Tag: #Latgale

Biruta Ozoliņa un Latgales enerģija

BIRUTA OZOLIŅA ir diplomēta pianiste, kas par klavierspēles pedagoģi strādāja Pāvula Jurjāna mūzikas skolā Rīgā, bija iniciatore mācību programmas ieviešanai bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām, bet šobrīd turpina pedagoģisko darbību, attīstot bērnu muzikālās spējas un klavierspēli kā mājskolotāja. Plašākam cilvēku lokam Biruta vairāk zināma kā mūziķe ar dzidri skanīgu balsi, kas apmīļo ikvienu vārdu, kas izdziedāts latgaliski. Birutas veidotie muzikālie projekti un mūzikas albumi („Bolta eimu”, „Patina”, „Sirdsgrieži”, „Sauli sēju”) skan vienlaikus tik pazīstami un reizē ļoti neparasti.
“Latgalē es jūtu ļoti spēcīgu enerģiju. Ir tāda sajūta, it kā zem zemes būtu ieslēpts kāds acīm neredzams kodolreaktors. Ir cilvēki, kurus šī enerģija kaitina vai mulsina, bet kas vārdos neizsakāms šai vietai neapšaubāmi piemīt. Nupat tapušās „Latgolys freskas” komanda ir spilgts apliecinājums manis teiktajam – gan Viesturs Kairišs, gan Sigvards Kļava ir Latgales pārņemti. Es jau daudzus gadus nedzīvoju Latgalē, tomēr, atbraucot uz šejieni, jūtos kā mājās un man, protams, ir viedoklis par šeit notiekošo. Es, piemēram, uzskatu, ka latgaliešu valodu nevajag uzspiest, ieviešot to kā vēl vienu valsts valodu Latgalē. Tā ir izdzīvojusi vairākus gadu simtus un dzīvos arī turpmāk. Ar pārāk aktīvu iejaukšanos mēs varam tai tikai kaitēt. Man ir viedoklis arī par Franča Trasuna pieminekļa vietu pie Rēzeknes mūzikas vidusskolas. Uzskatu, ka šeit bija jābūt Jānim Ivanovam, bez kura Latgales un Latvijas kultūra nebūtu iedomājama. Viņa devums Latvijā vēl joprojām nav pienācīgi novērtēts. Par Rēzekni man ir vēl kāda sāpe. Tās vēsturē ir daudz traģisku lappušu. Otrā pasaules kara beigās tā tika brutāli un bezjēdzīgi sabumbota, un esmu dzirdējusi, ka cilvēki, kas veica šo uzdevumu, vairs nespēja uz šejieni atbraukt. Viņi jūtas bezgala vainīgi. Kāpēc tas bija jādara? Man liekas, ka Rēzeknē vēl joprojām jūtama šī sāpe un pāridarījuma sajūta. Jau no bērnības to esmu jutusi. Pilsēta ir dzīva, bet tik ļoti ievainota, ka ir kā sagumusi un nevar piecelties. Ir vajadzīgi vēl vairāki desmiti gadu, lai pilsēta piedotu un sāktu dzīvot pilnu krūti.”
Visu Ilonas Rupaines sarunu ar Birutu Ozoliņu lasiet žurnāla oktobra/novembra numurā!

 

Foto: Māris Justs

Zynomais un nazynomais par Andryvu Jūrdžu

Iz ituo gods leluo jubilara ANDRYVA JŪRDŽA (1845–1925), drukys aizlīguma laika gruomatnīka, dzīsminīka, „Myužeygo kalindera” radeituoja, sabīdryska cylvāka, sātys vītu Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogosta Kuorklinīkūs myus atvad Arnis Jurdžs. Nu plašuos dzymtys jis dzeivoj slovonuo seņča vītai vystyvuok, Bliseņu cīmā, i saimnīkoj sovā zemnīku saimisteibā. Kuorklinīkūs Andryva laiku bolkys jau pamozom satrup, ari padūmu godūs caltuo myura āka itūšaļt nav apdzeivuota, bet Arnis tic ituos vītys klusuma potencialam. Andryva dīnu pasauļs te mistiski runoj caur sastoptom zeimem, nikas nav aiz motu juopīvalk.
Zynamais un nazynamais par Andryvu Jūrdžu – žurnala jaunajā numerī. Informaceja par žurnala tirdznīceibys vītom atrūnama žurnala sātyslopā.
Foto:

