.

„Mums vienmēr ir izvēles iespēja. Es izvēlos senas un mīļas lietas. Arī tējkannu. Priekšmetu ar stāstu.”

Māra

„Demokrātija ir elastīga un pieslīpējama. Kompromisa deķis vienmēr kādam vairāk iegriež, kādu silda, tāpat kā dabas skati kādu priecē, bet kādam rada skumjas.”

Ilvija

„Gleznošanas laikā manī dzimst kas man pašai nepazīstams, bet īsts. Gleznojot es atveros drosmei un brīvībai, un eksperimentam. Meklēt gaismas gleznā ir līdzīgi kā meklēt saturu un dziļumu dzīvē.”

Inga

„Demokrātija veidojas no tā, kā katrs grib redzēt sabiedrību, ‒ dažreiz gribas mieru, klusumu un zvilnēt ar skatu uz gaišu nākotni.”

Ieva

Koprades darbnīca „Demokrātija un Māksla” norisinājās Lūznavas muižas dārzā. Biedrība ESTO vēlas paplašināt radošo cilvēku loku, ticībā, ka radošs cilvēks vienmēr atradīs iespējas, arī ietekmēt lēmumu pieņemšanu un radīt risinājumus neordinārām situācijām. Bet radošumam ir jāatraisās, un tās jau ir metodes, prasmes un domāšanas virziens, kurš jāapgūst un jānodod citiem. Radošs ir ikviens, bet sabiedrības iedomātais rāmis ne vienmēr to ļauj izmantot tās pašas sabiedrības attīstībai.  Strukturālās mākslas teorijas pamatlicējs Fēliks Štofels ir teicis, ka ikviens cilvēks ir strukturāls mākslinieks. Mākslai ir sociāls raksturs, kurš spēj ne tikai atspoguļot, bet arī ietekmēt sabiedrības domāšanas radošos principus, rosina atvērtību un toleranci pret citādo. Šī metode tiks izmantota koprades darbnīcā, kas paredz, ka jebkura vecuma cilvēks gūst prieku no radošās darbošanās un vienlaicīgi apmainās viedokļiem, diskutē un paplašina redzesloku. Katrs pasākuma dalībnieks radīja savu stāstu mākslinieces Vēsmas Ušpeles apmācībā, kas pauž mūsdienu demokrātijas vērtības.

Latgale – Eiropas kulinārā mantojuma centrs

Es un Mēs

Juris Viļums

Latgale – Eiropas kulinārā mantojuma centrs

Pirms runājam par Eiropu, ir jāpiemin Krāslavas novada Tūrisma informācijas centrs un tā vadītāja Tatjana Kozačuka. Sarunas beigās viņa kautrīgi atzīsies – nu jau divdesmit gadi pagājuši, kopš uzsāktas darba gaitas tūrisma jomā. Papildus 2013. gadā oficiāli izveidota biedrība „Latgales kulinārā mantojuma centrs”, kuru arī Tatjana vada kopš pirmsākumiem. Pa šo laiku dažādos projektos piesaistīti jau vairāk nekā pus miljona eiro, šobrīd biedrība ir arī Eiropas līmeņa zīmola „Kulinārais mantojums” turētāja. Kas tas par zīmolu, kā nokļuva līdz mums un kā Latgale kļuva par tā saimnieci – to visu prasījām izstāstīt Tatjanai.

Kāzas Latgalē

Šie divi vārdi ir daudzu spilgtu atmiņu pilni katram latvietim, arī gana daudziem stereotipiem apvīts jēdziens un daudzreiz izmantots dažādu kultūras pasākumu nosaukumos. Kad 2003. gadā Eiroreģions „Ezeru zeme” (toreiz vadīja Ilze Stabulniece) īstenoja Phare programmas projektu kulināro pakalpojumu tīkla attīstībai Latgalē, tad tā noslēgumā, kā jau katru projektu pabeidzot, bija vajadzība sarīkot lielāku pasākumu un, tā teikt, plašākai sabiedrībai izziņot par labajiem rezultātiem. Ja jau jāprezentē Latgales kulinārijas brīnumi, tad lai iet „Kāzas Latgalē”. Starp citu, arī šo rindu autors toreiz tika pie lielā galda Vārkavas puses „Salenieku” mājās. Jāatzīst, bija gardi gan!

Tā toreiz Latgales reģiona (Latvija) un Aukštaitijas reģiona (Lietuva) kopīgā projekta ietvaros uz Latgali atceļoja zīmols „Kulinārais mantojums” (Culinary Heritage ‒ angļu val.). Atceļoja uz palikšanu. Sākumā par svešzemju viesi bija gana liela interese, šo zīmolu vēlējās izmantot ap piecdesmit dažādu ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju. Laika gaitā, kā jau katrā aktivitātē, daļa atsijājās, jo izrādījās (ak tu brīnums!), ka kopā arī jāsavāc kāda naudiņa, lai samaksātu ikgadējo dalības maksu. Taču jau no tiem pašiem pirmsākumiem zīmola attēlu pie savas saimniecības izmanto tādi visā Latgalē zināmi latgalisko ēdienu eksperti kā Andrupenes lauku sēta, Maizes muzejs Aglonā, „Mežinieku mājas”, „Upenīte”, tēju audzētāji „Kurmīši” un daudzi citi. Tagad biedrībā ir ap trīsdesmit biedru.

