Brīvība taureņa spārnos

Vispatiesākie mākslinieki ir bērni, brīvi no aizspriedumiem un sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem. Māksliniekam brīžam ir ejams garš ceļš, lai savos darbos atspoguļotu bērna patieso uztveri. Žurnāls A12 mākslas sarunās tiekas ar gleznotāju VIJU STUPĀNI, kuras darbos un krāsās ir mūžīgais jautājums – kā atklāt laimi un radīt skaistumu.

Iesācēja brīvība un veiksme

Bērnības uztveres atraisītību var radīt arī labi pedagogi. Vija Stupāne mācījās Rēzeknes Mākslas koledžā, apgūstot dekoratora un interjera prasmes. Pēc tam studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Atmiņā ir palikusi skolotāja Silvija Kuzmina, kura izveidoja pamatus sulīgai glezniecībai. „Viņa mums gleznošanā atļāva darīt, ko vien gribi, – veidot kolāžas, jaukt krāsas un līnijas, es eļļu pirmo reizi paņēmu, un man tā iepatikās. Uzreiz uzliec un ir spīdums. Gleznoju, bija ziedi, bet nebija bailes izmantot krāsas, veidojām faktūras. Tajā laikā es jutos vienreizēji – tu redzi audeklu un ir atļauts viss. Tās gleznas tad ir brīvas, tik brīvas, un man patīk. Kad mācījāmies gleznošanu, mēs taču neko nedomājām. Arī tagad es cenšos tos glezniecības likumus pārkāpt, jo es gleznoju sajūtas. Sajūtas ir dažādas, kā spēle – gaismas, krītošas ēnas, taureņa lidojums. Taureņu mākonis. Brīvība. Ļoti vēlos tagad to gleznošanas brīvību, kura bija tad, kad mācījos skolā.”
Māksliniece atceras pašu pirmo izstādi Aglonas vidusskolā, kurā no 14 darbiem uz mājām tika atvests tikai viens, bet pārējie atrada saimniekus. „Man daži darbi ir tik mīļi, es tos novērtēju citādāk. Viens no tādiem darbiem ir „Taureņi”, pabijis vairākās izstādēs. Man taureņu tēma patīk. Es to gleznu uzgleznoju vienā rāvienā, pētīju enciklopēdijā formas un spārnus, visu to kompozīciju izveidoju un vakarā vērtēju, kas ir sanācis. Tā nebija speciāla kompozīcija, bet tur ir taurenis, kurš lido projām. Man tā ir kā zīme, jo glezna tapusi neapzināti.”

Pilnu Ināras Groces rakstu par mākslinieci Viju Stupāni lasiet Žurnāls A12 jaunākajā – februāra/marta – numurā.

Foto: Māris Justs