Tag: #neatkarīgiviedokļi

Cilvēks, kurš dzīvoja akvārijā

Piedzimstot šajā saulē, cilvēks meklē laimi. Maldīgs ir uzskats, ka laimi var nopirkt ilgtermiņā. Reklāmas gan stāsta pretējo ‒ patērē, un būsi laimīgs. RAIMONDS PLATACIS reklāmas biznesā darbojās vairāk nekā desmit gadus, radot izaicinošus stāstus un pārdodot neīstas laimes izjūtas. Un tad nolēma nonullēties jeb atgriezties, pārmaiņas iemūžinot provokatīvā dienasgrāmatā „Grāmata par nonullēšanos”. Tas ir divu gadu stāsts par liekā atmešanu un atgriešanos Latgalē.

Dienasgrāmata ir personisks pārdzīvojums, kas nepārprotami atklāj autoru. Kāpēc izvēlējies tik tiešu sarunu ar lasītāju?

Izlikt sevi uz papīra ir labākais psihoterapijas kurss, kāds vien var būt. Aprakstot savas strukturizētās sajūtas, esi spējīgs paskatīties no malas un saprast, kuras no tām tiešām ir vērts analizēt un kuras ir vienkārši tāpat ‒ sajūtas.

Man apnika izlikties un dzīvot ar radīto falšo priekšstatu par sevi. Intuitīvi jutu vēlmi būt godīgam pret sevi un citiem. Reklāmā strādājot, tiek piemelots, nepateikts viss, izpušķots. Vienā brīdī liekas, ka esam pieņēmuši par normālu, ka tiec čakarēts. Nonullēšanās sākās, lai attīrītu īstumu no falšuma. To vislabāk var izdarīt, kad pats ej tam cauri un to reflektē. Rodas iekšējie pārdzīvojumi, un konkrētajā brīdī mēģini saprast, kur esi īsts un kur ‒ falšs. Vienlaikus centies vairāk būt godīgs. Godīgums dara stipru, jo tur nav slēpta vājuma. Kāpēc radām priekšstatu par sevi un neesam godīgi? Jo mums ir vājums, ko slēpt. Ja esi godīgs līdz galam, tad nav slēpjama vājuma.

Raimonda Platača atziņas lasiet februāra/marta numurā.

Foto Māris Justs

Gribu dzīvot radošu dzīvi par prieku sev un citiem

Mēs katrs varam pielikt savu artavu labākas pasaules radīšanai, ja vien to vēlamies. Tēlnieks Ivo Folkmanis to dara ar saviem darbiem, tos veidojot ar pārliecību un izpaužoties daudzveidībā, jo tikai tajā māksla esot skaista. Par Daugavpils mākslas vidi, kur vieta ir jauniešiem, un tēlniecības ekskluzivitāti saruna ar Ivo Folkmani.

[..]

Vai Daugavpili redzat kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2027? Pašlaik Daugavpils kandidē šim titulam.

Jā, es domāju, ka mūsu pilsētai ir liels potenciāls, un tas ir svarīgi ne tikai Daugavpilij, bet arī novadam un visai Latgalei. Mēs neesam vieni paši. Mēs esam iekļauti kopējā sistēmā, un Daugavpilī ir attīstības potenciāls. Mēs redzam, ka arī nākotnē te taps dažādas būves, būs pasākumi mūzikā, mākslā un kultūrā. Izteikti attīstība notiek, piemēram, Saules skolā. Līdz šim konkurss uz vienu vietu nebija pārāk liels, taču, atklājot skolas jauno korpusu, mācīties gribētāju skaits ir audzis. Jaunieši šeit vēlas būt, mācīties, strādāt un piedzīvot attīstību savā pilsētā.

Par IVO FOLKMANI lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto no personīgā arhīva

Ar vieglumu Priežmalē

Pie jaunās uzņēmējas Karīnas Stivriņas Krāslavas novadā nokļūstam pa sniegotiem lauku ceļiem, baudot meža ainavas un baltā tērptās viensētas. Viesu māja „Karina home” ir izveidota bijušajā veikalā, atklājot citu redzējumu tik ierastām un vienmuļām ēkām, jo apmeklētāji aizvien vairāk novērtē estētisku un vietai raksturīgu vidi. Karīna atklāj, ka ir ļoti gribējusi radīt ko jaunu tieši šeit un veidot piepildītu dzīvi laukos.

