Džeza dzīve Latgalē

Žurnālā “A12” lasiet par džeza dzīvi Latgalē un džeza festivālu “ŠĶIUŅA DŽEZS”, kas Lūznavas muižā notiek kopš 2018. gada.

Fragments no Ivara Matisova raksta “Jaunas tradīcijas dzimšana”:

Latgalē džezs ilgu laiku ir bijis tikpat populārs kā baptisms vai luterānisms kristiešu vidē, bet situācija sāka mainīties 20. gadsimta 90. gados. 1995. gadā Daugavpilī notika pirmais starptautiskais džeza festivāls, ko tagad pazīstam ar nosaukumu „Jazz Joy Spring”. Tas norisinās ik pēc diviem gadiem aprīļa beigās un pērn klausītājus pulcēja jau 16. reizi. 90. gados džeza mūzikas koncerti regulāri norisinājās arī Latgales Televīzijas Mūzikas festivālu ietvaros Rēzeknē, bet 2000. gadu sākumā fascinējošus vadošo Lietuvas džeza mūziķu (V. Labutis, L. Šinkarenko, N. Malūnavičūte, O. Molokojedovs) priekšnesumus uz Rēzeknes KN skatuves vēl joprojām nespēju aizmirst – diemžēl pēc triju gadu aktivitātes perioda šis pasākums gluži vienkārši izčākstēja…

Jauns posms džeza mūzikas koncertdzīvē Latgalē sākās pēc koncertzāles „Gors” atklāšanas 2013. gadā – aizvadīto septiņu gadu laikā šeit ir uzstājušies daudzi pasaules līmeņa džeza mākslinieki. Regulārs „Gora” Lielās skatuves viesis ir mūsu valsts vadošais džeza kolektīvs – Latvijas Radio bigbends, kas sniedzis daudzveidīgas koncertprogrammas kopā ar Raimondu Paulu un spožiem solistiem no dažādām pasaules valstīm. Manā vērtējumā par spilgtākajiem džeza mūzikas notikumiem uz „Gora” skatuves atzīmējami četri – izcilā Austrālijas trompetista Džeimsa Morisona un Latvijas Radio bigbenda kopprojekts „Mare Balticum” (2014), Grammy prēmijas laureāta ASV saksofonista Ērnija Votsa kvarteta (Ernie Watts Quartet) koncerts (2013), Stinga ģitārista Dominika Millera grupas uzstāšanās (2014), kā arī „Xylem Trio” un gruzīnu dziedātājas Nato Metonidzes koncertprogramma ar komponista Gijas Kančeli skaņdarbiem (2018).

Visu rakstu lasiet oktobra/novembra numurā.
Foto: Santa Kļaviņa

Viļānietis Aigars Strupišs – Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Žurnālā “A12” lasiet interviju ar viļānieti, Augstākās tiesas priekšsēdētāju AIGARU STRUPIŠU. Kā vienu no amata prioritātēm piecu gadu laikā viņš uzskata tiesu sistēmas darba pavēršanu sabiedrībai labāk izprotamā virzienā. Sarunā arī par to, kad pienāk brīdis pamodināt tautas garu un darboties sabiedrībai.
Fragments no sarunas:
“Mēs dzīvojam tiesiskā valstī, jautājums, vai cilvēki savas tiesības prot un var aizstāvēt. Iespējas ir, un, redzot lietas, nebūt nav tā kā standarta frāzē, ka uzvar tikai bagātie, tā nav. Mums ir simtiem tūkstošiem lietu, kur uzvar tas, kuram ir taisnība. Ir arī gadījumi, ka uzvar tas, kuram labāks advokāts.
Tomēr svarīgi atzīt, ka sabiedrība bieži vien nesaprot tiesas būtību. Piemēram, atšķirībā no administratīvā procesa, kur tiesa pēc savas iniciatīvas var izmeklēt lietu, civilprocesā tiesa pati neizmeklē un nevar palīdzēt kādai no pusēm. Tiesa jau tikai salīdzina esošos pierādījumus, ko ir iesniegušas abas puses, klasiskais princips, ka tiesa nepalīdz nevienai pusei. Tā ir neitralitāte, ko sabiedrība bieži vien neizprot un jūtas aizskarta, ka tiesa neredz tās taisnību. Taisnības mēdz būt divas un pat trīs. Jautājums ir par citu.
Līdz objektīvai patiesībai pat tiesai ne vienmēr izdodas aizrakties. Klasisks piemērs ‒ Jānis Pēterim aizdot simts naudiņas. Rakstveida līguma nav. Pārskaita uz Pētera bankas kontu. Tad Jānis nāk uz tiesu un saka, ka Pēteris neatdod parādu. Pēteris atnāk un saka, jā, es naudu no viņa saņēmu, bet es viņam atdevu rokās parādu skaidrā naudā, liecinieku nav. Viens no diviem melo, nu nevar būt, ka abiem diviem taisnība. Vai Jānis, vai Pēteris. Tiesnesis redz bankas izziņu, ka Jānis Pēterim pārskaitījis simts naudiņas. Jāņa vārdi apstiprinās ar pierādījumu. Pēterim pierādījumu nav, ir tikai viņa vārdi. Kā noskaidrot objektīvo patiesību šajā situācijā? Uz dullo ‒ 50:50, ka spriedums būs pareizs. Likums pasaka, ko šādā situācijā darīt, ‒ tas, kurš samaksājis, tam ir jāpierāda. Jānis var pierādīt, ka ir samaksājis, Pēteris nevar pierādīt, tiesa nospriež automātiski par labu Jānim. Jānis pēc 50 gadiem uz nāves gultas izsūdz mācītājam grēkus, ka apčakarējis labu cilvēku. Un tikai tad atklājas. Cilvēki domā, ka tiesa ir ideāla vieta, kur vienmēr atradīs patiesību. Tā tas diemžēl nestrādā, es arī gribētu, lai tas tā būtu. Dzīvē ir citādāk.”
Visu rakstu lasiet aktuālajā žurnāla numurā.
Foto: Anrijs Požarskis

