Tag: #latgalieši

Jaunumi

Dienvidlatgales austās segas grāmatā

“Ne tikai pasaulei, bet pašai Latvijai bija pārsteigums par ļoti glezno, krāsaino un dzīvespriecīgo kopskatu. Ļoti daudzas audējas precējušās ar baltkrieviem vai pašām ir baltkrievu saknes, tur klāt nāk tā dzīvespriecīgā stīga. Man tā asociējas ar Latgali, segas uzzied kā puķes. Kad visu saliek kopā, tad rāmais vidzemnieks tā kā dabū ar mietu pa pieri. Cik tas ir krāsaini un dzīvespriecīgi! Vidzemē ir ļoti niansētas krāsu pārejas, smalkākas krāsu nianses, bet Latgalei ir sulīgas, spēcīgas, izteiksmīgas krāsas.”
Izvaltas, Kombuļu, Robežnieku, Indras, Šķeltovas, Aulejas, Skaistas, Asūnes, Šķaunes, Ezernieku, Svariņu pagastu mājamatnieču krāšņo, dzīvespriecīgo un mīlestības piepildīto segu fotogrāfijas kopā ar audēju stāstiem ir nonākušas vienkopus grāmatā ,,Dienvidlatgalē austās segas”. Žurnāls „A12” grāmatas lappuses šoreiz šķirstīja kopā ar tās autori DAINU KRAUKLI.
Interviju lasiet žurnāla aprīļa/maija numurā.
Foto no personīgā arhīva.
Jaunumi

Godāts amats dzindras krāsā

Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” ceremonijā viens no Latgales keramikas dižmeistariem VOLDEMĀRS VOGULS ieguva savu pirmo „Boņuku” ‒ balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, balvu, ko meistars saņēma attālināti. Voldemāram blakus bija svarīgākie viņa dzīves cilvēki – sieva Olga un abi dēli – Jānis un Māris. Sirsnīgā un ģimeniskā sarunā ar Voldemāru tikāmies viņa Ceplīšu mājā, vietā, kur jau kopš 1976. gada rūc podnieka virpa un uguns krāsnīs top vāraunieki, medaunieki, ļaki, svilpaunieki. Jānis vāra kafiju, Olga sarūpējusi gardumus, bet pats saimnieks, sēžot galda galā, apmierināti vēro mājinieku rosīšanos un uz galda uzlikto silti zeltaino keramikas trauku spīdumu. Tie esot dzindra – Voldemāra mīļākā krāsa.
Vairāk par mākslinieku lasiet aprīļa/maija numurā!
Foto: Māris Justs
Jaunumi, Žurnāls

A12 Nr.53/2021

• Sirsnīga un ģimeniska saruna ar keramikas dižmeistaru, dzejnieku, Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2020” laureātu nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā VOLDEMĀRU VOGULU;
• Latgaliešu valodas entuziaste un publiciste VINETA VILCĀNE par mazāk lietotajām valodām pasaulē un ēdienu vēsturi;
• KASPARA STRODA ceļš līdz vēsturei un dzīve starp grāmatām;
• Dienvidlatgalē austās segas un to pētniece DAINA KRAUKLE;
• Ko Blontos dara maskavietis KONSTANTĪNS BEĻSKIS;
• Repere ŪGA jeb DAIGA BARKĀNE – skats uz Latgali jaunietes acīm, panākumi hiphopa pasaulē un saules nešana pasaulē;
• rubrikā “Es un mēs” – biedrības “Ingato” vadītāja INITA KLINDŽĀNE par atbildīgu attieksmi pret mājdzīvniekiem un daugavpilietes JANA PRIEDĪTE un TATJANA TUKĀNE par biedrības “Lielas ģimenes” darbību;
• un vēl citi stāsti.
Tiekamies jūsu pastkastītē un tirdzniecības vietās! Par mums, latgaliešiem. Sirsnīgi un patiesi.

Vāka foto: Evija Pušmucāne

Ausmeņa Records, Daiga Barkāne, Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks”, Vineta Vilcāne, Latgalīšu kulturys ziņu portals, Kaspars Strods, Daina Kraukle, Inita Klindžāne, Daudzbērnu ģimeņu biedrība “Lielas ģimenes”, ESTO biedrība, Raiņa māja Berķenelē
Jaunumi

Būt vajadzīgam

Būt vajadzīgam
Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.
Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.
Fragments no intervijas:
„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”
Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.
Foto: Māris Justs
Jaunumi

Rakstīšanas griba un literāras veiksmes

INGA PIZĀNE 2020. gada 13. novembrī saņēma nozīmīgo Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā par krājumu „Siena, ko nosiltināt” (2019). Līdz tam ir iznācis debijas krājums „Tu neesi sniegs” (2016) un angļu valodā „Having Never Met” (2018) Amerikā Džeida Vila (Jayde Will) atdzejojumā. Inga dzimusi un augusi Krāslavā, bet šobrīd dzīvo Rīgā. Rakstīšana ir aktīvs personības stāvoklis, Inga daudz publicējas un piedalās starptautiskos literatūras festivālos Eiropā un Amerikā. Viņa labprāt piekrita padalīties ar „A12” piecos dzīves vērojumos par to, kas veicina panākumus izvēlētajā jomā.