[..]

„Vēlos radīt citādāku gaisotni ‒ es gaidu pie sevis ciemos. Apmeklētājus uztveru kā  ciemiņus, kuriem jāiedod pozitīva enerģija, nevis kā klientus. Mūs motivē un uzmundrina saņemtās atsauksmes. Priesteris man ir teicis, ja dari ar viegluma sajūtu, tad tas nāk no Dieva un viss izdodas.”

Par Karīnu Stivriņu un „Karina Home” vairāk uzziniet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Smukuo i stypruo Vuorkova

Vuorkova ir na vīna, bet vysmoz divejis. Vīna pi Dubnys, saukta par Muižys i bazneicys Vuorkovu. Ūtra stuņdis guojīnī iz Preiļu pusi, nu seneju laiku saukta par Školys i pogosta Vuorkovu. Kai taids putyns, kurs breivi i vareni lidoj, vycynojūt divejus spuornus!

            Kas ir Vuorkova? „Leišu volūdā ir vōrds: varkala, kas nūzeimoj: vara kalējs. Tai byutu ari skaidrojams Vōrkovas vōrds: Vōrkala (vīta, kur dzeivōjis un dorbōjīs kaids vara kalējs). Tōs pat saknes vōrds ir Varakļōnu nūsaukumā. [..] Jōdūmoj, ka Vōrkovas vōrds nōk nu vīnas dzymtas nūsaukuma, kas varēja byut ari īnōcēji. Ir fakts, ka vītas nūsaukums sōkumā zeimōjās tikai uz vīnu, ļūti nūteiktu un konkretu vītu, vālōk tū pat nūsaukumu atteicynōja ari uz tyvōkū apkōrtni. Tai Vōrkova sōkumā varēja nūzeimōt vara kalēja smēdi vai darbneicu; vālōk tys nūsaukums pōrgōja uz muižu, bazneicu, krūgu, skūlu un pogostu.”

Vairāk par Vārkavu lasiet žurnālā.

Savas pilsētas lielākā fane

Latvijas Nacionālās operas soliste un Daugavpils Universitātes asociētā profesore ILONA BAGELE ir personība, kura ar savu harismu un balsi spēj piepildīt jebkuru koncertzāli vai skatuvi. Lai arī šogad Ilonas darbiem Rīgā pievienojies vēl viens – dalība Jaunā Rīgas teātra izrādē „Klāvas tantes skūpsts” ‒, viņas mājas joprojām ir Daugavpilī. Sarunā Ilona lielākoties to sauc par „mūsu pilsētu”, kas tikai pierāda viņas mīlestību un rūpes par to, cerībā, ka iespēja kandidēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu ļaus uz Daugavpili citādi paraudzīties gan tās iedzīvotājiem, gan viesiem.

Interviju ar Ilonu Bageli lasiet žurnāla „A12” decembra/janvāra numurā.

Foto no personīgā arhīva

Humors latgalīšu rakstnīceibā

Ar humoru nav tik vīnkuorši, kai varātu padūmuot,– pajem anekdotu nu dzeivis ci draugu kompanejā dzierdātu teicīni, par kū vysi smējuos, i pīroksti. Eists humors puordzeivoj laikus i smīdynoj piec godu desmitem. Par humoru, kas izguojs cauri laikim ci kai dīdzeņš puortryucs pubuļūs, i leluokajim komiskuo meistarim, par latgalīšu humora iztureiguokū striči – Ontona Rupaiņa radeitū i Plōciņu Masis par zeimynu atteistātū „Myužeigs skaistums!”. Iz vaicuojumim atbiļd latgalīšu humora karalīne – Plōciņu Mase aba žurnaliste ANITA GRAUDIŅA.

