Gandrīz katram no mums, jaunam gadam sākoties, ir plāni un apņemšanās paveikt ko jaunu. Pēdējie mēneši pandēmijas ēnā daudzas lietas ir mainījuši. Jutu, ka sarunai ar mūziķi vai kādas citas mākslas jomas pārstāvi tagad nav īstais brīdis. Tajā pašā laikā visu janvāra mēnesi televīzija, radio un citi mediji stāsta par šī gada jubilāru Raimondu Paulu ‒ mūžīgo dzinēju, darbarūķi, ģeniālu mūziķi un vienkārši cilvēku.

Pandēmijā daudz piesauktā mājsēde man un, es ceru, arī citiem ir bijis laiks izšķirstīt ģimenes albumus, sazvanīties ar sen nesatiktiem draugiem un parunāties ar savām mammām, tēviem, vecmāmiņām un opīšiem. Manas intervijas varone ir Raimonda Paula vienaudze. Arī viņa ir mūžīgais dzinējs, darbarūķis un izcilība savā profesijā. Viņas mūžs ataino tipisku un vienreizīgu Latgales cilvēka dzīvi no Ulmaņa laika Latvijas, cauri kara gadiem un padomju laikiem līdz mūsdienām. Manas intervijas varone ir TAMĀRA ŠESTAKOVSKA. Mana mamma. Varu būt laimīga, ka viņa joprojām ir man blakus.

Fragments no intervijas:

„Ja es varu un man ir interesanti, kāpēc gan es nevarētu strādāt? Es negribu sēdēt uz dīvāna un skatīties seriālus. Lielu ambīciju man nav, bet projektēt dzīvojamās mājas, citus nelielus objektus es varu. Galvenais, ka jūtos vajadzīga. Pēdējos gados dokumentu apjoms ir pieaudzis. Zemniekiem, uzņēmējiem, visiem, kas vēlas saņemt Eiropas finansējumu, ir jāraksta projekti, jātaisa tāmes, jālegalizē vai jāprojektē no jauna savas būves. Tādā veidā viņi atrod ceļu pie manis. Pārdzīvoju, ja pasūtītājam ir ilgāk jāgaida, jo atteikt nemāku, darbi krājas, bet veselības problēmas arī liek par sevi manīt. Smejos, ka agrāk man bija daudz vairāk brīva laika. Bija darba stundas, un bija brīvie vakari. Varēju veltīt laiku mazbērniem, dziedāju koros (vairākus desmitus gadu Tamāra dziedāja sieviešu korī „Medicus” un vēl pirms desmit gadiem Rēzeknes poļu biedrības korī „Jutrzenka” – I.R.), bet tagad mans hobijs ir mans darbs. Man nav brīvdienu un atvaļinājumu. Ir mans dators un mani pasūtītāji. Kamēr acis vēl rāda un galva darbojas, tikmēr strādāju. Nedaru to naudas dēļ. Gan tāpēc, ka visu pasaules naudu nekad nenopelnīsi, gan tāpēc, ka normālai dzīvei lielu naudu arī nevajag.”

Visu rakstu lasiet februāra/marta numurā.

Foto: Māris Justs