“Tagad aktuālas un asas diskusijas ir par sienas gleznojumu (Kristiana Brektes gleznojums uz Rīgas 40. vidusskolas sienas – murālis “Veltījums Džemmai Skulmei” – I. G.). Nav jau runa par smukumu, tur jau redzams, ka mākslai ir reāli uzdevumi un nozīme, jo sabiedrība bez mākslas nepastāv. Ja tāda ir, tad tā sabiedrība orientēta uz mantiskām vērtībām, tā dzīvo tikai uz zemes. Kāpēc māksla ir vajadzīga? Lai cilvēks kaut uz brīdi sajustos pacelts virs zemes pīšļiem. Ir jau teiciens – pa desu debesīs neuzkāpsi. Pa dziesmu var, tikai ar garīgām lietām vari pacelties, to savu mirstību uz brīdi aizmirst. Un tādā globālā nozīmē tas arī ir mākslas uzdevums. Nav tā, ka māksla sabiedrībai dod kādu virzienu, kurā sabiedrībai jāattīstās. Ir otrādi, māksla parāda, kāda ir pati sabiedrība, atainojot to, kas notiek. Tāpēc arī mūsdienās māksla nevar būt tāda kā 18. gadsimtā. Nav vairs tāpat kā dārzam – kāda augsne, tas arī izaug. Tāpat ar mākslu, principā tā ir augļi, kuri izaug no sabiedrības radītā haosa. Tāpēc jau ir visas kaislības ap to sienas gleznojumu. Tas parāda arī dažādas lietas – pārpratums pilnībā par to, ka mākslai jābūt skaistai, harmoniskai un jāpriecē cilvēki. Nekad tā nav bijis. Lielākā daļa mākslas darbu, kurus mēs šodien uztveram kā skaistus un harmoniskus, tajā brīdī, kad tie ir radušies, bija asu diskusiju un lielas kritikas objekti.
Tikai tagad mums liekas, ka Pikaso ir skaisti darbi, vai, piemēram, ka impresionisti ir baigi foršie. Bet tajā laikā, kad mākslinieki tos radīja, viņus zākāja. Vēlme, lai mūs izklaidē, rodas no tā, ka cilvēkiem domāšana paliek aizvien nepatīkamāks process.
Latgale un viss latgaliskais ILZEI GRIEZĀNEI ir svarīgs. Un uzreiz gribas atzīmēt, ka latgaliskums izmērāms ne tikai ar latgaliešu valodu. Tā, protams, ir svarīga, taču nevajag domāt, ka tikai valoda veido latgalisko. Tas ir daudz plašāks jēdziens un vesela dzīves filozofija. Tā ir cita, savādāka iekšējā pasaule, savādāka dzīves uztvere. Pat humora izjūta latgaliešiem ir īpaša – tāda veselīga. Ar pārnovadniekiem tā nepajokosies. Jā, latgalieši ir sirsnīgi un atvērti, tajā pašā laikā lepni par sevi, savām saknēm, savām mājām. Lepni, bet ne iedomīgi. Tas ir lepnums, nevis lepnība. Ilze atzīst, ka viņai ir svarīga mājas sajūta, ko noķer ne tikai Līvānos, bet visā Latgalē – šeit pat gleznojas vieglāk.
Vispatiesākie mākslinieki ir bērni, brīvi no aizspriedumiem un sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem. Māksliniekam brīžam ir ejams garš ceļš, lai savos darbos atspoguļotu bērna patieso uztveri.