Tag: #Latgalesmedijs

Līvāni, Leivōni ci Leivuons?

Itais nūvods pagaidam izaver vīneigais Latgolā i vīns nu ratūs vysā Latvejā, kurais piec administrativi teritorialuos reformys sovus rūbežus namaineis – natiks nikur davīnuots, ni atvīnuots. Leivuona vuords daudzejim i ari maņ vysa pyrma atguodynoj par garuokū Reigys īlu Latvejā. Prūtama līta, vysi zyna ari Latgolys Muokslys i amatnīceibys centru, folklorys kūpu „Ceiruleits” i daudzeji labi pīmiņ ituos pusis ražuojumus vēļ nu padūmu godu – byuvmateriali, stykla trauki… Tok ari niu piļsāta aug i atsateista – tymā ir gona daudz naparostu lītu, kū cytur Latgolā nimoz naatrast. Vysa pyrma gribīs pīminēt arī īteinis latgalīšu eipašū izlūksni, kod divskaņs „uo” bīži viņ teik izsaceits kai garais „ō” – taitod „leivōnīši”. Tok Vaļsts volūdys centra Latgalīšu rokstu volūdys apakškomiseja sovā lāmumā īlykuse, ka latgaliski pareizai byus raksteit: Leivuons, Leivuona nūvods i leivuonīši…
Kū zynom un kū nazynom par Leivuonu? Losit žurnalā.
Foto: Māris Justs

RADĪŠANAS PRIEKS 50 numuru garumā

Mēs cits citam esam kā uzlādes stacija – kaut arī reizēm socializēšanās nogurdina, tomēr bez saskarsmes nevaram. Notiekot īssavienojumam, bieži vien paveras vēl neredzētas iespējas un apvāršņi. Jebkura radīšana ir uzdrīkstēšanās un izaicinājums, tā tas notiek, arī veidojot žurnālu „A12”. Un šis ir svētku – jau 50. – numurs. Pussimts drukātu žurnāla numuru galvaspilsētas izdevniecībām nav liels sasniegums, bet reģionā tas ir astoņu gadu auklēts īpašs stāsts par cilvēkiem, viņu darbiem un sapņiem, atklājot arī spēka un ticības avotus. Identitāte, tradīcija un vērtības ir katra atpazīstamības zīmols, mēs esam dažādi, un tas veido mūsu izdzīvošanas prasmes. Valoda ir dzīva, ja tā tiek lietota. Katrā „A12” numurā ir publikācijas latgaliskajā rakstībā, jo autoriem pašsaprotami ir kopt latgaliešu valodu un rūpēties par tās attīstību arī drukātājos masu medijos.
Žurnāla pirmajā numurā runājām par brīnumiem, kuri notiek, ja tiem tic. Un par ilgām pēc piederības. Kopā tas stiprina pasaules redzējuma dabisko harmoniju – izceļot labo, mēs savā ceļā to vairāk arī pamanām. Katrs žurnāla varonis un lasītājs veido to vidi, kura ir apkārt. Tikai no mūsu zināšanām, izpratnes un aktivitātes ir atkarīgs, cik plaša ir mūsu darbošanās un ietekmējamā vide – vai tikai mūsu pagalms, vai arī piedalāmies dzīves kvalitātes uzlabošanā apkārtējā kopienā un pat sabiedrībā. Šajā gadījumā žurnāls ir palīgs plašāka dzīves redzējuma veidošanā un dzimtās vietas iepazīšanā. Labas idejas piedzimst bieži, bet tikai vajadzīgās turpina dzīvot ilgāk, tās, kuras patiesi ir nepieciešamas. Tā ir arī ar „A12”, kuram dzīvesspēku dod ceļā sastaptie cilvēki, viņu radītās kultūrvietas, dziļas vai no jauna dzimstošas tradīcijas, gudrība un viedums, kurā dalīties. Vēlamies, lai žurnāls mudina mosties garā, ticēt, ka darbi izdosies, ja vien paši uzdrīkstēsimies. Intervijas žurnāla vēsturē liecina, ka daudziem tas arī sanāk – rast sev prieku tīkamā darbā, atgriezties Latvijā, izveidot ģimeni vai būt sekmīgam uzņēmējdarbībā, saglabāt senu amatu un atkal sākt visu no jauna. Jo mēs vienmēr esam ceļā.
Žurnāla „A12” stāsts turpināsies arī 2021. gadā! Abonēšana ir sākusies. Arī turpmāk tikšanās ar dzīvesgudriem laikabiedriem, neizzinātās mūsdienu un senākas vēstures lappuses, apmeklētas skaistas un mazzināmās vietas Latgalē. Raugāmies arī dziļi sevī, jo tikai tā var izjust savu esību. Pasaulē ir daudz labā, un mēs par to stāstam. Pa īstam. Par mums.
Jūsu „A12”, redaktore Ināra Groce
Foto no žurnāla “A12” 1. numura atklāšanas.