Māris Justs

Intervija ar mūziķi Kristīni Kārkli – Kalniņu

KRISTĪNE KĀRKLE-KALNIŅA ir etnomuzikoloģe, vijolniece, tautas muzikante un dziedātāja ar fantastisku balsi. Daudzu muzikālu projektu, teātra izrāžu, mūzikas apvienību un mūzikas ierakstu dalībniece. Darbojusies Valta Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, „TRIO – Kārkle, Šmite, Cinkuss”, ElektroFolk, ir grupas Raxtu Raxti līdere un muzikālo ideju rosinātāja. Ar Kristīni tiekos Jersikas ielā Līvānos. Pamatīgā un apmīļotā viņas vecāku ģimenes mājā. Tobrīd pagalmā pulcējas visi Kristīnes tuvinieki – mamma Anna, tētis Romvalds, māsas Agneses un brāļa Edgara ģimenes, vīrs, mūziķis Marts Kristiāns Kalniņš un viņu trīs bērni – Madlēna, Eduards un mazā Margrēta. (..)

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas par savas bērnības vasaras smaržu?
Cik būtu jauki, ja kāds man vārda dienā uzdāvināt jasmīnu. Rīgā pie mājas esmu izveidojusi dārzu, nesen tajā iestādīju lauzto sirdi. Centrāltirgū no kāda vecīša nopirku tieši šo krūmu, jo man tas asociējas ar bērnību Vanagos pie vecmammas un vectēva. Iestādīju to pie savu bērnu smilšu kastes un nodomāju, ka gribētu vēl arī jasmīnu. Katru gadu, kad jasmīni zied, tie man atgādina Vanagus. Tā ir mana bērnības smarža. Arī citas bērnības sajūtas un garšas man visvairāk saistās ar Vanagiem, savukārt ar Līvāniem – skolas gadi, mācības, pienākumi. Mani vēl joprojām ļoti velk uz laukiem. Arī manam vīram ir līdzīgas sajūtas, par ko esmu ļoti laimīga. Mums nebūs jālauž šķēpi par to, kur mēs nākotnē dzīvosim. Es domāju, ka mēs noteikti kādreiz nāksim uz laukiem.

Turpināt lasīt

Stanislavs Maļkevičs un SIA Staisons

Par STANISLAVU MAĻKEVIČU laiku pa laikam daīt koč kū dzierdēt, i vys tī ir lobi vuordi: restauriejs vysaidys kūka lītys apleicīnis bazneicuos, uzjiemiejs, kurs atsateista, roksta projektus i eistynoj aizvin jaunys idejis, pats jis napīkiust stuosteit, ka taišni Dagda ir vīta, kur dzeivoj i gryb iz prīšku ite dzeivuot, i cytim tū īsoka!

