Tag: #Latgola

Syltajā molā – Aņdeņūs

Ar sirsneigu humoru i mīlesteibu bārnu acim Vuorkovys nūvoda Aņdeņu cīms 80. i 90. godūs paruodeits EGITYS KANCĀNIS stuostu kruojumā „Syltuo mola”, gruomota nūvārtāta ar „Boņuku 2019”. Egita ir reidzineica, bet „A12” ar jū pasarunuot dūdās iz Aņdenim. Tī sateikam Egitys mamu i tēti – Mariju i Juoni Kancānus. Tai teikom pi jaunu Aņdeņu stuostu. (..)

Volūdys sleipiešona

Gruomotys „Syltuo mola” redaktore ir Lideja Leikuma, profesoris juvelera precizitate, lobojūt tekstu latgaliski, naprosa komentaru. Egita apgolvoj, ka taišni volūdys sleipiešona prasejuse daudz vairuok laika par raksteišonu: „Beju nūdūmovuse, ka teksts Lidejai liksīs par primitivu, nainteresantu, napublicejam i vyss, lai īt tys projekts… Jei izlaseja i suoce smītīs: „Byus labi!” Jei car itim tekstim atguodova sovys bārnu dīnys, ar jū beja cīš vīgli struoduot, es pat najutu, ka mums kaida godu starpeiba. Tai nu septembra da novembram kotru pyrmūdīni ar Lideju piec juos lekcejom sešūs septeņūs sasatykom LU Humanitarūs zynuotņu fakultatē i lobovom kotru teikumu. Jei maņ praseja: „Izlosi itū teikumu, kai jū vēļ var pasaceit?” Bet maņ vysod ir treis varianti, mes izalasejom vīnu. Leikuma prosa, kai pi jiusu soka „rūgušpiens”. Vacmama saceja „reuguļs”, baba saceja „blyugžyns”, tāvs soka „ryugušpīns”. Īlykom „blyugžynu”, kam mozuok dzierdāts variants. Tai pi kotra vuorda.

Maņ 18. novembrī, taišni iz Latvejis symtgadi, beja paradzātys kuozys. Es Lidejai paziņovu, ka juopīlīk punkts, vaira nav laika. Pādejū reizi sasatykom pyrms 18. novembra, 22.00 stuņdēs beja juopamat fakultatis āka, izguojom, bet daudz vēļ palics, kū nūsleipēt. Izdūmovom, ka staceja tok vaļā. Kur agruok beja uzgaidomuo telpa, tagad nav sūleņu. Mes apsametem iz trepu betona apmalis. Apsorgs staigova, staigova garum mums, suoce vērtīs aizdūmeigai i pat praseit, kū mes te dorom. Beidzūt puorsalīcynova, ka mes naasam beistamys. Muns tūpūšais veirs gaideja pi stacejis mašynā, tik divūs naktī varēja izvoduot myus pa sātom.”

Pylnu Sandrys Ūdris tekstu losit Žurnāls A12 jaunajā numerī.
Foto: Māris Justs

Egita Kancāne, Lidija Leikuma, #Andiņi, #Andeņucīms, #SiltuoMola, #Stuosti, #Latgola, #Latgale, #kultūrasmedijs, #Austrumlatvija, #Latgalesmedijs, #aktuāli, #radošielatgalieši

Turpināt lasīt

Svareiguos lītys caur puosoku

Dzejneica, bārnu gruomotys „Meikuleņš īpazeist omotus” (2018) autore, pīcu bārnu mama Meldra Gailāne Rēzeknis nūvoda Bieržgalī dzeivoj piec principa, ka vīnkuorši ļaun bārnim augt par breivom personeibom i atbolsta jūs realizēt sovys idejis. Literarūs pasuokumūs pīsadola kūpā ar sovu jaunuokū atvasi – sešgadeigū meitu Irbi Bārbalu, kurai jau nu pīcu godu vacuma ir pastuoveigys publikacejis, pat latgaliski, i gūdolguotys vītys literarūs konkursūs, vēļ jei spēlej kūkli i dzīd, palīk treju bruoļu napuorspāta ideju generiešonā. Sarunys par tū, kai rūnās teksti i kai dabiski atteisteit bārnu radūšumu.

