A12 Nr. 50, 2020

Radīšanas prieks 50 numuru garumā

Mēs cits citam esam kā uzlādes stacija – kaut arī reizēm socializēšanās nogurdina, tomēr bez saskarsmes nevaram. Notiekot īssavienojumam, bieži vien paveras vēl neredzētas iespējas un apvāršņi. Jebkura radīšana ir uzdrīkstēšanās un izaicinājums, tā tas notiek, arī veidojot žurnālu „A12”. Un šis ir svētku – jau 50. – numurs. Pussimts drukātu žurnāla numuru galvaspilsētas izdevniecībām nav liels sasniegums, bet reģionā tas ir astoņu gadu auklēts īpašs stāsts par cilvēkiem, viņu darbiem un sapņiem, atklājot arī spēka un ticības avotus. Identitāte, tradīcija un vērtības ir katra atpazīstamības zīmols, mēs esam dažādi, un tas veido mūsu ATBALSTA izdzīvošanas prasmes. Valoda ir dzīva, ja tā tiek lietota. Katrā „A12” numurā ir publikācijas latgaliskajā rakstībā, jo autoriem pašsaprotami ir kopt latgaliešu valodu un rūpēties par tās attīstību arī drukātajos masu medijos.
Žurnāla pirmajā numurā runājām par brīnumiem, kuri notiek, ja tiem tic. Un par ilgām pēc piederības. Kopā tas stiprina pasaules
redzējuma dabisko harmoniju – izceļot labo, mēs savā ceļā to vairāk arī pamanām. Katrs žurnāla varonis un lasītājs veido to vidi, kura ir apkārt. Tikai no mūsu zināšanām, izpratnes un aktivitātes ir atkarīgs, cik plaša ir mūsu darbošanās un ietekmējamā vide – vai tikai mūsu pagalms, vai arī piedalāmies dzīves kvalitātes uzlabošanā apkārtējā kopienā un pat sabiedrībā. Šajā gadījumā žurnāls ir palīgs plašāka dzīves redzējuma veidošanā un dzimtās vietas iepazīšanā. Labas idejas piedzimst bieži, bet tikai vajadzīgās turpina dzīvot ilgāk, tās, kuras patiesi ir nepieciešamas. Tā ir arī ar „A12”, kuram dzīvesspēku dod ceļā sastaptie cilvēki, viņu radītās kultūrvietas, dziļas vai no jauna dzimstošas tradīcijas, gudrība un viedums, kurā dalīties. Vēlamies, lai žurnāls mudina mosties garā, ticēt, ka darbi izdosies, ja vien paši uzdrīkstēsimies. Intervijas žurnāla vēsturē liecina, ka daudziem tas arī sanāk – rast sev prieku tīkamā darbā, atgriezties Latvijā, izveidot ģimeni vai būt sekmīgam uzņēmējdarbībā, saglabāt senu amatu un atkal sākt visu no jauna. Jo mēs vienmēr esam ceļā.
Žurnāla „A12” stāsts turpināsies arī 2021. gadā! Abonēšana ir sākusies. Arī turpmāk tikšanās ar dzīvesgudriem laikabiedriem, neizzinātās mūsdienu un senākas vēstures lappuses, apmeklētas skaistas un mazzināmās vietas Latgalē.
Raugāmies arī dziļi sevī, jo tikai tā var izjust savu esību. Pasaulē ir daudz labā, un mēs par to stāstam.
Pa īstam. Par mums.”

Pirkt A12 veikalā

Intervija ar mūziķi Kristīni Kārkli – Kalniņu

KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir etnomuzikoloģe, vijolniece, tautas muzikante un dziedātāja ar fantastisku balsi. Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu, mūzikas apvienību un mūzikas ierakstu dalībniece. Darbojusies Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, „TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, ElektroFolk, ir grupas Raxtu Raxti līdere un muzikālo ideju rosinātāja. Ar Kristīni tiekos Jersikas ielā Līvānos. Pamatīgā un apmīļotā viņas vecāku ģimenes mājā. Tobrīd pagalmā pulcējas visi Kristīnes tuvinieki – mamma Anna, tētis Romvalds, māsas Agneses un brāļa Edgara ģimenes, vīrs, mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš un viņu trīs bērni – Madlēna, Eduards un mazā Margrēta. (..)

