Lielbornē labvēlīgs laiks

Ilona Rupaine, Es un Mēs

Latgalē ir vairāki desmiti muižu un lauku īpašumu, kuri gaida gādīgas saimnieka rokas. Lai arī cik modernas būtu jaunas ēkas, kultūrvēsturiskām vietām ir īpašs pievilkšanas spēks. Daugavas lokos upes kreisajā krastā Lielbornes muižā saimnieko NORA POIŠA, nomaļajam dabas stūrītim atklājot vairākas priekšrocības. Klusums, vide bez stresa un dabas pārbagātība palīdz apgūt svešvalodas ārzemju studentiem. Turklāt, atšķirībā no Štutgartes, laika apstākļi te vienmēr ir labvēlīgi jūtīgas veselības cilvēkiem.

Kā Nora Poiša nokļuva Lielbornē, kā iekustināt dzīvi laukos un kas vilina valodas studentus šurp – par to lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Ilona Rupaine

Noķert pieneņu lauka sajūtu

“Kādā no 2015. gada intervijām mans sarunas biedrs – latviešu mūziķis, folklorists, komponists, aranžētājs un multiinstrumentālists, grupu “Laimas muzykanti” un “Ducele” dalībnieks, etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” vadītājs ARTŪRS UŠKĀNS saka: “Folklorai kā kultūras sastāvdaļai ir pievienotā vērtība. Kurai Latvijas popmūzikas grupai ir izdevies tikt dziesmu un deju svētku repertuārā?! Varbūt vienīgi “Prāta vētrai” tas ir izdevies. Mūsu spēlētā mūzika ir visos deju svētkos. Es uzskatu, ka galvenais, ar ko mums vajadzētu nodarboties, ir mūsu tradīciju nešana pasaulē – ar šīs dienas skatījumu un pieredzi, jo dzīvojam 21. gadsimtā.”

Artūra pienesums latgaliešu un latviešu mūzikas kultūrā ir nozīmīgs un neapstrīdams, par to liecina arī vairākkārtējās “Boņuka” balvas, “Spēlmaņu nakts” nominācija teātra mūzikas jomā. Tomēr sarunas laikā man pretī sēdēja arī tas Artūrs, ko atceros no mūzikas vidusskolas laikiem – fantazētājs, brīvdomātājs, sava ceļa gājējs. Artūrs bija un ir hipijs ne vien ārēji, bet arī savā visdziļākajā būtībā. Viņu raksturo oriģinalitāte, brīvība, sabiedrībai mesti izaicinājumi, kā arī nebeidzams radošais lidojums.”

Saruna ar ARTŪRU UŠKĀNU žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Latgalīšu bīdreibu jāga

Es un Mēs

Jurs Viļums

Latgalīšu bīdreibu jāga

Tai sauktais „NVO sektors” kotrā demokratiskā vaļstī ir svareigs spālātuojs vysaidu, ka na vysu dzeivis jūmu sakuortuošonā, problemu identificiešonā i rysynuojumu pīduovuošonā, piļsūniskuos sabīdreibys interešu puorstuoviešonā… Varātu itū uzskaitejumu turpynuot, tok paraudzeisim sataiseit eisu kūpsavylkumu par niulejū latgalīšu sabīdriskūs organizaceju darbeibu, golvonajim mierkim, i varbyut ari tu izavielēsi kaidā nu tūs īsasaisteit ci vysmoz tai paleidzēt ar sovu atbolsta placu?

„Pretvaļstiskuos” darbeibys viesture

Latvejā teik lītuots termins „navaļstiskuos organizacejis”, saeisynuojumā, kai jau ituo roksta īvodā, – NVO. Tok taidā veidā jau saknē ir īlykts drupeit naprecizs, varbyut pat maldynūšs kods. Angļu mēlē soka non-governmental, kas, burtiski tulkojūt iz latvīšu volūdu, byutu kai „navaļdeibys”. Sovukuort krīvu volūdā gon ir негосударственные, taitod sakreit ar niulinejū pi myusu lītuotū apzeimiejumu. Dūmojams, ka tys „navaļdeibys” ci vīnkuorši „sabīdryskuos organizacejis” byutu juorauga ar laiku īvīst ari pi myusu, lai nivīnam nasarostu tīšys voi natīšys aizdūmys, ka itaiduos bīdreibuos apsavīnovuši ļauds koč kū perynoj pret sovu vaļsti.