Līvāni, Leivōni ci Leivuons?

Itais nūvods pagaidam izaver vīneigais Latgolā i vīns nu ratūs vysā Latvejā, kurais piec administrativi teritorialuos reformys sovus rūbežus namaineis – natiks nikur davīnuots, ni atvīnuots. Leivuona vuords daudzejim i ari maņ vysa pyrma atguodynoj par garuokū Reigys īlu Latvejā. Prūtama līta, vysi zyna ari Latgolys Muokslys i amatnīceibys centru, folklorys kūpu „Ceiruleits” i daudzeji labi pīmiņ ituos pusis ražuojumus vēļ nu padūmu godu – byuvmateriali, stykla trauki… Tok ari niu piļsāta aug i atsateista – tymā ir gona daudz naparostu lītu, kū cytur Latgolā nimoz naatrast. Vysa pyrma gribīs pīminēt arī īteinis latgalīšu eipašū izlūksni, kod divskaņs „uo” bīži viņ teik izsaceits kai garais „ō” – taitod „leivōnīši”. Tok Vaļsts volūdys centra Latgalīšu rokstu volūdys apakškomiseja sovā lāmumā īlykuse, ka latgaliski pareizai byus raksteit: Leivuons, Leivuona nūvods i leivuonīši…
Kū zynom un kū nazynom par Leivuonu? Losit žurnalā.
Foto: Māris Justs

RADĪŠANAS PRIEKS 50 numuru garumā

Mēs cits citam esam kā uzlādes stacija – kaut arī reizēm socializēšanās nogurdina, tomēr bez saskarsmes nevaram. Notiekot īssavienojumam, bieži vien paveras vēl neredzētas iespējas un apvāršņi. Jebkura radīšana ir uzdrīkstēšanās un izaicinājums, tā tas notiek, arī veidojot žurnālu „A12”. Un šis ir svētku – jau 50. – numurs. Pussimts drukātu žurnāla numuru galvaspilsētas izdevniecībām nav liels sasniegums, bet reģionā tas ir astoņu gadu auklēts īpašs stāsts par cilvēkiem, viņu darbiem un sapņiem, atklājot arī spēka un ticības avotus. Identitāte, tradīcija un vērtības ir katra atpazīstamības zīmols, mēs esam dažādi, un tas veido mūsu izdzīvošanas prasmes. Valoda ir dzīva, ja tā tiek lietota. Katrā „A12” numurā ir publikācijas latgaliskajā rakstībā, jo autoriem pašsaprotami ir kopt latgaliešu valodu un rūpēties par tās attīstību arī drukātājos masu medijos.
Žurnāla pirmajā numurā runājām par brīnumiem, kuri notiek, ja tiem tic. Un par ilgām pēc piederības. Kopā tas stiprina pasaules redzējuma dabisko harmoniju – izceļot labo, mēs savā ceļā to vairāk arī pamanām. Katrs žurnāla varonis un lasītājs veido to vidi, kura ir apkārt. Tikai no mūsu zināšanām, izpratnes un aktivitātes ir atkarīgs, cik plaša ir mūsu darbošanās un ietekmējamā vide – vai tikai mūsu pagalms, vai arī piedalāmies dzīves kvalitātes uzlabošanā apkārtējā kopienā un pat sabiedrībā. Šajā gadījumā žurnāls ir palīgs plašāka dzīves redzējuma veidošanā un dzimtās vietas iepazīšanā. Labas idejas piedzimst bieži, bet tikai vajadzīgās turpina dzīvot ilgāk, tās, kuras patiesi ir nepieciešamas. Tā ir arī ar „A12”, kuram dzīvesspēku dod ceļā sastaptie cilvēki, viņu radītās kultūrvietas, dziļas vai no jauna dzimstošas tradīcijas, gudrība un viedums, kurā dalīties. Vēlamies, lai žurnāls mudina mosties garā, ticēt, ka darbi izdosies, ja vien paši uzdrīkstēsimies. Intervijas žurnāla vēsturē liecina, ka daudziem tas arī sanāk – rast sev prieku tīkamā darbā, atgriezties Latvijā, izveidot ģimeni vai būt sekmīgam uzņēmējdarbībā, saglabāt senu amatu un atkal sākt visu no jauna. Jo mēs vienmēr esam ceļā.
Žurnāla „A12” stāsts turpināsies arī 2021. gadā! Abonēšana ir sākusies. Arī turpmāk tikšanās ar dzīvesgudriem laikabiedriem, neizzinātās mūsdienu un senākas vēstures lappuses, apmeklētas skaistas un mazzināmās vietas Latgalē. Raugāmies arī dziļi sevī, jo tikai tā var izjust savu esību. Pasaulē ir daudz labā, un mēs par to stāstam. Pa īstam. Par mums.
Jūsu „A12”, redaktore Ināra Groce
Foto no žurnāla “A12” 1. numura atklāšanas.