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par savas bērnības vasaras smaržu?
Cik būtu jauki, ja kāds man vārda dienā uzdāvināt jasmīnu. Rīgā pie mājas esmu izveidojusi dārzu, nesen tajā iestādīju lauzto sirdi. Centrāltirgū no kāda vecīša nopirku tieši šo krūmu, jo man tas asociējas ar bērnību Vanagos pie vecmammas un vectēva. Iestādīju to pie savu bērnu smilšu kastes un nodomāju, ka gribētu vēl arī jasmīnu. Katru gadu, kad jasmīni zied, tie man atgādina Vanagus. Tā ir mana bērnības smarža. Arī citas bērnības sajūtas un garšas man visvairāk saistās ar Vanagiem, savukārt ar Līvāniem – skolas gadi, mācības, pienākumi. Mani vēl joprojām ļoti velk uz laukiem. Arī manam vīram ir līdzīgas sajūtas, par ko esmu ļoti laimīga. Mums nebūs jālauž šķēpi par to, kur mēs nākotnē dzīvosim. Es domāju, ka mēs noteikti kādreiz nāksim uz laukiem.

Turpināt lasīt

Stanislavs Maļkevičs un SIA Staisons

Par STANISLAVU MAĻKEVIČU laiku pa laikam daīt koč kū dzierdēt, i vys tī ir lobi vuordi: restauriejs vysaidys kūka lītys apleicīnis bazneicuos, uzjiemiejs, kurs atsateista, roksta projektus i eistynoj aizvin jaunys idejis, pats jis napīkiust stuosteit, ka taišni Dagda ir vīta, kur dzeivoj i gryb iz prīšku ite dzeivuot, i cytim tū īsoka!

Vīnkuorši, tok kvalitativi
Sasateikom gondreiž jau vosorys vydā, deļ tuo vysa pyrms vaicoju, kas itymā goda laikā Stanislavam ir pats aktualuokais, pi kuo niu struodoj? Stuosteit jam ir daudz kū, i atsateisteišonys process naapsastuoj – jau piec stuņdis juobyut vīnā cytā seminarā, kur kai reize runuos par papyldu finaņsejuma pīsaisteišonys īspiejom. Tok niu, vosorā, Stanislava izveiduotais i vadeitais uzjāmums „Staisons” izpylda vairuokus pasyutejumus kempinga muojeņu ceļtnīceibā. Škārsteiklā var apsavērt biļdis, kai izaver taidys moduļu muojenis, kurys var izreiz aizvest i vajadzeigajā vītā nūlikt.
Vydā tod var veiduot, kū vajag, – ci vīnkuorši guļamustobu, ci apreikuot kaidu cytu kempingam vajadzeigūs funkciju nūdrūsynuošonai – kukneite, duša, tualets – a kū gryb… Vīnys taidys muojenis cena niu asūt 3800 eiru. Daugovpiļs pusē gostu sāta „Beibuks” pastateja 15 taidu muojeņu: desmit dzeivuojamuos, vīna dušom, ūtra tualetim, vēļ garaža, pierts i vīna biroja vesšonys administrativajom vajadzeibom. Niu ari kempings „Siveri” pasyutejuši taidu muojeņu deļ saimnīciskūs funkceju nūdrūsynuošonys. Iz uorzemem gon vēļ naeksportej – cikom vyss ite pat, pa Latveju.
(..)
Par Stanislavu Maļkeviču losit augusta/septembra numerī.
Foto: Juris Viļums

Mūsdienu mākslas galerija – no telpas par kopienu

Mūsdienu mākslas galerijai bija jābūt vienai no rubrikas „A12 ceļo” pieturvietām Līvānos. Sazinoties ar galeriju, uzzinājām, ka līdz šim zināmajā formātā tā darbu vairs neturpinās. Šis lēmums pieņemts jau pērnā gada rudenī. Un tomēr LĀSMA un RAIMONDS VINDUĻI ir gatavi izstāstīt savas galerijas stāstu, kā paši saka ‒ „cerībā iedvesmot arī citus radošos”. Ar viņiem jūlija pašā sākumā tiekamies viņu jaunajā radošajā mājvietā – Jēkabpilī.
Mūsdienu mākslas galerijas stāsts. Tam beigās ir punkts vai daudzpunkte?
LĀSMA: Tā noteikti ir daudzpunkte. Mums svarīgs ir process, un mēs negribējām sevi piesiet kādai noteiktai vietai. Mums ir bijuši četri ļoti bagāti gadi, un tagad plānojam aptvert arī kaut ko ārpus Līvāniem.
RAIMONDS: Nosaukums ir „Mūsdienu mākslas galerija”, tomēr mēs veidojām to vairāk kā radošu apvienību. Jau no paša sākuma pasākumus rīkojām ar domu, ka iesim ārā. Runājot par kovidu – acīmredzot intuīcija nepievīla. Nebija jāmeklē attaisnojumi tam, ka uz šo brīdi būsim slēgti. Tas viss notika dabiski.
Šobrīd tā ir nevis vieta, bet radoša kopiena?
RAIMONDS: Jā! Vienīgi mums kā latviešiem patīk, ka mēs nobāzējamies konkrētā vietā. Bet mēs, tēlaini sakot, to „čigānu taktiku” apsvērām jau pašā sākumā. Mēs zinājām, ka tajā telpā mēs varēsim kādu laiku droši darboties, bet tikpat pārliecinoši pieļāvām arī faktu, ka rītā varam sakravāt čemodānus un pārcelties kur citur. Mums nav vilšanās. Zināmā mērā es to varētu salīdzināt ar to, kā bērns būvē kaut ko no klucīšiem un citreiz pat apzināti sevis izveidoto nojauc, taču būvēšanas prieks nezūd. Ļaujamies. Plūstam. Vējš pūš, kurp vēlas, – tā ir mūsu devīze.
(..)
Visu interviju ar Lāsmu un Raimondu VINDUĻIEM lasiet žurnāla “A12” augusta/septembra numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Ceļojam pie IGAUŅU ģimenes

