AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.
Agnese nāk no Rēzeknes, tāpēc arī viņas darbos ne reizi vien aprakstīta Latgales vide, stāstā „Babeņa” izskan arī dialogi latgaliski. Aicināju Agnesi uz attālinātu sarunu par rakstīšanu un mazliet arī par Latgali.
[..]
“Varam daudz lasīt psiholoģijas grāmatās par to, kā no paaudzes paaudzē tiek nodotas līdzīgas pieredzes, kas saistītas ar atkarībām, līdzatkarībām, emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību. Mūsu paaudzei beidzot ir iespēja izrauties, ja ne pilnībā, tad vismaz paiet dažus solīšus tālāk. Vismaz apzināties, ka kaut kas tamlīdzīgs notiek, un tas, kas notiek, nav pareizi, tur ir pārkāptas robežas. Ko es pamanu sevī un kas laikam ir ļoti daudziem cilvēkiem – ir ļoti grūti vispār saprast, ko jūtam. Manuprāt, tas ir īpaši raksturīgi tām sievietēm, kuras varētu likt kategorijā „laba meitene”. Viņas ir tik ļoti pieradušas darīt to, ko viņām šķiet, ka vajag darīt, ka viņas nesaprot, vai tas viņas pašas dara laimīgas. Vai viņas patiesībā nejūtas dusmīgas, nav apslāpējušas savus dusmu impulsus. Vai viņas nedara kaut ko tikai tāpēc, ka viņām ir bail no tā, kas notiks, ja viņas to nedarīs. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi.”
Sarunu ar Agnesi Zarāni lasiet žurnālā “A12”.
Foto Inese Grizāne
Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.
Pie jaunās uzņēmējas Karīnas Stivriņas Krāslavas novadā nokļūstam pa sniegotiem lauku ceļiem, baudot meža ainavas un baltā tērptās viensētas. Viesu māja „Karina home” ir izveidota bijušajā veikalā, atklājot citu redzējumu tik ierastām un vienmuļām ēkām, jo apmeklētāji aizvien vairāk novērtē estētisku un vietai raksturīgu vidi. Karīna atklāj, ka ir ļoti gribējusi radīt ko jaunu tieši šeit un veidot piepildītu dzīvi laukos.
Vuorkova ir na vīna, bet vysmoz divejis. Vīna pi Dubnys, saukta par Muižys i bazneicys Vuorkovu. Ūtra stuņdis guojīnī iz Preiļu pusi, nu seneju laiku saukta par Školys i pogosta Vuorkovu. Kai taids putyns, kurs breivi i vareni lidoj, vycynojūt divejus spuornus!
Kas ir Vuorkova? „Leišu volūdā ir vōrds: varkala, kas nūzeimoj: vara kalējs. Tai byutu ari skaidrojams Vōrkovas vōrds: Vōrkala (vīta, kur dzeivōjis un dorbōjīs kaids vara kalējs). Tōs pat saknes vōrds ir Varakļōnu nūsaukumā. [..] Jōdūmoj, ka Vōrkovas vōrds nōk nu vīnas dzymtas nūsaukuma, kas varēja byut ari īnōcēji. Ir fakts, ka vītas nūsaukums sōkumā zeimōjās tikai uz vīnu, ļūti nūteiktu un konkretu vītu, vālōk tū pat nūsaukumu atteicynōja ari uz tyvōkū apkōrtni. Tai Vōrkova sōkumā varēja nūzeimōt vara kalēja smēdi vai darbneicu; vālōk tys nūsaukums pōrgōja uz muižu, bazneicu, krūgu, skūlu un pogostu.”