Kotrys bārns ir atsevišks pasauļs

Bārni ir ļūti dažaidi, kotram ir sovys talantu izpausmis, pastreipoj Meldra. Juos vysim bārnim ir pa div eipaši izalaseitim vuordim. „Madara Luīze ir vacuokuo meita, taida vuordu kombinaceja tūšaļt atguoja. Nu suoku Madara beja tikai Madara, tod mes jū nūkristejom, maņ beja sajiuta, ka jai ir vajadzeigi div vuordi. Asmu sasamīriejuse, ka jei byus tei, kas vairuok dzeivuos pa uorzemem, jei īsakuortuojuse Anglejā. Jei nu bārna kuojis ir cīš patstuoveiga. Kod jai vēļ nabeja 10 godu, vīnu vokoru jei pi mane atīt i soka, ka 10 godu dzimšonys dīnu svinēs Reigā, maņ viņ juopazvonūt Maijai, juoprecizej daži seikumi, bet vysu golvonū jei jau sarunuojuse. Jei vīna poša ar viļcīni nūbrauce iz Reigu, nūsvinēja i prīceiga atbrauce iz sātu. Bet nu cik es nervozieju, voi jei tū varēja zynuot.
Kai liksi nuokušajim vīnu vuordu, ka pyrmajam bārnam div? Vacuokū dālu sauc Juris Imants. Pyrmū vuordu īlyka tāvs, bet Imants ir par pīmiņu Imantam Mikučam. Madara jau beja pīdzymuse, kod īsasaisteju žurnalistikys puļceņā „Pakavs”. Mikučs cīš daudz mums īdeve kai cylvāks i profesionaļs. Kod gaideju Juri, jis nūmyra. Taidā veidā gūdynoju sovu Školuotuoju. Valteram Viesturam nu suoku īlyku obejus vuordus, pyrmū mienesi sauču par Valteru, bet myusu cīmā beja nalaimis gadejums ar puiseiti vuordā Valters, maņ īsaceja, lai es tikai sovu dālu tai nasaucu. Tai jis palyka par Viesturu. Jis pats soka, ka vuords „Viesturs” pateik lobuok.
Jaunuokais dāls ir Jānis Andris, bet meita – Irbe Bārbala. Nazkai vysu laiku asmu gribiejuse meitu, kurū sauktu par Irbi, nasaverūt, ka jai ir ari muoseica Irbe. Latvejā ir tikai 36 Irbis, vēļ dažys Irbis div vuordu kombinacejuos. Kod gaideju Irbi, cīš bīži redzieju sapynā babu, ūtrys vuords nu juos.” Turpināt lasīt

Brīvība taureņa spārnos

Vispatiesākie mākslinieki ir bērni, brīvi no aizspriedumiem un sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem. Māksliniekam brīžam ir ejams garš ceļš, lai savos darbos atspoguļotu bērna patieso uztveri. Žurnāls A12 mākslas sarunās tiekas ar gleznotāju VIJU STUPĀNI, kuras darbos un krāsās ir mūžīgais jautājums – kā atklāt laimi un radīt skaistumu.

Iesācēja brīvība un veiksme

Bērnības uztveres atraisītību var radīt arī labi pedagogi. Vija Stupāne mācījās Rēzeknes Mākslas koledžā, apgūstot dekoratora un interjera prasmes. Pēc tam studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Atmiņā ir palikusi skolotāja Silvija Kuzmina, kura izveidoja pamatus sulīgai glezniecībai. „Viņa mums gleznošanā atļāva darīt, ko vien gribi, – veidot kolāžas, jaukt krāsas un līnijas, es eļļu pirmo reizi paņēmu, un man tā iepatikās. Uzreiz uzliec un ir spīdums. Gleznoju, bija ziedi, bet nebija bailes izmantot krāsas, veidojām faktūras. Tajā laikā es jutos vienreizēji – tu redzi audeklu un ir atļauts viss. Tās gleznas tad ir brīvas, tik brīvas, un man patīk. Kad mācījāmies gleznošanu, mēs taču neko nedomājām. Arī tagad es cenšos tos glezniecības likumus pārkāpt, jo es gleznoju sajūtas. Sajūtas ir dažādas, kā spēle – gaismas, krītošas ēnas, taureņa lidojums. Taureņu mākonis. Brīvība. Ļoti vēlos tagad to gleznošanas brīvību, kura bija tad, kad mācījos skolā.”
Māksliniece atceras pašu pirmo izstādi Aglonas vidusskolā, kurā no 14 darbiem uz mājām tika atvests tikai viens, bet pārējie atrada saimniekus. „Man daži darbi ir tik mīļi, es tos novērtēju citādāk. Viens no tādiem darbiem ir „Taureņi”, pabijis vairākās izstādēs. Man taureņu tēma patīk. Es to gleznu uzgleznoju vienā rāvienā, pētīju enciklopēdijā formas un spārnus, visu to kompozīciju izveidoju un vakarā vērtēju, kas ir sanācis. Tā nebija speciāla kompozīcija, bet tur ir taurenis, kurš lido projām. Man tā ir kā zīme, jo glezna tapusi neapzināti.”