Vīnkuorši, tok kvalitativi
Sasateikom gondreiž jau vosorys vydā, deļ tuo vysa pyrms vaicoju, kas itymā goda laikā Stanislavam ir pats aktualuokais, pi kuo niu struodoj? Stuosteit jam ir daudz kū, i atsateisteišonys process naapsastuoj – jau piec stuņdis juobyut vīnā cytā seminarā, kur kai reize runuos par papyldu finaņsejuma pīsaisteišonys īspiejom. Tok niu, vosorā, Stanislava izveiduotais i vadeitais uzjāmums „Staisons” izpylda vairuokus pasyutejumus kempinga muojeņu ceļtnīceibā. Škārsteiklā var apsavērt biļdis, kai izaver taidys moduļu muojenis, kurys var izreiz aizvest i vajadzeigajā vītā nūlikt.
Vydā tod var veiduot, kū vajag, – ci vīnkuorši guļamustobu, ci apreikuot kaidu cytu kempingam vajadzeigūs funkciju nūdrūsynuošonai – kukneite, duša, tualets – a kū gryb… Vīnys taidys muojenis cena niu asūt 3800 eiru. Daugovpiļs pusē gostu sāta „Beibuks” pastateja 15 taidu muojeņu: desmit dzeivuojamuos, vīna dušom, ūtra tualetim, vēļ garaža, pierts i vīna biroja vesšonys administrativajom vajadzeibom. Niu ari kempings „Siveri” pasyutejuši taidu muojeņu deļ saimnīciskūs funkceju nūdrūsynuošonys. Iz uorzemem gon vēļ naeksportej – cikom vyss ite pat, pa Latveju.
(..)
Par Stanislavu Maļkeviču losit augusta/septembra numerī.
Foto: Juris Viļums

Mūsdienu mākslas galerija – no telpas par kopienu

Mūsdienu mākslas galerijai bija jābūt vienai no rubrikas „A12 ceļo” pieturvietām Līvānos. Sazinoties ar galeriju, uzzinājām, ka līdz šim zināmajā formātā tā darbu vairs neturpinās. Šis lēmums pieņemts jau pērnā gada rudenī. Un tomēr LĀSMA un RAIMONDS VINDUĻI ir gatavi izstāstīt savas galerijas stāstu, kā paši saka ‒ „cerībā iedvesmot arī citus radošos”. Ar viņiem jūlija pašā sākumā tiekamies viņu jaunajā radošajā mājvietā – Jēkabpilī.
Mūsdienu mākslas galerijas stāsts. Tam beigās ir punkts vai daudzpunkte?
LĀSMA: Tā noteikti ir daudzpunkte. Mums svarīgs ir process, un mēs negribējām sevi piesiet kādai noteiktai vietai. Mums ir bijuši četri ļoti bagāti gadi, un tagad plānojam aptvert arī kaut ko ārpus Līvāniem.
RAIMONDS: Nosaukums ir „Mūsdienu mākslas galerija”, tomēr mēs veidojām to vairāk kā radošu apvienību. Jau no paša sākuma pasākumus rīkojām ar domu, ka iesim ārā. Runājot par kovidu – acīmredzot intuīcija nepievīla. Nebija jāmeklē attaisnojumi tam, ka uz šo brīdi būsim slēgti. Tas viss notika dabiski.
Šobrīd tā ir nevis vieta, bet radoša kopiena?
RAIMONDS: Jā! Vienīgi mums kā latviešiem patīk, ka mēs nobāzējamies konkrētā vietā. Bet mēs, tēlaini sakot, to „čigānu taktiku” apsvērām jau pašā sākumā. Mēs zinājām, ka tajā telpā mēs varēsim kādu laiku droši darboties, bet tikpat pārliecinoši pieļāvām arī faktu, ka rītā varam sakravāt čemodānus un pārcelties kur citur. Mums nav vilšanās. Zināmā mērā es to varētu salīdzināt ar to, kā bērns būvē kaut ko no klucīšiem un citreiz pat apzināti sevis izveidoto nojauc, taču būvēšanas prieks nezūd. Ļaujamies. Plūstam. Vējš pūš, kurp vēlas, – tā ir mūsu devīze.
(..)
Visu interviju ar Lāsmu un Raimondu VINDUĻIEM lasiet žurnāla “A12” augusta/septembra numurā!
Foto: Evija Pušmucāne

Ādas izstrādājumu un zirglietu darbnīca “APKALNMĀJAS”