Ermonikas, garmoškas, akordeoni, cītari, kokles – kopumā vismaz 150 mūzikas instrumenti ir pieejami Gunāra IGAUŅA Senlaiku mūzikas instrumentu muzejā, bet darbnīcā top metalofoni, dižās, lielās, mazās un velna bungas, arī šamaņu bungas, tamburīni, lielās un mazās zvārguļbumbas, stabules, svilpes, zvārguļi, klabatas, ksilofoni.
Savukārt Šmakovkas muzejs aicina iepazīt vairāk nekā 15 destilēšanas aparātus, dzēriena vēsturi un tradīcijas, pagaršot arī īpašo piedāvājumu – uobuļu šmakovku. GUNĀRS un RASMA IGAUŅI mums izrāda 1935. gadā būvētajā ēkā ierīkoto hosteli ar Igauņu ģimenei atbilstošu nosaukumu „MUZIKANTI”. Jāpiebilst, ka Igauņu tūrisma objektam ir piešķirta „Latviskā mantojuma” kultūras zīme.
Par Igauņu ģimenes tūrisma iespējām lasiet žurnāla aktuālā numura PIELIKUMĀ.
Foto: Māris Justs

Ādas izstrādājumu un zirglietu darbnīca “APKALNMĀJAS”

“Mēs piedzimstam un domājam, ka tagad skriesim pa pasauli un visu pārveidosim, taču nekas tāpat vien nenotiek, viss nāk no senčiem. Jo ātrāk saproti, ko esi no viņiem mantojis, jo ātrāk atrodi savu vietu dzīvē. Kāpēc mans mūžs saistīts ar zirgiem un zirglietām? Mans vecaistēvs un vecvectēvs no tēva puses ir strādājuši pie zirgiem, viņiem tas ir bijis tuvs. Mums mājās bija zirgs, dzirdēju arī stāstus, ka vectēvs dienēja cara armijā Sanktpēterburgā. Tā ir manas dzimtas vēsture un mana dzīve,” saka ādas izstrādājumu un zirglietu darbnīcas “APKALNMĀJAS” saimniece IRĒNA BAUFALE Rēzeknes novada Verēmu pagasta Adamovas pakalnē, kura ar zirglietu izgatavošanu nodarbojas jau kopš 1998. gada. Tūristiem un atpūtniekiem “Apkalnmājas” pieejamas jau gandrīz 10 gadus.
Vairāk par Irēnas izvēlēto nodarbošanos, savu vietu un senču mantojumu lasiet žurnāla PIELIKUMĀ.
Foto: Evija Pušmucāne

Gribu, lai ir skaisti

IRĒNA ZEPA dzīvo netālu no Rogovkas, Nautrēnu pagasta Lešku ciemā. Pavisam netālu no dzimtās vietas. Sanācis tā jocīgi – mājas pašas viņu atradušas.
„Tā jau runā, ka dzīvē nav nejaušību, tikai likumsakarības. Bet, ja man kāds būtu teicis, ka es dzīvošu kādreiz Rogovkā, nu nekad! Nu, lūk, vajadzēja nodzīvot pusi mūža, apiet pasauli, apceļot Āfriku, Ameriku, Indiju, lai atgrieztos te. Nekad jau par to nesapņoju, man ir licies, ka te jau nav nekā skaista, ne kalnu, ne ezeru, ne ainavas, vienmēr sapņoju par skaistu māju pie ezera. Bet tāds liktenis.
Te viss bija ieaudzis džungļos, skursteni nevarēja redzēt. Bet tad, kad es atbraucu uz šejieni, iedomājies, te ziedēja magones! Ar to bija viss pateikts, sapratu, ka šī vieta ir mana.
Es tā smiedamās saku – mana mazā džungļu paradīze. Nu jau būs sestā vasara.”
Par “magoņu meitu” Rogovkā IRĒNU ZEPU un citiem sīkstajiem latgaliešiem lasiet jaunajā žurnāla “A12” numurā.