Abonēšanas akcija 2021

Abonēšanas laiks ir sācies. Tiekamies arī 2021. gadā! Abonēt ir ērtāk un lētāk. Par un ap Latgali, sarunas ar Latgales ļaudīm – lasiet žurnālā “A12”
ABONĒT 2021.GADAM  LATVIJAS PASTS SISTĒMĀ
ABONĒT UZ ĀRZEMĒM REDAKCIJĀ PA TĀLRUNI  23305181
Foto: Aleksandrs Lebeds

ILZES GRIEZĀNES atziņas

Latgale un viss latgaliskais ILZEI GRIEZĀNEI  ir svarīgs. Un uzreiz gribas atzīmēt, ka latgaliskums izmērāms ne tikai ar latgaliešu valodu. Tā, protams, ir svarīga, taču nevajag domāt, ka tikai valoda veido latgalisko. Tas ir daudz plašāks jēdziens un vesela dzīves filozofija. Tā ir cita, savādāka iekšējā pasaule, savādāka dzīves uztvere. Pat humora izjūta latgaliešiem ir īpaša – tāda veselīga. Ar pārnovadniekiem tā nepajokosies. Jā, latgalieši ir sirsnīgi un atvērti, tajā pašā laikā lepni par sevi, savām saknēm, savām mājām. Lepni, bet ne iedomīgi. Tas ir lepnums, nevis lepnība. Ilze atzīst, ka viņai ir svarīga mājas sajūta, ko noķer ne tikai Līvānos, bet visā Latgalē – šeit pat gleznojas vieglāk.
Vairāk par Ilzi Griezāni un viņas pasaules skatījumu – žurnāla aktuālajā numurā.
Foto: Māris Justs

Tas kolosālais idiota optimisms…

Žurnālā lasiet atklātu un dziļi patiesu sarunu ar gleznotāju, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs Mākslas nodaļas speciālisti VALDU MEŽBĀRDI. Par sevi, emocijām, ierašanos Daugavpilī un darbu muzejā, un par šodienas cīņu ar smagu slimību.

Sirsnīgs paldies māksliniecei par tikšanos ar mums un mūsu lasītājiem.
“Man bija aizdomas, ka kaut kas nelādzīgs ir. Bet trakums jau, ka tas „zvērs” nesāp. Es atceros, ka es ņēmos pa muzeju, kārtojām forša kolēģa izstādes, un bija aizdomas, ka kaut kas nav, kā vajag. Bet man jau riebjas vazāties pa tām poliklīnikām, es darīju visu, lai neietu. Tad ārsti dod slēdzienu, Valda, tev ir tas… Tad tu ievelc elpu… Faktiski jau tad, kad tev pasaka, tu jau neaptver, kas tas ir. Ar prātu to grūti aptvert. Tu domā – nu, dakteri ir, tiks galā. Un tad, kad nonāc tajā aplī, tiec iekšā tajā vājprātā, pirmajā brīdī ir diezgan dīvaini. Un jāiemācās pieņemt. Tu zini, ka tas ir. Un, kad sākas vazāšanās pie dakteriem, rezultāts ir un ārsts pasaka, kurā stadijā…
(..)
Es tieku galā, ar ko man jātiek, negribu krāmēties. Fakts ir tāds, ka tomēr labi, ka ir tās reizes, kad tev piezvana, pajautā, kā jūties. Ka zini, ka nav vienalga…
Visi te par tiem vīrusiem satraucas, bet patiesībā tas ir murgs, kas te notiek, tas ir vājprāts. Šī slimība skārusi tik daudzus, un pārāk bieži tu saduries ar saviem cilvēkiem, kolēģiem, kuriem ir līdzīgi… Drusku par daudz…”
Foto: Māris Justs

Zynomais un nazynomais par Andryvu Jūrdžu

Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
Zynamais un nazynamais par Andryvu Jūrdžu – žurnala jaunajā numerī. Informaceja par žurnala tirdznīceibys vītom atrūnama žurnala sātyslopā.
Foto:

Māris Justs

Intervija ar mūziķi Kristīni Kārkli – Kalniņu

KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir etnomuzikoloģe, vijolniece, tautas muzikante un dziedātāja ar fantastisku balsi. Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu, mūzikas apvienību un mūzikas ierakstu dalībniece. Darbojusies Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, „TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, ElektroFolk, ir grupas Raxtu Raxti līdere un muzikālo ideju rosinātāja. Ar Kristīni tiekos Jersikas ielā Līvānos. Pamatīgā un apmīļotā viņas vecāku ģimenes mājā. Tobrīd pagalmā pulcējas visi Kristīnes tuvinieki – mamma Anna, tētis Romvalds, māsas Agneses un brāļa Edgara ģimenes, vīrs, mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš un viņu trīs bērni – Madlēna, Eduards un mazā Margrēta. (..)

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par savas bērnības vasaras smaržu?
Cik būtu jauki, ja kāds man vārda dienā uzdāvināt jasmīnu. Rīgā pie mājas esmu izveidojusi dārzu, nesen tajā iestādīju lauzto sirdi. Centrāltirgū no kāda vecīša nopirku tieši šo krūmu, jo man tas asociējas ar bērnību Vanagos pie vecmammas un vectēva. Iestādīju to pie savu bērnu smilšu kastes un nodomāju, ka gribētu vēl arī jasmīnu. Katru gadu, kad jasmīni zied, tie man atgādina Vanagus. Tā ir mana bērnības smarža. Arī citas bērnības sajūtas un garšas man visvairāk saistās ar Vanagiem, savukārt ar Līvāniem – skolas gadi, mācības, pienākumi. Mani vēl joprojām ļoti velk uz laukiem. Arī manam vīram ir līdzīgas sajūtas, par ko esmu ļoti laimīga. Mums nebūs jālauž šķēpi par to, kur mēs nākotnē dzīvosim. Es domāju, ka mēs noteikti kādreiz nāksim uz laukiem.

Turpināt lasīt

Ceļojam pie IGAUŅU ģimenes

Ermonikas, garmoškas, akordeoni, cītari, kokles – kopumā vismaz 150 mūzikas instrumenti ir pieejami Gunāra IGAUŅA Senlaiku mūzikas instrumentu muzejā, bet darbnīcā top metalofoni, dižās, lielās, mazās un velna bungas, arī šamaņu bungas, tamburīni, lielās un mazās zvārguļbumbas, stabules, svilpes, zvārguļi, klabatas, ksilofoni.
Savukārt Šmakovkas muzejs aicina iepazīt vairāk nekā 15 destilēšanas aparātus, dzēriena vēsturi un tradīcijas, pagaršot arī īpašo piedāvājumu – uobuļu šmakovku. GUNĀRS un RASMA IGAUŅI mums izrāda 1935. gadā būvētajā ēkā ierīkoto hosteli ar Igauņu ģimenei atbilstošu nosaukumu „MUZIKANTI”. Jāpiebilst, ka Igauņu tūrisma objektam ir piešķirta „Latviskā mantojuma” kultūras zīme.
Par Igauņu ģimenes tūrisma iespējām lasiet žurnāla aktuālā numura PIELIKUMĀ.
Foto: Māris Justs

Gribu, lai ir skaisti

IRĒNA ZEPA dzīvo netālu no Rogovkas, Nautrēnu pagasta Lešku ciemā. Pavisam netālu no dzimtās vietas. Sanācis tā jocīgi – mājas pašas viņu atradušas.
„Tā jau runā, ka dzīvē nav nejaušību, tikai likumsakarības. Bet, ja man kāds būtu teicis, ka es dzīvošu kādreiz Rogovkā, nu nekad! Nu, lūk, vajadzēja nodzīvot pusi mūža, apiet pasauli, apceļot Āfriku, Ameriku, Indiju, lai atgrieztos te. Nekad jau par to nesapņoju, man ir licies, ka te jau nav nekā skaista, ne kalnu, ne ezeru, ne ainavas, vienmēr sapņoju par skaistu māju pie ezera. Bet tāds liktenis.
Te viss bija ieaudzis džungļos, skursteni nevarēja redzēt. Bet tad, kad es atbraucu uz šejieni, iedomājies, te ziedēja magones! Ar to bija viss pateikts, sapratu, ka šī vieta ir mana.
Es tā smiedamās saku – mana mazā džungļu paradīze. Nu jau būs sestā vasara.”
Par “magoņu meitu” Rogovkā IRĒNU ZEPU un citiem sīkstajiem latgaliešiem lasiet jaunajā žurnāla “A12” numurā.

Foto:

Māris Justs

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne