Intervija ar mūziķi Kristīni Kārkli – Kalniņu

KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir etnomuzikoloģe, vijolniece, tautas muzikante un dziedātāja ar fantastisku balsi. Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu, mūzikas apvienību un mūzikas ierakstu dalībniece. Darbojusies Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, „TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, ElektroFolk, ir grupas Raxtu Raxti līdere un muzikālo ideju rosinātāja. Ar Kristīni tiekos Jersikas ielā Līvānos. Pamatīgā un apmīļotā viņas vecāku ģimenes mājā. Tobrīd pagalmā pulcējas visi Kristīnes tuvinieki – mamma Anna, tētis Romvalds, māsas Agneses un brāļa Edgara ģimenes, vīrs, mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš un viņu trīs bērni – Madlēna, Eduards un mazā Margrēta. (..)

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par savas bērnības vasaras smaržu?
Cik būtu jauki, ja kāds man vārda dienā uzdāvināt jasmīnu. Rīgā pie mājas esmu izveidojusi dārzu, nesen tajā iestādīju lauzto sirdi. Centrāltirgū no kāda vecīša nopirku tieši šo krūmu, jo man tas asociējas ar bērnību Vanagos pie vecmammas un vectēva. Iestādīju to pie savu bērnu smilšu kastes un nodomāju, ka gribētu vēl arī jasmīnu. Katru gadu, kad jasmīni zied, tie man atgādina Vanagus. Tā ir mana bērnības smarža. Arī citas bērnības sajūtas un garšas man visvairāk saistās ar Vanagiem, savukārt ar Līvāniem – skolas gadi, mācības, pienākumi. Mani vēl joprojām ļoti velk uz laukiem. Arī manam vīram ir līdzīgas sajūtas, par ko esmu ļoti laimīga. Mums nebūs jālauž šķēpi par to, kur mēs nākotnē dzīvosim. Es domāju, ka mēs noteikti kādreiz nāksim uz laukiem.

Vai tev prātā ir arī kāda spilgta bērnības garša?
Vasara un jaunie kartupeļi! Ar dillītēm un biezpienu. Vēl arī baltmaize ar medu. Vecmamma taisīja kļockas un dūšas, kas atgādināja lielus pelmeņus. Vieni bija ar gaļas pildījumu, otri – ar biezpienu. Tos ēda ar tādu kā mannas zupu, ne putru, bet tieši zupu. Vecmammai sanāca ļoti garšīgi, tomēr es ēdu tikai tos ar biezpienu, jo tad jau sāku domāt par savu figūru. Vecmamma šos pelmeņus vispirms vārīja un tad, lai būtu garšīgāk, apcepa, bet man vienmēr sagatavoja atsevišķu bļodiņu, kurā kļockas un dūšas bija diētiskākas ‒ neapceptas, ar mazāku tauku slānīti. Tomēr tāpat tā bija vesela miltu un kaloriju bumba, kas man ļoti garšoja. Kopš vecmamma ir mirusi, vairs neko tādu neesmu ēdusi, tomēr ceru, ka kādreiz mēģināšu šos ēdienus pagatavot. Bērnības vasarās man garšoja viss, kas auga dārzā, ‒ svaigie burkāniņi, jaunie zirnīši. Gājām dārzā, sēdējām vagās un neko citu mums nevajadzēja. Skolas laikā dzīvojām Līvānos, parasto bloku māju dzīvokļos, bet vasaras pavadījām lauku mājās Vanagos, kas atrodas apmēram 20 kilometrus no Līvāniem, netālu no Vārkavas uz Preiļu pusi. Tur bija mana vectēva un vecmammas saimniecība. Skolā Līvānos mācījos līdz 10. klasei, te apmeklēju mūzikas skolu, darbojos mammas vadītājā folkloras kopā „Ceiruleits” un tad izlēmu doties uz Daugavpils Mūzikas vidusskolu. Tur sākās jauns dzīves posms, jauna vide, jauni cilvēki, arī spēlēšana un dziedāšana grupā „Laimas Muzykanti”.
Ilonas Rupaines interviju ar KRISTĪNI KĀRKLI-KALNIŅU lasiet augusta/septembra numurā.
Foto: Evija Pušmucāne