Pyrmuo zynomuo latgalīšu bīdreiba tyka izveiduota Pīterpilī, tai sauktuo „Latvīšu Muzikaliskuo Sabīdreiba”. Fraņcs Kemps sovā kulturviesturiskajā skicē „Latgalieši” roksta: „Latgalē kaut kādas biedribas, pie pastāvošiem vietejās administracijas uzskatiem un cirkulariem, nebij brīv. Vislielakais, ko šis pulciņš vareja panākt, bij Pēterburgas latgaliešu iesildišana priekš tautiskās darbibas. Tas iesākās ar „Peterburgas Latviešu Muzikaliskās Sabiedribas” atklāšanu 1902. gadā. Plaši domatā šās Sabiedribas darbiba aprobežojās tikai ar maza korteļa noīrešanu, dažu dejas un teatra vakaru izrīkošanu. No biedribas dibinatajiem ceretā plašā Peterburgas un pat dzimtenes latgaliešu sajūsmiba par šito pirmo biedribu nepiepildijās: ļoti niecigs biedru skaits ar grūtiem naudas un pūļu upuriem iespēja tikai korteli samaksat un nodibinat mazu dziedašanas kori. Inteliģentaku strādnieku bij liels trūkums. Dzimtenē tikai reti kurš bij dzirdejis par kaut kādas tur biedribas atklāšanu; par viņas mērķiem un centieniem zinaja tikai neliels biedru pulciņš un viņu teatra apmekletaji.”

Piec drukys atceļšonys dūmubīdru puļceni vairuok sasavuoce ap kaidu nu presis izdavumu, a tūs tymā laikā beja gona daudz. Acimradzūt, aktivī ļauds saprota, ka nav lelys jāgys dorbuotīs, ka par tovu darbeibu nivīns tai ari naizzynoj, deļtuo beja svareigs kaids informacejis izplateišonys kanals. Socialūs teiklu i radejis tymā laikā nabeja, taitod avīze beja ītekmeigs resurss, ar kuru, kai zynoms, var koč mušu nūsist. 20. godu symta 20.‒30. godūs latgalīšu sabīdryskuo darbeiba jau varēja byut daudz aktivuoka – pošim beja pat vairuokys politiskuos partejis, vys tik ari tuos parostai sasapuļcēja ap kaidu vīnu atpazeistamuoku lideri.

Ari Padūmu okupacejis godūs trymdā turpynova latgalīši sasadorbuot – uzturēja kontaktus, kūpā finaņsēja gruomotu izdūšonu, gona aktivai īsasaisteja kūpejūs latvīšu trimdys pasuokumūs.

1960.godā, apsavīnojūt ASV i Rītumeiropys latgalīšim, tyka izveiduots Latgaļu Pietnīceibys instituts, tyka uzsuokta Latgolai veļteitu konferenču reikuošona, zynuotniska rokstu kruojuma „Acta Latgalica” izdūšona, popularzynuotnisku i literaru saceriejumu publiciešona, aizasuoce ari diskusejis par latgalīšu kulturviesturiskuo montuojuma saglobuošonu, tyka izdūts žurnals „Dzeive” i avīze „Latgolas Bolss”, atbaļsteita Andryva Jūrdža fonda darbeiba. Turpināt lasīt

Iemācīto polkas soli nevar aizmirst

Daudzi no mums kādā savas dzīves posmā ir apguvuši tautas dejas soļus, jo tā ir tradīcija, kas visbiežāk tiek izkopta skolā, līdztekus palīdz veidoties kā personībām un kas ir bijusi iespēja pabūt lielajos dziesmu un deju svētkos. Dejotājs dejai atdodas mēģinājumos un koncertos, bet deju skolotājam tā ir ikdiena, kurā jāiegulda darbs, atbildība un galvenais uzdevums – iemācīt mīlēt deju.

