Tag: #aktuāli

ŽURNĀLS „A12” ir latgalietis.

Radies iedvesmā un mīlestībā. Lai pa īstam pastāstītu par mums, mums pašiem un pasaulei. Mēs bijām entuziastu grupiņa, kura vēlējās darboties kopā, un kā radošu platformu šai kopā būšanai izvēlējāmies veidot žurnālu.
Mēs atklājam latgalieša raksturu – nedaudz spīts, tradīciju zināšanas un dzirkstoša mentalitāte. Vēl klāt var minēt viesmīlību un atklātību, drosmi dalīties skumjās, rūpēs un arī priekos. Andris Klepers kādā intervijā teica – īpašā Latgales viesmīlība varētu kļūt par pasaulē atpazīstamu standartu – kā Zviedrijā ir „hike”, Dānijā „hygge”, bet Latgalē ir ceļamaize un ceļakāja.
„Latgaliskā spītība, pārliecība man palīdz dzīvot un diez vai bez tās būtu iespējams kāpt uz lielās skatuves,” – Ilze Grēvele-Skaraine.
Abonēt ir droši un izdevīgi! Abonē žurnālu “A12”, un būsim kopā arī turpmāk. Abonēšanas indekss ir 2472. Kā abonēt? Ieskaties mūsu mājaslapā www.a12.lv un atrodi vajadzīgo informāciju gan par abonēšanu, gan žurnāla tirdzniecības vietām visā Latvijā.

Viļānietis Aigars Strupišs – Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Žurnālā “A12” lasiet interviju ar viļānieti, Augstākās tiesas priekšsēdētāju AIGARU STRUPIŠU. Kā vienu no amata prioritātēm piecu gadu laikā viņš uzskata tiesu sistēmas darba pavēršanu sabiedrībai labāk izprotamā virzienā. Sarunā arī par to, kad pienāk brīdis pamodināt tautas garu un darboties sabiedrībai.
Fragments no sarunas:
“Mēs dzīvojam tiesiskā valstī, jautājums, vai cilvēki savas tiesības prot un var aizstāvēt. Iespējas ir, un, redzot lietas, nebūt nav tā kā standarta frāzē, ka uzvar tikai bagātie, tā nav. Mums ir simtiem tūkstošiem lietu, kur uzvar tas, kuram ir taisnība. Ir arī gadījumi, ka uzvar tas, kuram labāks advokāts.
Tomēr svarīgi atzīt, ka sabiedrība bieži vien nesaprot tiesas būtību. Piemēram, atšķirībā no administratīvā procesa, kur tiesa pēc savas iniciatīvas var izmeklēt lietu, civilprocesā tiesa pati neizmeklē un nevar palīdzēt kādai no pusēm. Tiesa jau tikai salīdzina esošos pierādījumus, ko ir iesniegušas abas puses, klasiskais princips, ka tiesa nepalīdz nevienai pusei. Tā ir neitralitāte, ko sabiedrība bieži vien neizprot un jūtas aizskarta, ka tiesa neredz tās taisnību. Taisnības mēdz būt divas un pat trīs. Jautājums ir par citu.
Līdz objektīvai patiesībai pat tiesai ne vienmēr izdodas aizrakties. Klasisks piemērs ‒ Jānis Pēterim aizdot simts naudiņas. Rakstveida līguma nav. Pārskaita uz Pētera bankas kontu. Tad Jānis nāk uz tiesu un saka, ka Pēteris neatdod parādu. Pēteris atnāk un saka, jā, es naudu no viņa saņēmu, bet es viņam atdevu rokās parādu skaidrā naudā, liecinieku nav. Viens no diviem melo, nu nevar būt, ka abiem diviem taisnība. Vai Jānis, vai Pēteris. Tiesnesis redz bankas izziņu, ka Jānis Pēterim pārskaitījis simts naudiņas. Jāņa vārdi apstiprinās ar pierādījumu. Pēterim pierādījumu nav, ir tikai viņa vārdi. Kā noskaidrot objektīvo patiesību šajā situācijā? Uz dullo ‒ 50:50, ka spriedums būs pareizs. Likums pasaka, ko šādā situācijā darīt, ‒ tas, kurš samaksājis, tam ir jāpierāda. Jānis var pierādīt, ka ir samaksājis, Pēteris nevar pierādīt, tiesa nospriež automātiski par labu Jānim. Jānis pēc 50 gadiem uz nāves gultas izsūdz mācītājam grēkus, ka apčakarējis labu cilvēku. Un tikai tad atklājas. Cilvēki domā, ka tiesa ir ideāla vieta, kur vienmēr atradīs patiesību. Tā tas diemžēl nestrādā, es arī gribētu, lai tas tā būtu. Dzīvē ir citādāk.”
Visu rakstu lasiet aktuālajā žurnāla numurā.
Foto: Anrijs Požarskis

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs

Stanislavs Maļkevičs un SIA Staisons

Par STANISLAVU MAĻKEVIČU laiku pa laikam daīt koč kū dzierdēt, i vys tī ir lobi vuordi: restauriejs vysaidys kūka lītys apleicīnis bazneicuos, uzjiemiejs, kurs atsateista, roksta projektus i eistynoj aizvin jaunys idejis, pats jis napīkiust stuosteit, ka taišni Dagda ir vīta, kur dzeivoj i gryb iz prīšku ite dzeivuot, i cytim tū īsoka!

Vīnkuorši, tok kvalitativi
Sasateikom gondreiž jau vosorys vydā, deļ tuo vysa pyrms vaicoju, kas itymā goda laikā Stanislavam ir pats aktualuokais, pi kuo niu struodoj? Stuosteit jam ir daudz kū, i atsateisteišonys process naapsastuoj – jau piec stuņdis juobyut vīnā cytā seminarā, kur kai reize runuos par papyldu finaņsejuma pīsaisteišonys īspiejom. Tok niu, vosorā, Stanislava izveiduotais i vadeitais uzjāmums „Staisons” izpylda vairuokus pasyutejumus kempinga muojeņu ceļtnīceibā. Škārsteiklā var apsavērt biļdis, kai izaver taidys moduļu muojenis, kurys var izreiz aizvest i vajadzeigajā vītā nūlikt.
Vydā tod var veiduot, kū vajag, – ci vīnkuorši guļamustobu, ci apreikuot kaidu cytu kempingam vajadzeigūs funkciju nūdrūsynuošonai – kukneite, duša, tualets – a kū gryb… Vīnys taidys muojenis cena niu asūt 3800 eiru. Daugovpiļs pusē gostu sāta „Beibuks” pastateja 15 taidu muojeņu: desmit dzeivuojamuos, vīna dušom, ūtra tualetim, vēļ garaža, pierts i vīna biroja vesšonys administrativajom vajadzeibom. Niu ari kempings „Siveri” pasyutejuši taidu muojeņu deļ saimnīciskūs funkceju nūdrūsynuošonys. Iz uorzemem gon vēļ naeksportej – cikom vyss ite pat, pa Latveju.
(..)
Par Stanislavu Maļkeviču losit augusta/septembra numerī.
Foto: Juris Viļums

Mūsdienu mākslas galerija – no telpas par kopienu

Mūsdienu mākslas galerijai bija jābūt vienai no rubrikas „A12 ceļo” pieturvietām Līvānos. Sazinoties ar galeriju, uzzinājām, ka līdz šim zināmajā formātā tā darbu vairs neturpinās. Šis lēmums pieņemts jau pērnā gada rudenī. Un tomēr LĀSMA un RAIMONDS VINDUĻI ir gatavi izstāstīt savas galerijas stāstu, kā paši saka ‒ „cerībā iedvesmot arī citus radošos”. Ar viņiem jūlija pašā sākumā tiekamies viņu jaunajā radošajā mājvietā – Jēkabpilī.
Mūsdienu mākslas galerijas stāsts. Tam beigās ir punkts vai daudzpunkte?
LĀSMA: Tā noteikti ir daudzpunkte. Mums svarīgs ir process, un mēs negribējām sevi piesiet kādai noteiktai vietai. Mums ir bijuši četri ļoti bagāti gadi, un tagad plānojam aptvert arī kaut ko ārpus Līvāniem.
RAIMONDS: Nosaukums ir „Mūsdienu mākslas galerija”, tomēr mēs veidojām to vairāk kā radošu apvienību. Jau no paša sākuma pasākumus rīkojām ar domu, ka iesim ārā. Runājot par kovidu – acīmredzot intuīcija nepievīla. Nebija jāmeklē attaisnojumi tam, ka uz šo brīdi būsim slēgti. Tas viss notika dabiski.
Šobrīd tā ir nevis vieta, bet radoša kopiena?
RAIMONDS: Jā! Vienīgi mums kā latviešiem patīk, ka mēs nobāzējamies konkrētā vietā. Bet mēs, tēlaini sakot, to „čigānu taktiku” apsvērām jau pašā sākumā. Mēs zinājām, ka tajā telpā mēs varēsim kādu laiku droši darboties, bet tikpat pārliecinoši pieļāvām arī faktu, ka rītā varam sakravāt čemodānus un pārcelties kur citur. Mums nav vilšanās. Zināmā mērā es to varētu salīdzināt ar to, kā bērns būvē kaut ko no klucīšiem un citreiz pat apzināti sevis izveidoto nojauc, taču būvēšanas prieks nezūd. Ļaujamies. Plūstam. Vējš pūš, kurp vēlas, – tā ir mūsu devīze.
(..)
Visu interviju ar Lāsmu un Raimondu VINDUĻIEM lasiet žurnāla “A12” augusta/septembra numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Ceļojam pie IGAUŅU ģimenes

Ermonikas, garmoškas, akordeoni, cītari, kokles – kopumā vismaz 150 mūzikas instrumenti ir pieejami Gunāra IGAUŅA Senlaiku mūzikas instrumentu muzejā, bet darbnīcā top metalofoni, dižās, lielās, mazās un velna bungas, arī šamaņu bungas, tamburīni, lielās un mazās zvārguļbumbas, stabules, svilpes, zvārguļi, klabatas, ksilofoni.
Savukārt Šmakovkas muzejs aicina iepazīt vairāk nekā 15 destilēšanas aparātus, dzēriena vēsturi un tradīcijas, pagaršot arī īpašo piedāvājumu – uobuļu šmakovku. GUNĀRS un RASMA IGAUŅI mums izrāda 1935. gadā būvētajā ēkā ierīkoto hosteli ar Igauņu ģimenei atbilstošu nosaukumu „MUZIKANTI”. Jāpiebilst, ka Igauņu tūrisma objektam ir piešķirta „Latviskā mantojuma” kultūras zīme.
Par Igauņu ģimenes tūrisma iespējām lasiet žurnāla aktuālā numura PIELIKUMĀ.
Foto: Māris Justs

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne

A12 Nr.49/2020

Žurnāla jaunajā numurā par skaisto, kas ir tepat blakus, – par mūsu cilvēkiem, par Latgales un Latvijas apceļošanu, kas šosezon īpaši aktuāla.
Šoreiz lasiet:
* Rakstnieks un mākslinieks Svens KUZMINS par cilvēka mainīgo dabu un dzīvi mākslas pasaulē.
* Mūziķe Kristīne KĀRKLE-KALNIŅA par savu bērnību un radošo darbību.
* Jaunākās grāmatas, mūzikas diski un IZSTĀDES Latgales muzejos.
* Lāsma un Raimonds VINDUĻI par savas mākslas telpas pārcelšanu no Līvāniem uz Jēkabpili.
* Par to, kas notiek VIĻAKĀ.
* Klejojumi pa maziem ceļiem – Ivara Matisova skatījums uz gleznainajām un mākslinieku aizmirstajām MUIŽĀM.
!!!
Šomēnes mūsu lasītājiem – dāvana. Žurnāla pielikums „CEĻŠ UZ RĒZEKNES NOVADU”. Pielikums kā ceļvedis piepildītā ceļojumā pa vienu no ezeriem bagātajiem Latgales novadiem. Dodamies veloizbraucienos cauri īpašam maršrutam – tas ved pēc īstenām Latgales garšām pie īsteniem saimniekiem „STRAUTIŅOS”, keramiķiem „CUKRASĀTĀ” un „SVEČTUROS”, uz mūzikas instrumentu darbīcu un šmakovkas muzeju GAIGALAVĀ, uz Mākslas pikniku LŪZNAVAS muižā, protams, arī uz Latgales jūru – RĀZNAS ezeru – makšķerēt copes gida Jāņa KUPRAS vadībā un uz šķēršļu trasi „RĀZNAS PRIEDES” aktīvās atpūtas cienītājiem. Par šiem un vēl citiem tūrisma pieturas punktiem lasiet žurnāla pielikumā. Ceļojam kopā ar žurnālu „A12”!
Tiekamies žurnāla lappusēs!

Literāte Ligija Purinaša

LIGIJA PURINAŠA jau ilguoku laiku ir radzama sabīdriskajā telpā ar pošys saraksteituos dzejis gruomotu „Sīvīte” i tuos populariziešonu plotajā škārsteikla i mediju vidē. Ligija ar itū gruomotu tyka pi Latgalīšu kulturys goda bolvys „Boņuks” i nominacejis Latvejis Literaturys goda bolvai. Tok niu jei kūpā ar sovim dūmubīdrim struodoj jau pi cytys gruomotys – rudinī izīs viesturis stuostu gruomota „Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti”. Jei dorbojās ari bīdreibā „Centrs MARTA”, kas ir vīneiguo sīvīšu tīseibu aizstuoveibys organizaceja Latvejā – da šam vaira puorstuovāta Reigā i Līpuojā, niu ari Rēzeknē. Taipoš Ligiju var dzierdēt ari Latvejis Radejis raidejumā „Kolnasāta”, kur jei veidoj stuostus par myusu dīnu latgalīšu gruomotom.
Ligija ir studiejuse viesturi, baltu filologiju, kulturys teoriju, regionalūs mediju i komunikacejis zynuotni – ir īgivuse divejus bakalaura gradus, kab kertūs nūpītnai pi magistra īgiušonys, vēļ nav atroduse eistū virzīni.
Žurnalā „A12” pīduovojam verseji par ituo laika svareiguokajom pīcom atziņom nu Ligijas. Vairuok losit juņa/juļa numerī!
Foto: Māris Justs

#piecas vērtības

Vargaņu muzyka, dirigiešona, senejuo muzyka, baroka muzyka, dzīduošona… Ruodīs, muzykys pasauļam ir sovys galaktikys, kas līk apbreinā nūtreisēt. Itūreiz sasateikam ar muziki ILZI GRĒVELI-SKARAINI. Jei ir dzymuse Stiernīnē, vuicejusēs Jāzepa Vītola Latvejis muzykys akademejā, Hāgā, Viļņā, i niu par sovu dzeivisvītu skaita Rēzekni, kur dažaidu vacumu bārnim i jaunīšim vuica muzyku. Paraleli, īsasaistūt dažaidūs projektūs, Ilze īspiej byut ari Reigā, kur jū var satikt ari kai pasnīdzieju akademejā. Ituo goda februarī jei sajēme „Lielo mūzikas balvu 2019” kai publikys simpateja, tok kai nominante jei beja ari kategorejā „Gada jaunais mākslinieks”. Vaicoju Ilzei, kaidā volūdā runuosim, jei soka: „Latgaliski.” Kaidys ir Ilzis pīcys vierteibys i dzeivis vuiceibys?
Par tū vaira žurnalā “A12”.
Foto:

Māris Justs