Kod vysi striči tryukst…

Latgalīšu volūdā ir daudz komisku apsauku. Par „sisiņu pesteituoju” izsmej piļsietnīku, kurs par daudz vuiceits, lai struoduotu vīnkuoršus lauku dorbus, ci nūsadorboj ar nīkim i napasajam nikuo gryuta, puornūvodā par taidim saceitu – „plānā galdiņa urbējs”. „Garuo dīna” soka par cylvāku, kas vysu dora cīš lānai. Sovutīs par taidim, kas steidzās dareit bez apdūma, soka, ka jī „šyun bez mozgu” ci vīnā vuordā – „strāpcs” ci „drystyns”. Kritiskā šaļtī, kod puornūvodā lūst vadzis, pi latgalīšu tryukst vysi striči. I bīži tryukst partū, ka sevkurs bārns zyna, ka „ar dīgim nav aršona”. Konkreti ar itū teicīni raksturoj situacejis, kod struoduošonai pajimts moz efektivs dorba reiks voi puornastā nūzeimē – ari cylvāks. 20.–30. godu suokuma latgalīšu presē itys teicīņs populars politiskūs konkurentu apsaukuošonā. Rups itys teicīņs nav, dreizuok – ar komisku nūkruosu.

Vairuok losit žurnala “A12” decembra/janvara numerī.

Foto Māris Justs

Vai pietiek ar talantu vien?

Jaunais gads nāk ar savu spēku. Gaisā virmo apņemšanās enerģija. Apņemšanās ko mainīt, apgūt vai darīt ko jaunu, vai iet iesākto ceļu. Žurnāls “A12” turpinās arī šogad.

Gadumijas numurā metālmākslinieks ANDRIS SILAPĒTERIS rosina rīkoties, jo tikai ar darbošanos var attīstīt savus talantus un gūt panākumus.

Kas jūs iedvesmo radīt mākslu un cik liels spēks ir iedvesmai?

Kas iedvesmo? Dzīve. Katrs mirklis. Ja tu rītā piecelies priecīgs, ir labs laiks, ir ideja un domas, tad ķeries pie darba. Bet ja esi slinks, to iedvesmu var gaidīt un nesagaidīt. Ja pats nesāc strādāt vai piespiest sevi, tā var neatnākt. Iedvesma varbūt atrod dzejnieku, bet, strādājot ar materiālu, arī gleznotājam ir vajadzīgs darbs un gribēšana. Ja ļoti negribas, dari kaut ko citu, bet neslinko.

Talantam ir nozīme?

Jā, arī talantam ir nozīme. Ir jau gan studenti, gan arī absolventi, kuriem pietrūkst  kompozīcijas sajūtas, nav tā īstā pieskāriena. Taču bez mācīšanās un darba arī nekā nav. Talants viens pats bez trenēšanās nenesīs rezultātus. Arī metālistiem ir jābūt centīgiem un precīziem,  jābūt kompozīcijas izjūtai. Ar ļoti akurātu, precīzu darbu tu vari pārsteigt. Īpaši maza apjoma darbi, kā gredzentiņi, prasa precizitāti.

Jūsu lauku mājas atrodas Sēlijā, kur jūs, kā intervijas sākumā teicāt, īstenojat savas intereses. Kāpēc daudzi meklē patvērumu ārpus lielajām pilsētām?

Tās ir manu vecāku mājas. Puse nedēļas paiet laukos pa vasaru, ziemā jau retāk, tomēr katru nedēļu braucam. Sievai ir bites, man arī šis tas jāpiepalīdz. Par citiem man grūti pateikt, par sevi ir skaidrs – man tā ir bērnība, mana vectēva zeme. Smejos, ka esmu kā suns, kas apskrējis riņķi, tagad uz vecumu atkal atgriežas. Cilvēks sākt to novērtēt, jo ar laiku esi palicis gudrāks, jo te ir tas miers, un vari zīmēt, strādāt ar metālu un darīt, ko vien gribi. Restaurēju šķūni, pļauju zāli – arī tas ir radoši. Tas radošums pavada visu laiku – skolā, akadēmijā, ir izveidojies skatījums uz pasauli. Ir izglītība, lietas var novērtēt un izvērtēt, kas ir kas. Kārtojot savu lauku vidi ar mākslas izglītību, redzi, kur tad stādīt koku, jo te noder kompozīcija. Arī tas ir radoši. Nav obligāti radošumu meklēt darbā ar otu rokā vai vīli pie metāla. Pat liekot soli zaļajā zālē, veidojas faktūra. Un tur var saskatīt radošumu.

Visu interviju lasiet žurnāla decembra/janvāra numurā.