Ar ILZI BROKU sarunājos attālināti, kā jau mūsdienīgajā tehnoloģiju pasaulē pierasts, jo plānotās intervijas laikā viņas vadītā Preiļu novada kultūras centra deju kopa “Dancari” piedalās starptautiskajā festivālā “Vēja roze” Francijas dienvidrietumu pilsētiņā Žonzakā (Jonzac), kur pulcējas 120 dejotāji no Ukrainas, Lietuvas, Latvijas un Meksikas.

[..]

Latvijā tautu deja attīstījās tieši laukos. Taču tur bērnu paliek mazāk, tādējādi tas var apdraudēt šī mantojuma saglabāšanu. Kā nosargāt tautas deju ne vien lielajās pilsētās, bet arī laukos?

Man vienmēr ir licies, ka svarīgs ir cilvēks, ap kuru pulcējas. Ja ir cilvēks, kurš pulcina un aizrauj, kuram padodas, tad viss notiek arī laukos. Tukšā vietā ir ļoti grūti sapulcināt arī pilsētā. Laukos, ja ir vadītājs vai pulciņš, kurš mēģina noturēt tradīciju, tad viss notiek.

Lai tradīciju saglabātu, vajag ieinteresēt un motivēt jauniešus. Kā jūs motivējat?

Liels pārbaudījums bija Covid-19 mājsēdes laiks, jo dejošanu pie datora ļoti daudzi negribēja. Bija darītāji, bet tiem, kuri nevēlējās, neuzstāju un neteicu, ka obligāti jādara. Ikvienā, kad ir normāli apstākļi, ir motivācija, jo jauniešiem patīk kopā būšana, satikšanās mēģinājumos un arī darbošanās pēc tiem. Motivē gatavošanās dziesmu un deju svētkiem vai festivāliem. Viņiem ir svarīgi uzstāties. Lielie svētki un festivāli ir reti, bet motivē arī ikdienas uzstāšanās.

Visu interviju ar ILZI BROKU lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Latgales dvēsele Ukrainai

Es un Mēs

Jureits

Latgales dvēsele Ukrainai

Rit sestais kara mēnesis. Pirmais šoks garām. Informācija par izmaiņām frontes līnijā jau šķiet kā tālas atbalsis. Jau iemācījāmies tās laist gar ausīm. Dzīve rit uz priekšu. Dažādas lietas jāsakārto un visādas problēmiņas jāatrisina pašam savā dzīvē – darbā atskaite, mājās remonts, mašīnu vajag uz servisu… Līdz kāda informācijas raķete piezemējas kaut kur tuvumā un tu atkal apjēdz, ka tas viss ir sīkumi salīdzinājumā ar kara šausmām. Tur notiek prātam neaptveramais. Tāpēc aizvien mēs dzirdam un dzirdēsim par ukraiņiem – vieni karo, citi tepat cauri Latgalei bēg no kara šausmām vai no Krievijas specdienestiem – kāds cenšas ātrāk atgriezties atpakaļ Ukrainā un pielikt plecu cīņā par savu valsti, kāds steidzas pie saviem tuviniekiem kādā no Rietumeiropas valstīm, vēl kāds ir vienkārši priecīgs, ka ir izkļuvis no Krievijas specdienestu sarīkotās “filtrācijas nometnes” un var vienkārši uz mirkli atviegloti uzelpot.

Bet ar to nekas nebeidzas, viss tikai turpinās. Kas būs pēc mēneša vai gada? Arī mums Latgalē ir jāsaprot, ka esam iesaistīti šajā karā. Pagaidām, paldies Dievam, tikai nedaudz. Informācija, bēgļi, mūsu pašu saliedētība. Jo precīzāk sakārtosim šīs mazās problēmiņas, jo gatavāki būsim, ja sāksies lielākas! Mēģināju uzklausīt īsus stāstus un procesā iesaistīto cilvēku vērtējumus par esošo situāciju ar Ukrainas bēgļiem Latgalē, un beigās ieskicēsim pāris darbus, kas kopā veicami. Arī Tava palīdzība ir svarīga!

 

Caur Poliju uz Latgali

 

Februārī visi sākām pastiprināti sekot notikumiem Ukrainā, arī Ivars – uzņēmējs no Latgales. Kādā brīdī viņu uzrunājis biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” aicinājums, un Ivars aktīvi iesaistījies palīdzības sniegšanā. Sākumā braucis uz Poliju un Lietuvu, palīdzējis bēgļiem no turienes tikt līdz Latvijai, meklējis viņiem iespējas pašvaldībās, kur var apmesties. Iekrāja pieredzi un daudz dažādu kontaktu. Kļuva par koordinatoru.

Rēzeknes novads ir viena no lielākajām pašvaldībām Latvijā un pat viens no aktīvākajiem šajā palīdzības darbā. Ērika Teirumnieka (novada domes priekšsēdētāja vietniece) pastāsta, ka triju mēnešu laikā (marts, aprīlis, maijs) kopā dažādos atbalsta pasākumos izlietoti aptuveni septiņi simti tūkstoši eiro. Šie līdzekļi ir atgūti no valsts budžeta, bet nu jau jāgatavo nākamais pieteikums, jo tagad kopumā summa ir tikusi pāri vienam miljonam.

Rēzeknes novadā divdesmit četrās tūrisma mītnēs tika izvietoti bēgļi. Jānis Dreļs stāsta, ka sākumā ukraiņu bēgļus piedāvājusi paņemt pašvaldība, tad viņu personīgi jau sameklējuši arī brīvprātīgie, pēc tam jau pašu ukraiņu “klusie telefoni”.

Jānis stāsta, ka vienu brīdi pie viņiem dzīvojuši pat septiņdesmit kara bēgļu. Kādreiz nācies arī atteikt, jo vietu vairs nav bijis. Kāda ģimene atbraukusi bez iepriekšējas saskaņošanas… Parādījis viņiem pāris dīvānus saimniecības ēkā. Bijuši ļoti laimīgi arī par to. Visiem ukraiņiem, kas pie viņiem apmetušies, Dreļi ir palīdzējuši sameklēt darbu, kam arī dzīvokli Rēzeknē vai palīdzēja tikt līdz Rīgai. Daļa darbu atrada paši, vieni sāka strādāt gaļas kombinātā, cits kādā kafejnīcā, divi nokārtoja sertifikātus un dosies gaitās kā šoferi tālbraucēji, celtniekus izķēra superātri… Pāri paliek tikai tādi, kas vai nu īsti neprot nekādu specifiskāku darbu, nespēj vecuma vai vēl kādu apstākļu dēļ. Neko sliktu ne par vienu gan nevar teikt. Saimnieki arī rūpējušies par savu ciemiņu iespējām iepazīt vietējo kultūru – kam interesējis, varējis aizbraukt uz Lūznavu. Visiem, protams, ir liela neziņa par nākotni, tāpēc daļa bijuši diezgan apātiski, tomēr kopumā Jānis saka: “Mēs, latgalieši, ar savu plašo sirdi jau esam patiešām labu darbu izdarījuši un ļoti daudziem palīdzējuši.” Kamēr ukraiņu bērni pa Latgali dzīvojuši, Jāņa sieva viņiem arī angļu valodu pamācījusi – tas noteikti noderēs, un reizē arī kaut nedaudz novērsa domas no piedzīvotajām traģēdijām.

Turpināt lasīt

Pelēkās dūmakas vilinājums

Vai pilsētas veido tās iedzīvotāji, vai arī pilsēta ietekmē cilvēku domāšanu, dzīvesveidu un attieksmes? Var droši teikt, ka Latgalē atpazīstamākie pievilkšanās punkti ir koncertzāle Rēzeknē – Latgales vēstniecība “Gors” – un Marka Rotko mākslas centrs Daugavpilī. Pateicoties šiem kultūras centriem, pilsētas ir iekļuvušas mākslas cienītāju apmeklējumu sarakstos. Par vides, sabiedrības un mākslinieka mijiedarbību sarunā ar zinātnieku, Marka Rotko centra vadītāju, centra izstāžu un ekspozīciju kuratoru, grafiķi un gleznotāju MĀRI ČAČKU. Jāpiebilst, ka šogad Māra glezniecības un grafikas darbu personālizstāde “Neirotaciņas” bija nominēta “Kilograms kultūras” gada balvai vizuālajā mākslā.

“Daugavpils ir vieta, kas man simpatizē un kuru ar savu darbu gribu mainīt.”

“Kopš esmu Daugavpilī, esmu piedzīvojis tikai attīstību, nevis kritumu. Kā mākslinieks, kā cilvēks, kurš šeit dzīvo. Tas ir forši, ka Daugavpils attīstās, tā kļūst interesanta un mani motivē.”

“Jebkuru darbu veicot, jāstrādā ar pilnu atdevi. Neatkarīgi no tā, kur fiziski un ģeogrāfiski atrodies un kur esi cēlies, tas jau ir otršķirīgi. Svarīgākais pašam cilvēkam ir process un rezultāts, uz kuru ir tiecies un gājis, strādājis, un, ja tas ir patiess un dabisks, tas parasti tiek novērtēts jebkurā jomā – vai tā ir vizuālā māksla, vai mūzika.”

Interviju ar MĀRI ČAČKU lasiet žurnāla aktuālajā numurā.

Foto Jurijs Berdņikovs

Kaimiņu byušona i sapynu eistynuošona

Es un Mēs

Jurs Viļums

Kaimiņu byušona i sapynu eistynuošona

Inga Krekele jau nu 2003. goda struodoj bīdreibā „Daugavpils un Ilūkstes novadu partnerība „Kaimiņi””, pa itū laiku paleidzāts eistynuotīs daudzejim lobim dorbim. Inga sarunys nūslāgumā atzeist, ka deļ tuo ari itais dorbs jai pateik, ka var redzēt konkretus rezuļtatus: tu vari paleidzēt saīt kūpā lobim cylvākim i radeit vēļ koč kū vierteigu. Vysa golā – ite tu vari pīdzeivuot, kai pa eistam kaids eistynoj sovu sapynu!

Pyrmī Latvejā!

2021.gada beiguos Eiropys leimiņa programa LEADER nūsvinēja jau 30 godu jubileju. Taitod 1991. godā radeituo iniciativa, kas baļsteita sadarbeibā i vītejuos inicativuos, pīruodeja sovu dzeivuotspieju. Metode tyka aizsuokta, kab paraudzeitu jaunu i naatkareigu veidu, kai rast rysynuojumus lauku atteisteibys izaicynuojumim: vīnkuoršim vuordim runojūt – projektu konkursa rezuļtatā var tikt pi saleidzynūši nalelys naudys, kuru, pruoteigi izmontojūt i īsaistūt ari pošu spākus, var tikt pi globali moza, tok vītejai videi byutiska atspierīņa tuoļuokai darbeibai. Latvejā pyrmū reizi itei prakse pasaruodeja taišni Latgolā (Daugovpiļs, Bolvu i Rēzeknis pusē), kod vēļ nabejom i īsastuojuši Eiropys Savīneibā, – tūlaik Britu padūme daškeire nalelys naudenis, kab itaidu pīeju ite paraudzeitu.

Īsuokums beja gona lobs, kab tū vysu turpynuotu, i deļtuo 2003. goda 15. aprelī Uzjāmumu registrā tyka īraksteita bīdreiba (tūlaik vēļ) „Daugavpils rajona partnerība” (2009. godā pamaineja nūsaukumu iz asūšū). I kai reize Inga i juos tuo laika kolega Valdis Kudiņš beja tī cylvāki, kas nūdrūšynova īsuoktuos praksis piecteceibu. Tod nalelu naudeņu (2000 latu) zīdova „Unibanka”, tyka eistynuota jauna projektu kuorta, tod beja finansials atbolsts ari nu Niderlandis, leidz Latvejā jau beja daīmamys ari Eiropys naudys, i tod jau aktivisti nu vysys vaļsts brauce iz Daugovpili vērtīs i vuiceitīs, kai tys vyss dorams. Daugovpilī tyka sareikuota leluoka konfereņce ar golvonū viestejumu, ka tai ari var – na vysu vajag gaideit nu nazkaidu vaļsts strukturu. Var izdareit pošim, a na gaideit, kod kaids cyts izdareis.

Daugovpiļs i Ilyukstis nūvodu partnereibys padūmē ir ostoņpadsmit cylvāku. Daži itymā vysā īsaisteiti nu pošu pyrmsuokumu. Kai Inga atzeist – tys jau taids sirdsdorbs, nikaida atolguojuma par itīm pīnuokumim eisti nav. Vysus prakstiskūs dorbus padora treju cylvāku administraceja Ingys vadeibā. Pamatā juonūdrūsynoj vysa informacejis aprite, juopaleidz sakuortuot kūpejuos finaņšu atskaitis i kotrai mozajai iniciativai. Jau nu poša suokuma itys vyss process bolstās iz lelu sovstarpeju uzaticiešonu. Na veļti padūmē ir pa kaidam puorstuovam nu kotrys molys – tod ari vīgļuok ir sadzeit golus, ka rūnās kaidi vaicuojumi. Tik pādejā laikā pi īsnēgšonys izpald pa kaidam projektam, kur jau var cauri redzēt, ka tys ir tikai naudys dabuošonys deļ, a na rezultata deļ. Tū tod viertej i vītejī eksperti, i piec tam jau Lauku atbolsta dīnastā (LAD).

Kotrā pogostā ir pa kaidam kūpīnys koordinatoram – taitod Inga vysod var pa tīšū pīzvaneit i pavaicuot, kas pa kam. Prūtama līta, nu leluos birokratejis nikur niu navar aizbēgt, tok tī papeiru kolni ir vīgluok puorvarami, ka sūpluok ir ari personiskais kontakts i var pavaicuot ci paskaidruot vīnkuoršim vuordim golvonū byuteibu.

Sapynu pīdzeivuošona

Inga suok uzskaiteit pa kaidam konkretam pīvadumam, kur, ruodīs – suokumā piļneigi nu nikuo, a golā saguojs kaids skaists i vierteigs rezuļtats. Kalkunūs kaida kuņdze vys nasalyka mīrā, ka jai nu dzeivūkļa lūga preteimā ir radzama vacuos muižys staļļa sīna. Vīna poša sīna vairs tikai beja palykuse. Izdūmova i sataiseja vosorys kopeineicu „Augustplatz” (par gūdu kuodreizejam ituos vītys baronam Augustam Georgam Fridriham Etingenam).  Ite izveiduota nalela captiveite i ļaudim teik pīduovuots pošim redzēt, kai tūp, i tod pošim paraudzeit rauga meiklis „skursteņkūkas” (itū nūsaukumu cikom naraudzeisim latgaliskuot) – itaida peirāgu cepšonys tradiceja asūt nūsavārta Čehejā. Turpināt lasīt

Rēzeknes Valsts robežsardzes jubileja

“Vairāk nekā pusi no koledžas darbības laika arī man ir bijusi iespēja nodot savas zināšanas un pieredzi ģeogrāfijā koledžas kadetiem, kas apgūst zinības 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmā „Robežapsardze”. Jāatzīmē, ka uz darbu robežsardzes koledžā allaž dodos ar prieku un mājās atgriežos noguris, bet ar labi padarīta darba apziņu – pasniegšanas process ir intensīvs un sniedz gandarījumu. Kadeti ir zinātkāri un disciplinēti, sportiski un akurāti, šo to dzīvē jau pieredzējuši. Bijuši arī daudzās zemēs – pat Korejā, Kostarikā un Grenlandē, par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm nemaz nerunājot. Tādējādi arī klātienē ir iepazītas dažādas vietas, tautas un tradīcijas. Arī kadetu sagatavotās prezentācijas par valstīm vairumā gadījumu ir interesantas – no tām var uzzināt daudz ko jaunu, kas noteikti paplašina arī manu kā ģeogrāfa redzesloku. Sevišķi patīkami ir sastapt bijušos audzēkņus robežkontroles punktos, kad legāli nākas šķērsot savas valsts robežu.”

Ivara Matisova rakstā par Rēzeknes Valsts robežsardzes koledžu uzzināsiet koledžas vēsturi un velobraukšanas tradīciju, īpaši izceļot 30 gadu jubilejas braucienu. Interesanti! Atšķir žurnālu “A12” un brauc līdzi!

Foto no privātā arhīva.

Muzejs kai vīta, kur sasateik div bezgaleibys

“Ar Rakstnīceibys i muzykys muzeja (RMM) kulturys pasuokumu organizatori KATRĪNU KŪKUOJU sasateiku juos veiduotajā izstuodē par Reigys Struodnīku teatri, kas niu apsaverama Muzeju kruotuvē Pulka īlā. Jau daudzus godus nūteik RMM rekonstrukceja, tam nav sovys ekspozicejis, tok muzejs atrūn vysaiduokus rysynuojumus, kab komunicātu ar sabīdreibu. Katrīna īprīšk ir plašuok intervāta kā legendaruo Latgolys kulturys darbinīka Ontona Kūkuoja mozmeita, tok myusu sarunu suocu ar vuordim, ka grybātūs vaira parunuot par jū pošu i juos redzīni par muzejim myusu dīnu sabīdreibā. Gols golā Katrīna ir na tik muzeju nūzarē labi zynoma specialiste, bet ari Latvejis Muzeju bīdreibys vaļdis lūcekle. Tok taipat ik pa laikam īsarunojam ari par Ontonu. Na par tū, ka Katrīnai byutu juodzeivoj sova vactāva ānā. Nā, taišni ūtraiž – juo ītekme daudzuos lītuos i lāmumūs šaļtim ir pat naapzynuota, tok jiutama.”

Vaira par Katrīnu losit žurnala jaunajā numerī!

Foto: Amanda Anusāne, portals Lakuga.lv

A12 Nr.61/2022

Jaunajā žurnāla “A12” numurā:

  • Dvēsele Ukrainai – kā Latgale uzņem bēgļus;
  • Kā iesaistīt diasporas jauniešus latviskumā – pieredzē dalās Bergenas latviešu biedrības “Bergausis” aktīvistes;
  • Pilnība, ko sasniegt, – saruna ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāju, mākslinieku MĀRI ČAČKU;
  • Cilvēks un viņa iela – izplatītākie personu vārdi Latgales ielās;
  • Kā atdzimst Lielbornes muiža – atklāj tās īpašniece NORA POIŠA;
  • Kā mūziķis no Latgales var okupēt Rīgu – ARTŪRA UŠKĀNA dzīve mūzikā;
  • Muzejs un tehnoloģijas – par aktualitātēm muzeju dzīvē stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore KATRĪNA KŪKOJA;
  • Latgaliskais mācību saturā – Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītājas VERONIKAS DUNDURES skatījums, un citi stāsti.

Žurnāls “A12” – jau 10 gadus kopā ar jums, mūsu lasītājiem. “A12” – pozitīvi par latgaliešu dzīvi un spēku Latgalē un ārpus tās. Patiesi, dziļi, skaisti.