Pilnu Ināras Groces rakstu par mākslinieci Viju Stupāni lasiet Žurnāls A12 jaunākajā – februāra/marta – numurā.

Foto: Māris Justs

Turpināt lasīt

Saglabāt cilvēcību jebkurā laikā

Bez patiesas cilvēcības nav īstuma nedz sarežģītu vēstures notikumu virpulī, nedz straujajā digitālajā laikmetā. Šī gada jaunākā spēlfilma, režisora Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis” (Pilsēta pie upes), liek aizdomāties par lietām, kas daudziem no mums ir pašsaprotamas teorētiskā līmenī. Taču kā būtu praksē jeb dzīves realitātē, jo nav tikai balts un melns, pasaule iekrāsojas arī citās krāsās.
Filmā “Piļsāta pi upis” galveno lomu, daiļkrāsotāju Ansi, netēlo profesionāls aktieris, bet gan DĀVIS SUHAREVSKIS ‒ dzīvespriecīgs, atsaucīgs, inteliģents jaunietis no Gaigalavas.
Tā kā pašlaik Dāvis dzīvo Rīgā, ar viņu tiekamies Vecrīgā, vēl mēnesi pirms filmas pirmizrādes ‒ decembrī, laikā, kad, kā jau ikvienam no mums pirms gada lielākajiem svētkiem, ir iestājies pārdomu laiks par labo un ļauno, patieso un izlikšanos, vērtībām un mazsvarīgiem sīkumiem. Turpināt lasīt

A12 1/2020

Žurnāla “A12” 2020. gada pirmais numurs ir klāt, šoreiz lasiet:
• Cilvēcība un sirsnība. Tīrradnis “Pilsētā pie upes” Davis Suharevskis;
• Kādas pēcsajūtas pēc TV šova dziedošajai Tihovsku ģimenei;
• Kā ar stresu tiek galā pavārs Haralds Saušs no Daugavpils;
• Ko bērnam māca folklora? Dzejniece un piecu bērnu mamma Meldra Gailāne;
• “A12” ceļo: ko vērts apskatīt Ēģiptē un Bebrenē?
• Krāsu zemteksti. Māksliniece Vija Stupāne, un citi stāsti.
Par aktuālo Latgalē. Par mums. Pa īstam.

Vāka foto autors: Anrijs Požarskis

Intervija – Neils Balgalis

Katram novadam un valstij kopumā ir nākotnes attīstības redzējums, ierāmēts stratēģijās un darāmo darbu programmās. Šobrīd ir laiks, kad iepriekšējie plāni ir novecojuši un tiek būvētas jaunas pilsētu un lauku plānošanas vadlīnijas, kas tieši vai arī netieši ietekmēs mūsu dzīves tuvāko gadu laikā. NEILS BALGALIS ir uzņēmuma „Grupa93” un pilsētplānošanas notikuma MadCity Riga dibinātājs, viens no attīstības plānotājiem vietējā un pasaules mērogā. Neila latgaliskais salikumā ar suitu DNS kodu rada tipisku latvieti. Latgalē pazīstams ar nākotnes vīziju veidošanu gan vietējām pašvaldībām, gan reģionam, šobrīd gan vairāk pievērsies pilsētu attīstības izaicinājumiem.
Žurnāls A12 decembra/janvāra numurā saruna par to, kas mums ir apkārt un kā nonākt līdz laimei vietā, kurā dzīvojam.

 

Foto: Anrijs Požarskis

Viļāni

 

Konkursa cīneigs vaicuojums: kas vīnoj viļānīšus pūli Vincentu Janovski i angli Tomasu Haitonu? Izaruoda – lynu audakla ryupnīciska ražuošona sovam laikam īvārojamūs apjūmūs, tei ir pīmiersta Viļānu viesturis puslopa. 19. g. s. vydā Viļāni beja ūtrys nūzeimeiguokais ryupnīceibys centrs Latgolā piec Leiksnys. „A12” devēs ekspedicejā pa Viļānu tuo laika leluokūs ražūtņu i ar jom saisteitom vītom, par gidi paaicynojūt Viļānu Nūvodpietnīceibys muzeja vadeituoju Margaritu Skangali i par īinteresātū ceļabīdri Initu Janovsku-Karlsbergu – slovonuos grāfu dzymtys puorstuovi.
Foto: Māris Justs
Žurnāls A12 decembra/janvāra numurs.

Cukurella

„Advente paiet klusumā. Tas ir mierīgais pārdomu laiks, īpaši, kad tagad ārā ir drūmi, bet mājās silti. Vasarā lielām domām nav laika. Pašlaik ir īstais laiks domāt par receptēm, iesaiņojumu, pārdošanu, tas iedvesmo. Visu laiku jāattīstās, nepietiek ražot tikai vienu produktu. Jā tā ir, tad tam jābūt unikālam, lai neizietu no aprites.
Ziemassvētkus parasti sagaidām ģimenes lokā. Reti kad braucam prom. Biežāk atbrauc pie mums. Protams, gribas kaut ko garšīgu. Cepam piparkūkas, meitai tas ir īpašs process, tajā viņa meistaro. Sev svētkos mēģinu uzcept kūkas. Nākotnē gribētos pircējiem piedāvāt arī tortes, jo ir pieprasījums. Svētkiem daudzi vēlas pasūtīt reizē saldumus un torti pie viena konditora.”
Cukurellas stāsts žurnālā “A12”.

Foto: Māris Justs

Abonē Žurnāls A12 2020. gadam, un tiksimies pastkastītē!

Rihards Dubra

RIHARDS DUBRA ir viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu komponistiem, simfoniju, vokāli simfonisko darbu, kora darbu, kamermūzikas sacerējumu un nu arī operas „Suitu sāga” autors. Viņa mūzika spēj satraukt, priecināt, mierināt un sajūsmināt. Vēl pagājušā gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā Riharda Dubras apdarē pilnīgi jaunās krāsās iemirdzējās Imanta Kalniņa „Virs galvas mūžīgs Piena Ceļš”. Kā apliecinājums komponista meistarībai un talantam gan mazas kora dziesmas sacerēšanā, gan arī vērienīgu opusu rakstībā. Komponista pirmās operas „Suitu sāga” pirmizrādes priekšvakarā tikāmies Liepājā. Runājāmies ne vien par mūziku un komponista dzīves ikdienu, bet arī par Latgali, tās valodu un cilvēkiem.

Ilonas Rupaines saruna ar komponistu Rihardu Dubru jaunākajā Žurnāls A12 numurā. Lasi un uzzini.
Foto: Jānis Vecbrālis

Abonē žurnālu “A12” 2020. gadam – abonēšanas indekss 2472.

Baudāma lasāmviela visa 2020. gada garumā!

Tuvojas svētki, un ir īstais brīdis sagādāt lielisku dāvanu saviem draugiem un tuvajiem – baudāmu lasāmvielu visa 2020. gada garumā! Abonējiet Žurnāls A12! Mēs rakstām par radošo, iedvesmojošo un pozitīvo Latgalē, par šeit aktīvajiem un drosmīgajiem cilvēkiem, par kultūras notikumiem, reģiona aktualitātēm. Par mums. Latgaliešiem tuvumā un tālumā. Abonējiet, un tiksimies žurnāla lappusēs!

Abonēt ir ērtāk!!