Tag: #ŽurnālsA12

ILZES GRIEZĀNES atziņas

Latgale un viss latgaliskais ILZEI GRIEZĀNEI  ir svarīgs. Un uzreiz gribas atzīmēt, ka latgaliskums izmērāms ne tikai ar latgaliešu valodu. Tā, protams, ir svarīga, taču nevajag domāt, ka tikai valoda veido latgalisko. Tas ir daudz plašāks jēdziens un vesela dzīves filozofija. Tā ir cita, savādāka iekšējā pasaule, savādāka dzīves uztvere. Pat humora izjūta latgaliešiem ir īpaša – tāda veselīga. Ar pārnovadniekiem tā nepajokosies. Jā, latgalieši ir sirsnīgi un atvērti, tajā pašā laikā lepni par sevi, savām saknēm, savām mājām. Lepni, bet ne iedomīgi. Tas ir lepnums, nevis lepnība. Ilze atzīst, ka viņai ir svarīga mājas sajūta, ko noķer ne tikai Līvānos, bet visā Latgalē – šeit pat gleznojas vieglāk.
Vairāk par Ilzi Griezāni un viņas pasaules skatījumu – žurnāla aktuālajā numurā.
Foto: Māris Justs

Tas kolosālais idiota optimisms…

Žurnālā lasiet atklātu un dziļi patiesu sarunu ar gleznotāju, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs Mākslas nodaļas speciālisti VALDU MEŽBĀRDI. Par sevi, emocijām, ierašanos Daugavpilī un darbu muzejā, un par šodienas cīņu ar smagu slimību.

Sirsnīgs paldies māksliniecei par tikšanos ar mums un mūsu lasītājiem.
“Man bija aizdomas, ka kaut kas nelādzīgs ir. Bet trakums jau, ka tas „zvērs” nesāp. Es atceros, ka es ņēmos pa muzeju, kārtojām forša kolēģa izstādes, un bija aizdomas, ka kaut kas nav, kā vajag. Bet man jau riebjas vazāties pa tām poliklīnikām, es darīju visu, lai neietu. Tad ārsti dod slēdzienu, Valda, tev ir tas… Tad tu ievelc elpu… Faktiski jau tad, kad tev pasaka, tu jau neaptver, kas tas ir. Ar prātu to grūti aptvert. Tu domā – nu, dakteri ir, tiks galā. Un tad, kad nonāc tajā aplī, tiec iekšā tajā vājprātā, pirmajā brīdī ir diezgan dīvaini. Un jāiemācās pieņemt. Tu zini, ka tas ir. Un, kad sākas vazāšanās pie dakteriem, rezultāts ir un ārsts pasaka, kurā stadijā…
(..)
Es tieku galā, ar ko man jātiek, negribu krāmēties. Fakts ir tāds, ka tomēr labi, ka ir tās reizes, kad tev piezvana, pajautā, kā jūties. Ka zini, ka nav vienalga…
Visi te par tiem vīrusiem satraucas, bet patiesībā tas ir murgs, kas te notiek, tas ir vājprāts. Šī slimība skārusi tik daudzus, un pārāk bieži tu saduries ar saviem cilvēkiem, kolēģiem, kuriem ir līdzīgi… Drusku par daudz…”
Foto: Māris Justs

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs

Atpakaļ mājās no Anglijas

Par podnieci AGNESI ČAKŠU lasiet jaunajā žurnāla numurā! Iedvesmojoša un pozitīva saruna, kas aizved līdzi uz Angliju un atved atpakaļ – uz Rudzātu pusi. Izaicinājumi, cerības, mērķtiecība un māju sajūta – par to lasiet rakstā.
Foto: Evija Pušmucāne

Zynomais un nazynomais par Andryvu Jūrdžu

Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
Zynamais un nazynamais par Andryvu Jūrdžu – žurnala jaunajā numerī. Informaceja par žurnala tirdznīceibys vītom atrūnama žurnala sātyslopā.
Foto:

Māris Justs

Intervija ar mūziķi Kristīni Kārkli – Kalniņu

KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir etnomuzikoloģe, vijolniece, tautas muzikante un dziedātāja ar fantastisku balsi. Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu, mūzikas apvienību un mūzikas ierakstu dalībniece. Darbojusies Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, „TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, ElektroFolk, ir grupas Raxtu Raxti līdere un muzikālo ideju rosinātāja. Ar Kristīni tiekos Jersikas ielā Līvānos. Pamatīgā un apmīļotā viņas vecāku ģimenes mājā. Tobrīd pagalmā pulcējas visi Kristīnes tuvinieki – mamma Anna, tētis Romvalds, māsas Agneses un brāļa Edgara ģimenes, vīrs, mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš un viņu trīs bērni – Madlēna, Eduards un mazā Margrēta. (..)

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par savas bērnības vasaras smaržu?
Cik būtu jauki, ja kāds man vārda dienā uzdāvināt jasmīnu. Rīgā pie mājas esmu izveidojusi dārzu, nesen tajā iestādīju lauzto sirdi. Centrāltirgū no kāda vecīša nopirku tieši šo krūmu, jo man tas asociējas ar bērnību Vanagos pie vecmammas un vectēva. Iestādīju to pie savu bērnu smilšu kastes un nodomāju, ka gribētu vēl arī jasmīnu. Katru gadu, kad jasmīni zied, tie man atgādina Vanagus. Tā ir mana bērnības smarža. Arī citas bērnības sajūtas un garšas man visvairāk saistās ar Vanagiem, savukārt ar Līvāniem – skolas gadi, mācības, pienākumi. Mani vēl joprojām ļoti velk uz laukiem. Arī manam vīram ir līdzīgas sajūtas, par ko esmu ļoti laimīga. Mums nebūs jālauž šķēpi par to, kur mēs nākotnē dzīvosim. Es domāju, ka mēs noteikti kādreiz nāksim uz laukiem.