Abonēšanas akcija 2021

Abonēšanas laiks ir sācies. Tiekamies arī 2021. gadā! Abonēt ir ērtāk un lētāk. Par un ap Latgali, sarunas ar Latgales ļaudīm – lasiet žurnālā “A12”
ABONĒT 2021.GADAM  LATVIJAS PASTS SISTĒMĀ
ABONĒT UZ ĀRZEMĒM REDAKCIJĀ PA TĀLRUNI  23305181
Foto: Aleksandrs Lebeds

ILZES GRIEZĀNES atziņas

Latgale un viss latgaliskais ILZEI GRIEZĀNEI  ir svarīgs. Un uzreiz gribas atzīmēt, ka latgaliskums izmērāms ne tikai ar latgaliešu valodu. Tā, protams, ir svarīga, taču nevajag domāt, ka tikai valoda veido latgalisko. Tas ir daudz plašāks jēdziens un vesela dzīves filozofija. Tā ir cita, savādāka iekšējā pasaule, savādāka dzīves uztvere. Pat humora izjūta latgaliešiem ir īpaša – tāda veselīga. Ar pārnovadniekiem tā nepajokosies. Jā, latgalieši ir sirsnīgi un atvērti, tajā pašā laikā lepni par sevi, savām saknēm, savām mājām. Lepni, bet ne iedomīgi. Tas ir lepnums, nevis lepnība. Ilze atzīst, ka viņai ir svarīga mājas sajūta, ko noķer ne tikai Līvānos, bet visā Latgalē – šeit pat gleznojas vieglāk.
Vairāk par Ilzi Griezāni un viņas pasaules skatījumu – žurnāla aktuālajā numurā.
Foto: Māris Justs

Tas kolosālais idiota optimisms…

Žurnālā lasiet atklātu un dziļi patiesu sarunu ar gleznotāju, Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs Mākslas nodaļas speciālisti VALDU MEŽBĀRDI. Par sevi, emocijām, ierašanos Daugavpilī un darbu muzejā, un par šodienas cīņu ar smagu slimību.

Sirsnīgs paldies māksliniecei par tikšanos ar mums un mūsu lasītājiem.
“Man bija aizdomas, ka kaut kas nelādzīgs ir. Bet trakums jau, ka tas „zvērs” nesāp. Es atceros, ka es ņēmos pa muzeju, kārtojām forša kolēģa izstādes, un bija aizdomas, ka kaut kas nav, kā vajag. Bet man jau riebjas vazāties pa tām poliklīnikām, es darīju visu, lai neietu. Tad ārsti dod slēdzienu, Valda, tev ir tas… Tad tu ievelc elpu… Faktiski jau tad, kad tev pasaka, tu jau neaptver, kas tas ir. Ar prātu to grūti aptvert. Tu domā – nu, dakteri ir, tiks galā. Un tad, kad nonāc tajā aplī, tiec iekšā tajā vājprātā, pirmajā brīdī ir diezgan dīvaini. Un jāiemācās pieņemt. Tu zini, ka tas ir. Un, kad sākas vazāšanās pie dakteriem, rezultāts ir un ārsts pasaka, kurā stadijā…
(..)
Es tieku galā, ar ko man jātiek, negribu krāmēties. Fakts ir tāds, ka tomēr labi, ka ir tās reizes, kad tev piezvana, pajautā, kā jūties. Ka zini, ka nav vienalga…
Visi te par tiem vīrusiem satraucas, bet patiesībā tas ir murgs, kas te notiek, tas ir vājprāts. Šī slimība skārusi tik daudzus, un pārāk bieži tu saduries ar saviem cilvēkiem, kolēģiem, kuriem ir līdzīgi… Drusku par daudz…”
Foto: Māris Justs

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs

Atpakaļ mājās no Anglijas

Par podnieci AGNESI ČAKŠU lasiet jaunajā žurnāla numurā! Iedvesmojoša un pozitīva saruna, kas aizved līdzi uz Angliju un atved atpakaļ – uz Rudzātu pusi. Izaicinājumi, cerības, mērķtiecība un māju sajūta – par to lasiet rakstā.
Foto: Evija Pušmucāne

Zynomais un nazynomais par Andryvu Jūrdžu

Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
Zynamais un nazynamais par Andryvu Jūrdžu – žurnala jaunajā numerī. Informaceja par žurnala tirdznīceibys vītom atrūnama žurnala sātyslopā.
Foto:

Māris Justs