“Mēs piedzimstam un domājam, ka tagad skriesim pa pasauli un visu pārveidosim, taču nekas tāpat vien nenotiek, viss nāk no senčiem. Jo ātrāk saproti, ko esi no viņiem mantojis, jo ātrāk atrodi savu vietu dzīvē. Kāpēc mans mūžs saistīts ar zirgiem un zirglietām? Mans vecaistēvs un vecvectēvs no tēva puses ir strādājuši pie zirgiem, viņiem tas ir bijis tuvs. Mums mājās bija zirgs, dzirdēju arī stāstus, ka vectēvs dienēja cara armijā Sanktpēterburgā. Tā ir manas dzimtas vēsture un mana dzīve,” saka ādas izstrādājumu un zirglietu darbnīcas “APKALNMĀJAS” saimniece IRĒNA BAUFALE Rēzeknes novada Verēmu pagasta Adamovas pakalnē, kura ar zirglietu izgatavošanu nodarbojas jau kopš 1998. gada. Tūristiem un atpūtniekiem “Apkalnmājas” pieejamas jau gandrīz 10 gadus.
Vairāk par Irēnas izvēlēto nodarbošanos, savu vietu un senču mantojumu lasiet žurnāla PIELIKUMĀ.
Foto: Evija Pušmucāne

Gribu, lai ir skaisti

IRĒNA ZEPA dzīvo netālu no Rogovkas, Nautrēnu pagasta Lešku ciemā. Pavisam netālu no dzimtās vietas. Sanācis tā jocīgi – mājas pašas viņu atradušas.
„Tā jau runā, ka dzīvē nav nejaušību, tikai likumsakarības. Bet, ja man kāds būtu teicis, ka es dzīvošu kādreiz Rogovkā, nu nekad! Nu, lūk, vajadzēja nodzīvot pusi mūža, apiet pasauli, apceļot Āfriku, Ameriku, Indiju, lai atgrieztos te. Nekad jau par to nesapņoju, man ir licies, ka te jau nav nekā skaista, ne kalnu, ne ezeru, ne ainavas, vienmēr sapņoju par skaistu māju pie ezera. Bet tāds liktenis.
Te viss bija ieaudzis džungļos, skursteni nevarēja redzēt. Bet tad, kad es atbraucu uz šejieni, iedomājies, te ziedēja magones! Ar to bija viss pateikts, sapratu, ka šī vieta ir mana.
Es tā smiedamās saku – mana mazā džungļu paradīze. Nu jau būs sestā vasara.”
Par “magoņu meitu” Rogovkā IRĒNU ZEPU un citiem sīkstajiem latgaliešiem lasiet jaunajā žurnāla “A12” numurā.

Foto:

Māris Justs

Pasaules vērošanas mākslinieks

Šķiet, ka rakstnieka un mākslinieka SVENA KUZMINA (1985) vārds garus komentārus neprasa. Bērnībā apbrīnojis arhitektūru un sapņojis kļūt par tiesnesi (jo tiesas ēka Rēzeknē patikusi vislabāk), apzinātā vecumā studējis glezniecību un grafiku un pirms 16 gadiem dibinājis etīžu teātri „Nerten”, kur joprojām ir režisors. Plašākai publikai viņš pazīstams kā viens no radio raidījuma „Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājiem. Svens ir izdevis divas grāmatas: stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” (2016) un romānu „Hohma” (2019). Pats bijis arī abu grāmatu mākslinieks. Viņa literārie darbi ir tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu, spāņu un pat ķīniešu valodā. Radīt ir viņa aicinājums, un man atliek tikai pabrīnīties – kā lai steidzos līdzi viņa domām un vai spēšu tās notvert, bet Svens pasmaida un saka: „Viss būs labi.” Un tas nekas, ka ir trešdienas vakars un ka mēs atspīdam viens otra (vied)ierīcēs. Sarunājamies par mākslinieku sūtību un stereotipiem, cilvēka mainīgo dabu un Svena cerībām atrast mammas Helēnas Svilānes-Kuzminas pazudušos dzejas manuskriptus.
Sarunu ar Svenu Kuzminu lasiet žurnāla jaunajā numurā.
Foto: Inese Grizāne

A12 Nr.49/2020

Žurnāla jaunajā numurā par skaisto, kas ir tepat blakus, – par mūsu cilvēkiem, par Latgales un Latvijas apceļošanu, kas šosezon īpaši aktuāla.
Šoreiz lasiet:
* Rakstnieks un mākslinieks Svens KUZMINS par cilvēka mainīgo dabu un dzīvi mākslas pasaulē.
* Mūziķe Kristīne KĀRKLE-KALNIŅA par savu bērnību un radošo darbību.
* Jaunākās grāmatas, mūzikas diski un IZSTĀDES Latgales muzejos.
* Lāsma un Raimonds VINDUĻI par savas mākslas telpas pārcelšanu no Līvāniem uz Jēkabpili.
* Par to, kas notiek VIĻAKĀ.
* Klejojumi pa maziem ceļiem – Ivara Matisova skatījums uz gleznainajām un mākslinieku aizmirstajām MUIŽĀM.
!!!
Šomēnes mūsu lasītājiem – dāvana. Žurnāla pielikums „CEĻŠ UZ RĒZEKNES NOVADU”. Pielikums kā ceļvedis piepildītā ceļojumā pa vienu no ezeriem bagātajiem Latgales novadiem. Dodamies veloizbraucienos cauri īpašam maršrutam – tas ved pēc īstenām Latgales garšām pie īsteniem saimniekiem „STRAUTIŅOS”, keramiķiem „CUKRASĀTĀ” un „SVEČTUROS”, uz mūzikas instrumentu darbīcu un šmakovkas muzeju GAIGALAVĀ, uz Mākslas pikniku LŪZNAVAS muižā, protams, arī uz Latgales jūru – RĀZNAS ezeru – makšķerēt copes gida Jāņa KUPRAS vadībā un uz šķēršļu trasi „RĀZNAS PRIEDES” aktīvās atpūtas cienītājiem. Par šiem un vēl citiem tūrisma pieturas punktiem lasiet žurnāla pielikumā. Ceļojam kopā ar žurnālu „A12”!
Tiekamies žurnāla lappusēs!

Dagda – vys vēļ spēt atdzimt, a koč nu palnu!

Subjektivs vierīņs iz vīnu nu gaišuokūs Latgolys vītu.
Bez puorspeilejuma i līka patosa grybu saceit, ka Dagdys piļsāta ir vīna nu mozūs Latgolys pērļu. Tei asūt poša mozuokuo Latgolys piļsāta, ka riekinoj piec plateibys (tikai treis kvadratkilometri). Ari dzeivuotuoju skaits piec oficialūs datu – niu ap 2000 – nav nikaids lelais, tok puorspiej Zylupi (1300), Viļaku (1200), Kuorsovu (1900). Piec gaidamuos pošvaļdeibu reformys tū planavuots apvīnuot ar Kruoslovu, tok nazkod padūmu godūs ir bejs ari atseviškys Dagdys rajons. Poši gaišuokī aba īviereibys cīneigī godi gon ite ir bejuši vēļ daudz seņuok – Hilzenu i piec tam Buinicku vaļdeišonys laikā Dagda beja Latgolys kuļturys i tuo laika progresivūs ideju centrs. Ari vēļ seņuokā paguotnē ite nūteikti ir daguši daudzeji gunkuri – piļsātys teritorejā ir diveji piļskolni, a vysā nūvoda teritorejā kūpā saskaiteju vysmoz divdesmit sešus, daži atkluoti pavysam naseņ – beidzamuo goda laikā!
Suokumā beja vuords…
Tradicionalais stuosts viestej, ka Dagda ir daudz i gona bīži daguse i nu tuo asūt cielīs ari vītys nūsaukums. Ka braukuši puori pakolnim, tod vaicovuši pyrmajim brauciejim, ci otkon tī nazkas dagūt? Kaids lelais kuorms ci koč mozuo tierguotuoju butkeņa… „Da,” taidu atbiļdi sajiemuši i tod „nūkristiejuši” par Dagdu – „Dag? Da!” Tok itais skaidruojums nūteikti ir vairuok anekdotiskys kai patīss. Koč voi deļ tuo, ka filologi stuosta – senejim latgalim nimoz taidys apstyprynuojuma partikulys (jā, da) vysā nav bejs, Zīmeļlatgolā gon asūt īsaguojs vuordeņš „nui”. A myusu pusē iz vaicuojumu atbiļdiejuši ar tū pošu darbeibys vuordu. Pīvadumam: „Sīnu pļausi?” „Pļaušu.”
Dagdys vuordam asūt daudz senejuoka izceļsme, kas eistyn ir saisteita ar gaismu i ari sanskritā ‘dagdha’ ir vuords, kas saistās ar degšonu, izdegšonu, sausumu i sauli.
Keltim, kas asūt baltu tautu gona tiveji radinīki, par Dagdu sauc vīnu nu jūs svareiguokūs dīvu – tys asūt myrušūs vaļsteibys vaļdinīks, tok reizē ari cylvāku ciļts radeituojs, kura vuords tulkuojumā zeimejūt „lobais, labsirdeigais dīvs”. Parostai jū attāloj kai buorzdainu karali – tys ir tāvu tāvs, kam asūt ari būru mīts, ar kura vīnu pīskuorīni var nūgalynuot, sovukuort ar ūtru mīta golu pīsaaisteikūt – atdzeivynuot. Vairuokys tuos pusis muzykaluos apvīneibys sovā nūsaukumā ir īkļuovušys Dagdys vuordu. Popularuokuo ir diveju muziķu apvīneiba, kas roda tai sauktū pasauļa muzyku (world music) ar vysaiduokim etnomuzykys elementim, tok ir ari cyti muokslinīki – smogais roks, džezs i pat hiphops. Sovulaik, byudams Irejā, pats paraudzeju, kai garšoj Dagdys vuordā nūsauktais ols.
Gols golā ari Raiņs itū vuordu ir jiems par lobu asam i sova myuža beidzamajūs godūs saraksteja romanu dzejā „Dagdas piecas skiču burtnīcas”. Romana formats ailēs suokumā nabejs paradzāts, tok pats Raiņs asūt sacejs: „Izauga dzejoļi paši no sevis, kā zemei izaug zāle, bez dārznieka māksliskās izvēles.” Taidā veidā dzeja pījēme dīnysgruomotys formu, kurā ar dīnu ritiejumu sasasauc ari dvēselis puordzeivuojumi. Napuorprūtami golvonuo varūņa prototips ir pats Juoņs Plīkšāns, autors ideņtificejās ar trimdinīku, ceineituoju, golvonū liriskū varūni Dagdu, kurs dūdās iz dzimtini, tok, škārsojūt rūbežu, tragiski īt būjā – teik nūsauts. Literaturpietnīki slavej itū pīcu gruomotu cyklu: „…atspoguļo Dagdas iekšējo cīņu ar tautas pagātnes notikumiem un saviem māju, piederības meklējumiem, tos caurvij neskaitāmi eksistenciāli jautājumi. (..) Redzams, ka Dagdas tēls iemieso pārcilvēka idejas, jo dzejas varonis izsaka pārdrošu vēlēšanos mēroties spēkā ar mūžību, uzvarēt to. (..) …attiecas uz paša Raiņa lozungu, labi zināmo, hrestomātiskāko ideju visā latviešu literatūras vēsturē: „Pastāvēs, kas pārvērtīsies!”” (Agija Ābiķe-Kondrāte, Dzeja un doma. Skaistums un vara. 2015, kroders.lv).
Pylnu rokstu par Dagdu losit žurnalā “A12”.
Foto: Evija Pušmucāne