Atklāt dzimto pilsētu no jauna
“Saknes man ir ļoti svarīgas, smeļos no tām joprojām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pēdējā laikā daudz rakstu par bērnību un bieži braucu uz Krāslavu ciemos, iemūžinot savu dzimto pilsētu fotogrāfijās. Tagad, kad Krāslavā vairs nedzīvoju, tā šķiet vēl skaistāka un īpašāka. Droši vien daļēji pie vainas ir nostalģija, taču pilsēta viennozīmīgi kļuvusi arī sakoptāka. Krāslavas šarmu sāk pamanīt arī kino cilvēki. Tā ir iemūžināta gan filmā „Pilsēta pie upes”, gan īsfilmā „Pirmais tilts”. Daugavas loki ir elpu aizraujoši. Tas ir spēks un enerģija, ko jūtu ikreiz, kad esmu tur. Krāslavā dzīvo mana mamma, un, esot tur, mēs daudz kopā staigājam ar suni.
Pēdējā laikā tuva vieta ir Ostas iela, kas paveras uz Daugavu, uz Daugavas lokiem, uz tiltu. Es tur gandrīz katru reizi aizeju, kad esmu Krāslavā. Gandrīz kā rituāls, patiesībā tikai paskatos, kā Daugava iet konkrētajā gadalaikā. Tas skats ir ļoti mainīgs, atšķirīgs. Tur jūt pamatīgu enerģiju no upes. Vēl tur ir maza ieliņa gar Daugavu – Kaplavas iela. Tur koka mājiņas no vienas puses, no otras – Daugava, man ļoti patīk. Trešo vietu, kas man patīk Krāslavā, atklāja mamma, jo viņa bieži staigā ar suni. Viņš bieži vien aizved negaidītos virzienos. Pļavu iela it kā ne ar ko īpašu neizceļas. Vienkārši iela, bet kalna dēļ man tā iela ir iepatikusies. No turienes var forši nofotografēt. Es gandrīz vienmēr staigāju ar fotoaparātu rokās. Tas man tāds hobijs.
Krāslavas salīdzinājums ar Šveici vietā. Pilsēta ļoti daudziem ir pārsteigums, daudz pauguru, ielu, kas ved stāvā kalnā vai lejā.
Tā kā daudzus gadus Krāslavā nedzīvoju, man šajā brīdī liekas, ka Krāslavu atklāju pilnīgi no jauna. Tai vecumā līdz 18 uz pilsētu skaties pilnīgi citādi, kaut kādā ziņā gribas ātrāk izrauties uz citurieni. Tāds vecums, ka gribas redzēt vēl kaut ko. Bet kad esi daudz redzējis, nostiprinās sakņu izjūta – gribas pilnīgi no jauna atklāt tuvas vietas.”
Kādi vēl ir Ingas Pizānes spēka avoti, lasiet februāra/marta numurā.

 

Foto: Inese Grizāne, Inga Pizāne, Žurnāls A12

Jaunumi

Kas ir Latgale?

Juris Viļums, Dagdas tūrisma informācijas centra vadītājs, rakstu autors latgaliešu valodā:

,,Kas ir Latgale? Kur tā sākas un kur beidzas? Vai latgaliešu kultūras izplatība beidzas pie Latvijas valsts austrumu robežas, vai pie Aiviekstes un Daugavas upes? Sen jau ne dabiskās, ne administratīvās robežas neiegrožo nevienu kultūrtelpu. Latgaliešu informatīvais lauks ir gan radio, gan internetā un joprojām arī gadusimtiem slīpētajā drukātajā vārdā. Visu Latgali un latgaliešus ārpus tās apvieno tikai viens drukātais žurnāls – „A12”.”

Foto: Laura Repele
Jaunumi

Lai veldzē daba!

Kā tikt galā ar šo visai savādo pandēmijas posmu? Mūsu novērojumi liecina, ka cilvēki spēku rod dabā – daba dziedē, attīra, iedvesmo turpmākai dienai un turpmākam ceļam.
Jaunajā žurnāla “A12” numurā grupu „Green Novice”, „Inde Indive”, „DeLight” bundzinieks VALDIS METLĀNS, pēc profesijas būvinženieris, atzīst, ka beidzamos 10-15 gados reģionālo ceļu stāvoklis ir manāmi uzlabojies – un viņš pats par to ir pārliecinājies, izbraukājot gandrīz visus Latgales ceļus un celiņus, reizē atklājot arvien jaunus brīnumskaistus dabas skatus, kas veldzē dvēseli. Īpaši gleznaini apvidi, Valdaprāt, ir Rogovka, Lendži, llzeskalns, Bērzgale… Skaistums ir arī Krāslavas novada pierobežā – Indrā, Dagdā, Bukmuižā… Tāpat Aglonā, Aulejā, Rušona ezera apkārtnē…
Aicinām par iedvesmas brauciena galveno ceļu izvēlēties A12 – ceļu uz Latgali, no kura nogriezties uz šaurākām taciņām, lai iepazītu Latgales apslēptos dārgumus, un, protams – lai jūsu ceļvedis ir žurnāls “A12”, kurā var vairāk uzzināt par Valdi un citiem mūsu stāstu varoņiem.
Foto: Inese Grizāne
Jaunumi, Žurnāls

A12 Nr.52/2021

Jaunajā žurnāla numurā lasiet:
• kā pasargāt sevi pandēmijas laikā – padomi no ģimenes ārsta Rekovā Andra SPRIDZĀNA;
• filmas “CILVĒKA BĒRNS” trīsdesmitgade un tapšanas aizkulises Andreja Rudzinska, Maijas Korklišas, Jāņa Žugova, Marutas Latkovskas atmiņās;
• ir tikai jāuzņemas un jādara – “Munas dzīšmu gruomotas” sastādītājas, daudzu Latgales projektu vadītājas Edītes HUSARES praksē gūtās atziņas par latgaliešu darbošanos;
• dzejnieces Ingas PIZĀNES panākumu atslēdziņas;
• ko nozīmē, kad attiecībās viens plus viens ir visi desmit, – pieprasītā bundzinieka Valda METLĀNA stāsts;
• rubrikā “Es un mēs” – viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita TĒRAUDA: “Tūrismā vissvarīgāk ir būt atvērtam un sabiedriskam”;
• jauno grāmatu, mūzikas disku anotācijas un citi interesanti un iedvesmojoši stāsti.
Pozitīvi par mums pašiem, latgaliešiem. Žurnāls jau pieejams tirdzniecības vietās un jūsu pastkastītēs. Tiekamies!
Vāka foto: Māris Justs
Jaunumi

ILŪKSTE – mazpilsēta ar upes vārdu

Un upe nozīmē mūžīgu plūšanu. Kā upēm ir divi pretēji krasti, tā Ilūkstes mazpilsētai ir divas identitātes – kultūrvēsturiska piederība Sēlijai, bet administratīva ietilpšana Latgalē. Vēsturiski Ilūkste ir sens centrs: gan tirdzniecības – ceļu krustcelēs, gan garīgais un izglītības – līdz Pirmajam pasaules karam te bija Baltijā lielākā katoļu baznīca un pirmā latīņu skola jau 1596. gadā, gan apriņķa – ar 3 pilsētu un 19 pagastu pārvaldāmo teritoriju. Pirmajā pasaules karā plaukstošo pilsētu sagrāva līdz drupām. Bet pilsēta atdzima – tik sīksti dzīvelīga ir šī vieta.
Žurnāla aktuālajā numurā par Latgales mazpilsētu ILŪKSTI – par tās sēlisko identitāti, iedzīvotāju aktivitāti, konfesijām, vēsturisko aspektu, seno bruģi, Valdas Rimšas pulksteņu kolekciju un “Sēļu istabu”.
 
Foto: Māris Justs, Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra novadpētniecības materiālu krātuves „Sēļu istaba” arhīvs
Jaunumi

Latgales uzņēmēji pasaulē

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra – LIAA
LIAA Rēzeknes biznesa inkubators turpina iepazīstināt Žurnāls A12

lasītājus ar jauniem un drosmīgiem reģiona uzņēmējiem, kuri dara paši un uz darīšanu iedvesmo arī citus. Šīs intervijas galvenais varonis uzņēmējs JĀNIS IGAUNIS, kura uzņēmums

Timber Kit

Balvos profesionāli projektē, ražo un būvē koka karkasa dzīvojamās mājas, guļbūves, pirtis, brīvdienu mājas, nojumes un citas būves, ko eksportē uz Skandināviju.

Fragments no intervijas. (..)
Vai ir piedzīvots projekts, kas pašam ir radījis vēlmi krāmēt koferi un pārvākties?
Lielākoties visas brīvdienu mājas, ko būvējam, ir ļoti skaistās vietās. Ja tās paredzētas pārdošanai, tad vieta vienmēr ir skaista, netālu jābūt pilsētai un obligāti dabas takai vai slēpošanas trasei. Tagad tieši būvējam distanču slēpošanas trases tuvumā, pagājušajā ziemā pamatīgi izbraukājos – ar mēnesi bija par maz, lai izbrauktu visu trasi. Parasti Norvēģijā esmu 2‒3 mēnešus gadā, ekskursijās baigi braukt nesanāk, taču vietējās takas vai trases noteikti mēģinu iepazīt.

Turpināt lasīt

Jaunākie ieraksti
Vecāki ieraksti