“Tagad aktuālas un asas diskusijas ir par sienas gleznojumu (Kristiana Brektes gleznojums uz Rīgas 40. vidusskolas sienas – murālis “Veltījums Džemmai Skulmei” – I. G.). Nav jau runa par smukumu, tur jau redzams, ka mākslai ir reāli uzdevumi un nozīme, jo sabiedrība bez mākslas nepastāv. Ja tāda ir, tad tā sabiedrība orientēta uz mantiskām vērtībām, tā dzīvo tikai uz zemes. Kāpēc māksla ir vajadzīga? Lai cilvēks kaut uz brīdi sajustos pacelts virs zemes pīšļiem. Ir jau teiciens – pa desu debesīs neuzkāpsi. Pa dziesmu var, tikai ar garīgām lietām vari pacelties, to savu mirstību uz brīdi aizmirst. Un tādā globālā nozīmē tas arī ir mākslas uzdevums. Nav tā, ka māksla sabiedrībai dod kādu virzienu, kurā sabiedrībai jāattīstās. Ir otrādi, māksla parāda, kāda ir pati sabiedrība, atainojot to, kas notiek. Tāpēc arī mūsdienās māksla nevar būt tāda kā 18. gadsimtā. Nav vairs tāpat kā dārzam – kāda augsne, tas arī izaug. Tāpat ar mākslu, principā tā ir augļi, kuri izaug no sabiedrības radītā haosa. Tāpēc jau ir visas kaislības ap to sienas gleznojumu. Tas parāda arī dažādas lietas – pārpratums pilnībā par to, ka mākslai jābūt skaistai, harmoniskai un jāpriecē cilvēki. Nekad tā nav bijis. Lielākā daļa mākslas darbu, kurus mēs šodien uztveram kā skaistus un harmoniskus, tajā brīdī, kad tie ir radušies, bija asu diskusiju un lielas kritikas objekti.

Tikai tagad mums liekas, ka Pikaso ir skaisti darbi, vai, piemēram, ka impresionisti ir baigi foršie. Bet tajā laikā, kad mākslinieki tos radīja, viņus zākāja. Vēlme, lai mūs izklaidē, rodas no tā, ka cilvēkiem domāšana paliek aizvien nepatīkamāks process.