Turpināt lasīt

Gribu, lai ir skaisti

IRĒNA ZEPA dzīvo netālu no Rogovkas, Nautrēnu pagasta Lešku ciemā. Pavisam netālu no dzimtās vietas. Sanācis tā jocīgi – mājas pašas viņu atradušas.
„Tā jau runā, ka dzīvē nav nejaušību, tikai likumsakarības. Bet, ja man kāds būtu teicis, ka es dzīvošu kādreiz Rogovkā, nu nekad! Nu, lūk, vajadzēja nodzīvot pusi mūža, apiet pasauli, apceļot Āfriku, Ameriku, Indiju, lai atgrieztos te. Nekad jau par to nesapņoju, man ir licies, ka te jau nav nekā skaista, ne kalnu, ne ezeru, ne ainavas, vienmēr sapņoju par skaistu māju pie ezera. Bet tāds liktenis.
Te viss bija ieaudzis džungļos, skursteni nevarēja redzēt. Bet tad, kad es atbraucu uz šejieni, iedomājies, te ziedēja magones! Ar to bija viss pateikts, sapratu, ka šī vieta ir mana.
Es tā smiedamās saku – mana mazā džungļu paradīze. Nu jau būs sestā vasara.”
Par “magoņu meitu” Rogovkā IRĒNU ZEPU un citiem sīkstajiem latgaliešiem lasiet jaunajā žurnāla “A12” numurā.

Foto:

Māris Justs

Ja darīt, tad izdarīt līdz galam!

Žurnāla augusta/septembra numuram — pielikums “Ceļš uz Rēzeknes novadu”, kurā lasiet par brīvā laika pavadīšanas iespējām Rēzeknes novadā. Viena no tām ir šķēršlu trase kokos

Rāznas Priedes

Čornajas pagasta Dukstigalā, “Ezerkrastos”, kur jau trešo sezonu aktīvās atpūtas cienītājus gaida uzņēmēja SANTA VIŠA-GAISIŅA un viņas dzīvesbiedrs ARTŪRS GAISIŅŠ. Šeit interesentiem ir pieejamas trīs dažādu līmeņu trases – sākot no 80 cm virs zemes pašiem mazākajiem, vidējā trase – 2–2,5 m augstumā un visaugstākā trase sniedzas līdz pat 5 m. Turpat pieejama arī kāpšanas siena 8 metru augstumā, būvēta uz kokiem, Latvijā citas tādas neesot.

Pirmais un otrais biznesa gads esot bijuši diezgan veiksmīgi, taču šogad Covid-19 dēļ sezona nav sākusies tik cerīgi.
“Taču latgalieši prot izdzīvot. Ja kaut kas neizdodas, tad domājam citas iespējas, kā piesaistīt cilvēkus. Domāju, ka liela nozīme tūristu piesaistē ir arī novada Tūrisma informācijas centram, aktīvāk iesaistoties vietējo uzņēmumu reklamēšanā, informācijas sniegšanā. Tas būtu izdevīgi abām pusēm. Mēs arī mūsu klientiem iesakām, kur vēl te var aizbraukt, ko redzēt. Iesakām Liepukalnu, zvaniņu muzeju Lipušķos. Pie mums arī ārzemnieki brauc – no Izraēlas, Zviedrijas, Vācijas, Lietuvas, Itālijas, Igaunijas, Portugāles, Erasmus programmas apmaiņas studenti ir bijuši. Jebkurā biznesā, man šķiet, vislabākā reklāma ir klientu pieredze, ar kuru viņi dalās tālāk.”
Par šo un citiem tūrisma objektiem lasiet žurnāla pielikumā!
Foto: Evija Pušmucāne

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne

Literāte Ligija Purinaša

LIGIJA PURINAŠA jau ilguoku laiku ir radzama sabīdriskajā telpā ar pošys saraksteituos dzejis gruomotu „Sīvīte” i tuos populariziešonu plotajā škārsteikla i mediju vidē. Ligija ar itū gruomotu tyka pi Latgalīšu kulturys goda bolvys „Boņuks” i nominacejis Latvejis Literaturys goda bolvai. Tok niu jei kūpā ar sovim dūmubīdrim struodoj jau pi cytys gruomotys – rudinī izīs viesturis stuostu gruomota „Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti”. Jei dorbojās ari bīdreibā „Centrs MARTA”, kas ir vīneiguo sīvīšu tīseibu aizstuoveibys organizaceja Latvejā – da šam vaira puorstuovāta Reigā i Līpuojā, niu ari Rēzeknē. Taipoš Ligiju var dzierdēt ari Latvejis Radejis raidejumā „Kolnasāta”, kur jei veidoj stuostus par myusu dīnu latgalīšu gruomotom.
Ligija ir studiejuse viesturi, baltu filologiju, kulturys teoriju, regionalūs mediju i komunikacejis zynuotni – ir īgivuse divejus bakalaura gradus, kab kertūs nūpītnai pi magistra īgiušonys, vēļ nav atroduse eistū virzīni.
Žurnalā „A12” pīduovojam verseji par ituo laika svareiguokajom pīcom atziņom nu Ligijas. Vairuok losit juņa/juļa numerī!
Foto: Māris Justs