Uzņēmums ARMINO ir viens no LIAA Rēzeknes biznesa inkubatora kopienas jaunajiem dalībniekiem, kas no pirmajiem soļiem pirmsinkubācijas programmā šobrīd mērķtiecīgi aug par interesantu un konkurētspējīgu mācību materiālu ražotāju savā nišā. MAIRA DRELINGA uzņēmuma ARMINO stāsts nav tikai par biznesu, stāsts ir par ģimeni, par nepadošanos, par prieku darīt, un to, cik nozīmīgi, ka, ejot idejas īstenošanas ceļu, ir ceļabiedrs, uz kuru var paļauties. Un šis ceļabiedrs ir EGITA DRELINGA.
Vasaras saulgriežu noskaņās arī žurnāls “A12”.
Z/s „Lukstiņmājas” ir viena no retajām saimniecībām, kas darbojas ilgstoši, nu jau 27 gadus – kopš 1993. gada. Sākotnēji specializējušies lopkopībā, bet nu jau 20 gadus nodarbojas ar dārzeņu audzēšanu atklātā laukā. Ivars un Ruta Ķipuri apsaimnieko aptuveni 100 hektārus zemes – audzē burkānus, bietes, kāpostus, kartupeļus, sīpolus, papildus arī graudaugus un siltumnīcās – tomātus, gurķus. Tāpat arī pārstrādā kāpostus, tos skābējot, un tie jau ir kļuvuši diezgan populāri, nedēļā tiek pārdotas aptuveni 4 tonnas skābēto kāpostu.
“Tradicionāli bizness balstās uz izaugsmi. Tātad – kad tiek runāts par ekonomisko veselību un uzņēmuma rādītājiem, tad bieži vien tam pamatā ir jautājums par to, cik daudz mēs pārdevām šogad, par cik vairāk nekā pagājušogad. Par to, kādu iespaidu šāda uzņēmējdarbība atstāj uz dabas resursiem, personisko vai ģimenes veselību, runāts netiek. Tas nav ilgstpējīga biznesa modelis. Dabā ja tu dod, tu arī saņem. Ir līdzsvars starp cēloņiem un sekām. Bieži vien mēs par to nedomājam. Bizness nav tikai izspiešana, bet gan dziļāka izpratne par ekosistēmu un mūsu dabisko līdzatkarību. Es domāju, ka mēs kā sabiedrība pārejam no sistēmas, kurā galvenais bija sasniegumi, izaugsme un iekšzemes kopprodukta rādītāji, uz sistēmu, kur valda līdzsvars.”
Mārketinga guru, uzņēmējs, amerikānis ROBIJS VIRANO, Žurnāls A12 Nr. 4 (7) 2013.
Foto: Māris Justs un no personīgā arhīva.
Latgalietis PĪTERS ALOIZS RAGAUŠS (Peter Ragauss) no Hjūstonas, ASV, ir veiksmīgs uzņēmējs un mecenāts, kā arī kopš 2018. gada ‒ Latvijas goda konsuls Teksasas pavalstī. Ar Latviju viņu saista ne tikai radu raksti un labdarība, te viņš ir aktīvi iesaistījies arī uzņēmējdarbībā – kopā ar citiem investoriem tiek attīstīts sašķidrinātas dabasgāzes terminālis Skultē, ko cer pabeigt līdz 2024. gadam. Latgalē viņš aktīvi darbojas dažādos ar latgaliešu valodu un kultūru saistītos projektos, bet nākotnē reģionam novēl stiprināt vidusslāni, kas, viņaprāt, varētu sekmēt izaugsmi. Pīters ir precējies ar juristi Dženiferu Smitu, un viņu ģimenē aug divi bērni – 20 gadus vecā Emīlija un 15 gadus vecais Endrjū.
Latgaliskā identitāte un saknes
Lai gan izaudzis Amerikas Savienotajās Valstīs, Pīters ir 100% latgalietis ar saknēm Rikavā un Nautrēnos. Viņa dzimtas kokā ir daudz Latgales kultūras kopēju, rakstnieku un apgaismotāju, cita starpā Andryvs Jurdžs – Pītera vectēva vectēvs –, kurš drukas aizlieguma laikā (1865-1904) ar roku pārrakstīja grāmatas latgaliešu valodā.
Savu dzimtas koku no tēva puses Pīters ir izpētījis līdz pat 1780. gadam. Viņam ir svarīgi apzināties savas saknes. Pītera vectēvs ir bijis rakstnieks, tāpat kā vectēva brālis Jānis Cibuļskis – dzejnieks, kultūrvēsturnieks, skolotājs –, kurš strādāja kopā ar Vladislavu Loci. Izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam aizvests būvēt kanālu Rostovā pie Donas, taču viņam izdevās atgriezties Latvijā. Citas izcilas personības radinieku starpā ir koktēlnieks Kopču Juoņs, rakstnieks Dekters (Donats Mūrnieks), kā arī priesteris Kazimirs Vilnis, kuru Izraēlas valdība ir oficiāli apbalvojusi par ebreju glābšanu Rīgā.
Abi Pītera vecāki satikās un apprecējās ASV. Mammas vecāki emigrēja uz Ameriku, savukārt tēva vecāki 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju, kur pēc trim gadiem nomira. Tēvam izdevās nokļūt ASV. Iebraucēji toreiz apmetās uz dzīvi Mičiganā, jo tur bija darbs. Latgaliešiem bija sava kopiena un Aglonas Dievmātes katoļu baznīca (angliski: Our Lady of Aglona). Tobrīd Mičiganā dzīvoja daudz latgaliešu, tostarp bīskaps Jāzeps Rancāns. Pīters stāsta, ka atšķirības starp latviešiem un latgaliešiem bija jūtamas arī ASV. Latviešu biedrības namā, ko uzbūvējuši pašu rokām, svinot dažādus gadskārtas svētkus, varēja tomēr just zināmu neuzticēšanos starp abām kopienām, kas galvenokārt skaidrojams ar atšķirīgajām konfesijām. Mūsdienās atšķirības gan vairs nav jūtamas, jaunieši kultūras ziņā ir kļuvuši tuvāki amerikāņiem. Pītera vecāki savā starpā sarunājās latgaliski, un arī viņš pats līdz skolas vecumam runājis latgaliski. Tādēļ viņš skaidri atceras, ka jau no bērnības ir bijis tieši Pīters, nevis Pēteris. Pavisam nesen Pīters ir panācis, ka viņa vārds Latvijas oficiālajos dokumentos tiek atveidots, pamatojoties uz latgalisko identitāti.
Visu Ingas Zeltiņas-Ušpeles rakstu par Pīteru Ragaušu lasiet Žurnāls A12 aprīļa/maija numurā.

veikals.a12.lv/products/a12-nr-47-2020/
“Vislielākais, ko var darīt, ir cilvēkmīlestības darbi. Tuvākajam vai ikvienam. Ikviens – tāda ir beznosacījuma mīlestība. Laba darīšana.
Ja tu dari labu, tad nav jāuzdod jautājums, vajag viņam to vai nevajag, novērtē vai nenovērtē. Jo Jēzus arī saka, ja tu dari labu bez nosacījumiem, tad tas arī ir labi. Un ikviens darbs ar sevis pilnveidošanu ir pats grūtākais. Ir cilvēki, kas ir varējuši vadīt veselus karapulkus un gūt uzvaras, bet ar sevi nav tikuši galā. Tas jau ir vissarežģītākais – tikt galā ar sevi.”
Priesteris AIGARS BERNĀNS, Žurnāls A12 4 (7) 2013.