Eiropā šis zīmols aizsācies vēl tālajā 1995. gadā. Zviedri un dāņi bija šīs domas sākotnējie attīstītāji, lai stiprinātu vietējo identitāti, lai atbalstītu vietējās kafejnīcas un restorānus, īpašu uzsvaru liekot uz vietējiem ražotājiem, jo vismaz 70% no gala produktu izejvielām jābūt vietējas izcelsmes. Tik vienkārši un saprotami. Acīmredzot tāpēc arī citiem reģioniem šī doma nākusi pie sirds (un bijusi vēderam tīkama). Turpināt lasīt

Latgales urbanonīmu stāsti

Vai zināt, kas ir pulkvedis Briedis, kuram par godu nosaukta iela Rēzeknē? Kā vēsta avoti un Ivara Matisova raksts, Frīdrihs Briedis (1888–1918) bija leģendārs latviešu karavadonis un viņa dzīvesstāsts noteikti ir mūsu uzmanības vērts.

Ivara pētījums par Latgales ielu (tostarp Pulkveža Brieža ielas) nosaukumiem lasāms žurnāla aktuālajā numurā.

Iesākumā bija māls

LATGALES PODNIEKU DIENAS šogad notika jau 41. reizi, ik gadu – aprīļa mēnesī un jau vairākus gadu desmitus – mēneša pēdējā nedēļā notiek svētku kulminācija. Kā jau paģēr tradīcija – ar šiem svētkiem aizsākas Latgales keramiķu intensīvais darbošanās laiks – braukāšana pa tirdziņiem, interesentu uzņemšana savās dzīves un darba vietās, darbnīcās, aktīvākais izstāžu, paraugdemonstrējumu un dažādu aktivitāšu periods. Kādas bija šī gada Latgales podnieku dienas, kas bija īpašs šoreiz, pēc viena gada pārtraukuma atkal pulcējot kopā amata meistarus kopīgā cepļa kurināšanā Andra Ušpeļa dzīves un darba vietā Rēzeknes novada Pocelujevkas “Muoldedžūs”, ko vēl varējām apskatīt, noklausīt, iepazīt svētku laikā un kāda ir meistaru kopīgā izstāde Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta”, kuru varēs apskatīt visu vasaru.

Atskatu uz šī gada Podnieku dienām lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Ticēt īstam un dabiskam

Katrā valstī ir no ekonomiskajiem centriem attālāki reģioni, kuru burvība slēpjas cilvēku attiecībās, kultūras izpausmēs un lēnākā dzīvesveidā. Itālijas dienvidi, Sicīlija rada asociācijas ar Latgali, tikpat krāsaina un daudzveidīga un ne tik bagāta. Iepazīstot Palermo tradīcijas, mūsu pavadone ir vīnzine JEĻENA BEZANE. Jeļenu, tāpat kā filmas “Spītnieka savaldīšana” varoni, ir savaldzinājis ne tikai itālis, bet arī saulainā Sicīlija, kurp arī pārcēlusies un atradusi savu aicinājumu mazo vīnaudzētavu popularizēšanā sociālajās platformās.

Par Jeļenas bērnību Daugavpilī un vīna noslēpumiem lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Rūtuoj, rūtuoj!

“Būtu jāapstājas, tāpat kā saule apstājas savā ceļā. Apstāšanās brīdī ir jāpadomā, jāapjauš, ka saules ceļš un tavs ceļš pagriezīsies. Tas ir visgrūtākais mūsdienu cilvēkam: apstāties un padomāt par patiesajām vērtībām. Jāņi atgādina par vērtībām, kas ir mūžīgas: saule debesīs, ūdens, zeme, zieds un tu kā dabas daļa. Rietumu cilvēks vairāk iet un bauda tos svētkus, kas arī nav slikti. Svētkos jābūt līksmībai, tāpēc ir alus un siers, lai tu vari paēst, padzert un godināt sauli ar savu priecīgo noskaņojumu. Jāsaprot un jāpārdomā sevī, ka esi dabas daļa.”

 Foto Māris Justs

Brāļu mīlestībā

Politiķi MĀRI GRAUDIŅU satieku aprīļa nogalē Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē. Ir Latgales kongresa trešā diena, kas pārsvarā veltīta politiskām diskusijām. Tiek teiktas daudzas dedzīgas runas, esošie un vēl topošie Saeimas deputāti cits caur citu pauž savu atbalstu Latgalei, brīžam iedegoties tādā kā vairāksolīšanas sacensībā. Māris Graudiņš tam visam uzmanīgi seko līdzi, taču neiesaistās – viņu uz Rēzekni atvedušas ne jau tikai kongresa norises – pēc dažām dienām Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta” paredzēta pirms diviem gadiem iznākušās žurnālista Arņa Šablovska  grāmatas „Garīgo tiltu būvētājs” prezentācija, kas vairākkārt atlikta kovida ierobežojumu dēļ. Grāmata iznākusi apgādā „KALA Raksti” un ir veltīta Māra brālim Ivaram Graudiņam, kristiešu ekumēniskās kustības virzītājam Latgalē. Ivars dzīvoja Silmalas pagasta Ružinā, kur slēgtās kafejnīcas ēkā bija izveidojis vietējās kopienas centru ar nosaukumu „Feiņi” – lai sludinātu Dieva vārdu, vienotu dažādu tautību un konfesiju ļaudis un sniegtu atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. 2018. gada 7. novembrī rudens tumsā Ivaru uz ceļa nonāvēja vietējais jaunietis…

Saruna ar Māri Graudiņu notiek nākamajā dienā Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta”, un tas ir zīmīgi, jo Ivars un Māris Graudiņi nāk no Latgales izcilā valstsvīra, garīdznieka un politiķa Franča Trasuna dzimtas, viņu vecvectēvs Donots bija Franča brālis. Dzimuši Zviedrijā, auguši un izglītojušies Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, iespējams, tieši šī spēcīgā dzimtas stīga abus brāļus atvedusi uz Latviju un mudinājusi darboties senču dzimtenes labā. Māris Graudiņš ir ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu Kanādā un starptautisko attiecību studiju diplomu Stokholmā (Zviedrija), Latvijā atgriezies 1992. gadā, ir bijis 5. Saeimas deputāts un politiskās partijas dibinātājs, Stokholmas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Rīgā. Ģimenē uzaudzināti seši bērni, tostarp arī Eiropas čempione pludmales volejbolā Tīna Laura Graudiņa. Saruna notiek gan pēckongresa gaisotnē, gan Krievijas noziedzīgā kara zīmē. Savos spriedumos Māris Graudiņš ir piesardzīgs, pats atzīst, ka nav īstermiņa optimists, taču tic gaismas uzvarai pasaulē. Tāpat, kā to līdz pat savai traģiskajai aiziešanai darīja viņa brālis Ivars, par kuru runājot, nereti viņam kaklā iesprūst kamols.

Annas Rancānes interviju ar MĀRI GRAUDIŅU lasiet žurnāla jaunajā numurā!

Foto Māris Justs

Mūžīgs avantūrisma gars

Atceros Ivetu Kepuli no Rēzeknes mūzikas vidusskolas laikiem. Viņa bija meitene ar garu bizi. Smejoša, sīksta, sportiska un ļoti patstāvīga. Nedaudz atšķirīga, jo malēniete. Bijām kursabiedrenes, vēlāk arī kaimiņos dzīvojošas jaunās māmiņas ar kopīgām rūpēm un sarunām par bērniem. Likās, ka mūsu senā pazīšanās traucēs intervijā atklāt ko jaunu, tomēr kļūdījos – Ivetas jūsma un bērnišķīgais prieks par visu, ko viņa dara pirmo un simtu pirmo reizi, aizrāva arī mani. Sapratu, ka IVETAS KEPULES mainība, azarts un pozitīvais avantūrisms ir tās īpašības, kas ļauj  viņai saprasties ar ļoti atšķirīga vecumu auditoriju – no vismazākajiem, arī smagas slimības skartiem bērniem līdz cienījama vecuma senioriem. Iveta iesmej, ka darbu viņai daudz. Kā kārtīgam deputātam. Viņa ir mūzikas skolotāja un direktora vietniece darbā ar mūzikas klasēm Rēzeknes 5. vidusskolā, senioru kora “Septiņkalne” diriģente, Yamaha mūzikas skolas Rēzeknē izveidotāja un skolotāja, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore. Pēdējos sešus gadus Iveta darbojas arī ar Rēzeknes Autistu biedrības mazajiem pacientiem.

Pilnu Ilonas Rupaines rakstu lasiet jaunajā žurnāla numurā.

Foto Evija Pušmucāne

A12 Nr.60, 2022

Jaunajā žurnāla “A12” numurā lasiet:

  • par ko “cepas” latgalieši – secinājumi pēc notikušā Latgales kongresa;
  • balvas “Lielais Kristaps” ieguvējas grima mākslinieces Aijas Beatas Rjabovskas darba ikdiena un latgaliskā identitāte;
  • šī gada Latgales podnieku dienas keramiķes Evijas Vasilevskas skatījumā;
  • ceļojums tepat uz Raipoli, laivu braucieni pa Latgales ūdeņiem un ciemos tālāk – uz Sicīliju pie vīnziņiem;
  • kā ikkatrā numurā, arī šoreiz – jauno grāmatu, disku un izstāžu apskats;
  • katra jauna valoda – mūsu bagātība, atzīst Polijas valodnieki Nikole Naua un Tomašs Viherkevičs, kuri runā arī latgaliešu mēlē;
  • vasaras saulgriežu tradīciju apzināšanās un to kopšana – saruna ar folkloras pētnieci Angeliku Juško-Štekeli;
  • mūzikas stāsts ar diriģenti Ivetu Kepuli – kur rodas un noder avantūriskais gars, un citi stāsti.

Tiekamies žurnāla “A12’ vasaras numura lappusēs!