Foto:

Māris Justs

Ja darīt, tad izdarīt līdz galam!

Žurnāla augusta/septembra numuram — pielikums “Ceļš uz Rēzeknes novadu”, kurā lasiet par brīvā laika pavadīšanas iespējām Rēzeknes novadā. Viena no tām ir šķēršlu trase kokos

Rāznas Priedes

Čornajas pagasta Dukstigalā, “Ezerkrastos”, kur jau trešo sezonu aktīvās atpūtas cienītājus gaida uzņēmēja SANTA VIŠA-GAISIŅA un viņas dzīvesbiedrs ARTŪRS GAISIŅŠ. Šeit interesentiem ir pieejamas trīs dažādu līmeņu trases – sākot no 80 cm virs zemes pašiem mazākajiem, vidējā trase – 2–2,5 m augstumā un visaugstākā trase sniedzas līdz pat 5 m. Turpat pieejama arī kāpšanas siena 8 metru augstumā, būvēta uz kokiem, Latvijā citas tādas neesot.

Pirmais un otrais biznesa gads esot bijuši diezgan veiksmīgi, taču šogad Covid-19 dēļ sezona nav sākusies tik cerīgi.
“Taču latgalieši prot izdzīvot. Ja kaut kas neizdodas, tad domājam citas iespējas, kā piesaistīt cilvēkus. Domāju, ka liela nozīme tūristu piesaistē ir arī novada Tūrisma informācijas centram, aktīvāk iesaistoties vietējo uzņēmumu reklamēšanā, informācijas sniegšanā. Tas būtu izdevīgi abām pusēm. Mēs arī mūsu klientiem iesakām, kur vēl te var aizbraukt, ko redzēt. Iesakām Liepukalnu, zvaniņu muzeju Lipušķos. Pie mums arī ārzemnieki brauc – no Izraēlas, Zviedrijas, Vācijas, Lietuvas, Itālijas, Igaunijas, Portugāles, Erasmus programmas apmaiņas studenti ir bijuši. Jebkurā biznesā, man šķiet, vislabākā reklāma ir klientu pieredze, ar kuru viņi dalās tālāk.”
Par šo un citiem tūrisma objektiem lasiet žurnāla pielikumā!
Foto: Evija Pušmucāne

Keramika Rēzeknes novadā

Žurnāla aktuālā numura PIELIKUMĀ – par Latgales keramiku Rēzeknes novada Ozolaines un Griškānu pagastos. Par Podnieku dienām, par “CUKRASĀTAS” UN “SVEČTURU” rokrakstu un darbu realizācijas iespējām.
STAŅISLAVS VIĻUMS: “Interese par Latgali un podniecību visu laiku ir bijusi, lielāka vai mazāka. Strādājam ar saviem klientiem, veikaliem, restorāniem un līdz ar to darbības modelis ar konkrētiem pasūtījumiem attīstās. Mums viss ir saplānots, ko un kā mēs darām. Daži brauc pie mums, mūsu traukus var iegādāties Rīgā. Liela daļa darbu aiziet projām no Latvijas, tūristi paņem līdzi, ārzemniekiem melnā keramika ir pieprasīta. Trauki ir visur, tikai Antarktīdā nav, Eiropā, Japānā, Āzijā ir. Jau 30 gadus veidoju podus, te visu kalnu ar podiem varētu noklāt.”
ANATOLIJS VITUŠKINS: “Cilvēki pazīst Latgales keramiku un vēlas iegādāties tieši to. Gadatirgos bieži jautā par Ušpeļu darbiem.
Patīk sarkanie trauki, tos lieku katrā ceplī, tie pievērš uzmanību.
Cilvēkiem patīk daudzžuburu svečturi, ko var uz kamīniem novietot vai jubilejās dāvināt. Svečturis rada gaismu, simbolizē dzīvo. Man pašam patīk sarkanie, paša izlolotā krāsa.”
Foto: Māris Justs

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne