Es un Mēs
Juris Viļums
Žurnālā atskats uz šā gada Latgales kongresu. Pilnu tekstu lasiet jūnija/jūlija numurā.
“Latgolys kongresa apakšnosaukums šoreiz bija “Latgaliskuma kods Eiropā: no valodas līdz ekonomikai”. Valoda ir ļoti svarīga (ja ne svarīgākā) jebkuras kultūras nesēja, un par to dažādos veidos latgalieši līdz šim jau ir paguvuši gana skaļi izteikties, un kaut kas pat dažās jomās ir pavirzījies uz priekšu, lai arī nepietiekami daudz. Kādreiz šķita, ka latgaliešu valodas “saglabāšanas, aizsardzības un attīstības” uzdevums, kas ir definēts jau Valsts valodas likumā, ir tik pašsaprotams, ka nevajadzētu būt lielām grūtībām, lai apvienotu pašus latgaliešus kopīga viedokļa paušanā un valsts (tai skaitā pašvaldību) iestādes konkrētā rīcībā. Šķita, ka caur šo valodas jautājuma sakārtošanas “pilotprojektu” varam ieeļļot savstarpējās sapratnes un sadarbības mehānismus, lai tad jau stiprāki varam ķerties klāt arī lielākiem izaicinājumiem, kas saistās ar ekonomiku. Tomēr tieši naudas, labklājības un labbūtības jautājums pēc Atmodas laika ir izvirzījies priekšgalā un ir sabiedrības prioritāšu galvgalī, pēc tam tikai viss pārējais. To parāda nežēlīgi augstie migrācijas rādītāji. Latgale iztukšojas, sarūk. Epizodiskās “glābšanas programmas” nav devušas vēlamo rezultātu – pēc visiem statistikas rādītājiem Latgales nevienlīdzība pret Rīgas un Pierīgas reģiona datiem gadu no gada pieaug. Ko darīt nākamo piecu gadu laikā, lai šos procesus vismaz apturētu, respektīvi, lai Latgales ekonomiskie rādītāji augtu vismaz tikpat strauji, kā citur valstī? Tas ir galvenais latgaliešu un valsts institūciju jautājums, uz kuru, godīgi sakot, vienprātīgas atbildes joprojām nav.”
Pirms runājam par Eiropu, ir jāpiemin Krāslavas novada Tūrisma informācijas centrs un tā vadītāja Tatjana Kozačuka. Sarunas beigās viņa kautrīgi atzīsies – nu jau divdesmit gadi pagājuši, kopš uzsāktas darba gaitas tūrisma jomā. Papildus 2013. gadā oficiāli izveidota biedrība „Latgales kulinārā mantojuma centrs”, kuru arī Tatjana vada kopš pirmsākumiem. Pa šo laiku dažādos projektos piesaistīti jau vairāk nekā pus miljona eiro, šobrīd biedrība ir arī Eiropas līmeņa zīmola „Kulinārais mantojums” turētāja. Kas tas par zīmolu, kā nokļuva līdz mums un kā Latgale kļuva par tā saimnieci – to visu prasījām izstāstīt Tatjanai.
LATGALES PODNIEKU DIENAS šogad notika jau 41. reizi, ik gadu – aprīļa mēnesī un jau vairākus gadu desmitus – mēneša pēdējā nedēļā notiek svētku kulminācija. Kā jau paģēr tradīcija – ar šiem svētkiem aizsākas Latgales keramiķu intensīvais darbošanās laiks – braukāšana pa tirdziņiem, interesentu uzņemšana savās dzīves un darba vietās, darbnīcās, aktīvākais izstāžu, paraugdemonstrējumu un dažādu aktivitāšu periods. Kādas bija šī gada Latgales podnieku dienas, kas bija īpašs šoreiz, pēc viena gada pārtraukuma atkal pulcējot kopā amata meistarus kopīgā cepļa kurināšanā Andra Ušpeļa dzīves un darba vietā Rēzeknes novada Pocelujevkas “Muoldedžūs”, ko vēl varējām apskatīt, noklausīt, iepazīt svētku laikā un kāda ir meistaru kopīgā izstāde Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta”, kuru varēs apskatīt visu vasaru.
“Būtu jāapstājas, tāpat kā saule apstājas savā ceļā. Apstāšanās brīdī ir jāpadomā, jāapjauš, ka saules ceļš un tavs ceļš pagriezīsies. Tas ir visgrūtākais mūsdienu cilvēkam: apstāties un padomāt par patiesajām vērtībām. Jāņi atgādina par vērtībām, kas ir mūžīgas: saule debesīs, ūdens, zeme, zieds un tu kā dabas daļa. Rietumu cilvēks vairāk iet un bauda tos svētkus, kas arī nav slikti. Svētkos jābūt līksmībai, tāpēc ir alus un siers, lai tu vari paēst, padzert un godināt sauli ar savu priecīgo noskaņojumu. Jāsaprot un jāpārdomā sevī, ka esi dabas daļa.”