Foto Inese Grizāne

Ziemassvētku gaidās

Rēzeknes‒Bērzpils šosejas pagriezienā viens noslēpumains ceļš mani vilināja jau sen. Bet tikai tagad radās izdevība iepazīt meža salu mājas un viesoties pie Ilzes Vugules. Sarunā par svarīgo – kā šajā nedrošības, pārprastas un agresīvas komunikācijas laikā atrast savus ceļa rādītājus. Ilze VUGULE ir stipra pārliecībā un garā, dzīvojot meža salā, nezina, kas ir garlaicība, klausās Radio „Klasika”, brīvdienās sagaida atbraucam dēlu ģimenes un zina, kas cilvēkus šajos laikos var darīt stiprus.

„Saulgriežus svinam 21. decembrī, tad kopā ar visiem klusi un mierīgi arī mūsdienu Ziemassvētkus. Senlatviešiem ziemas saulgrieži ir ļoti priecīga diena ‒ visi dancoja, dziedāja, šo prieku sapratu tikai tagad. Tā novembra un decembra tumsa tiešām ir briesmīga, sadzīvot ar to nav tik vienkārši. Sākumā man patika, tumsā likās pat pilnīgi siltāk, kā rokās to saņemt varēja, tāda bieza un melna. Bet gaisma sīciņa, tikai no skaliem, man vismaz bija lampa. Tas ir nomācoši, tāpēc jau senatnē saulgriežus gaidīja, lai būtu gaisma un saule.

Kādas apņemšanās šajos Ziemassvētkos – lai cits citu uzklausītu, saprastu, ietu vienā virzienā un iznīcinātu ienaidnieku. Kā toreiz ‒ man laimējās piedalīties barikādēs, Baltijas ceļā, rokās sadevušies, ‒ tur bija tāda vienotība, cits citu sapratām… Kur mēs tā sašķēlāmies? Un meklējam, kurš ir vainīgs, kā bērnu audzinot, – kurš to lietu ir nozaudējis? Nu pats tu esi nolicis, paša brilles ir uz acīm, bet saki, ka otrs vainīgs. Katram jāsāk pašam ar sevi. Galvenais, lai visi ir labi cilvēki. Kā meklē naidu, tā to dabū atpakaļ. Esi iejūtīgs, labs un drosmīgs, tad visa pasaule vaļā.”

Visu rakstu lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Kristīne un viņas Jašas podi

Kristīne NICMANE ir keramikas darbnīcas „Jašas podi” saimniece, kuras radītie trauki no Latgales tradicionālajiem atšķiras ar to košumu, glazūru miksējumiem un tajos iekodētajām pozitīvajām emocijām. Kristīnes bļodās, krūzītēs, cepamtraukos varam notvert tālās Itālijas, Āfrikas vaibstus, kas ir kā čemodānā līdz ar pārējiem ceļojuma iespaidiem nokļuvuši mājās, Aizkalnes pagastā, lai iedvesmotu radīt.

„Cilvēkam patīk apčamdīt traukus, viņam patīk ar mani parunāties, un viņam patīk tas storijs. Manus pircējus uzrunā emocijas. Daži saka – ja tu te nestāvētu, varbūt es nepamanītu, jo kā tikai mums nav, visa gana. Bet tā personība… Viņi atbrauc pie manis, viņiem tas ir kā tusiņš, viņus prom dabūt bieži ir grūti, es saku – man jau bērni raud, brauciet prom! (Smejas.) Ja klients mani jau ir saticis un zina to emociju, tad viņš iegādājas traukus pēc tam arī attālināti. Bet tie, kuri nezina, kas esmu, tad jau prasās klātienē satikties. Tik daudz draugu piesakās atnākt, kad plānoju doties uz Kalnciema tirdziņu Rīgā, ka jautāju – vai būs laiks tirgoties (smejas). Visi mani draugi dzīvo Rīgā, arī māsas. Tirgos man vienmēr iet ļoti labi, jo esmu skaļa, pļāpīga, es visiem visu stāstu, arī Preiļos. Parasti šeit tirgotāji stāv, pircējiem pasaka labdien vai neko, bet mani dzird jau pa gabalu. Man patīk, kā ir Itālijā, – es vienmēr aizeju tur uz tirgu, man patīk, ka viņi tur dzied, tevi sauc, smejas, man patīk tā tirgus gaisotne. Kad esmu viena darbnīcā, esmu drīzāk introverta, man nevajag kompāniju, bet reizi vai divas mēnesī es labprāt izbraucu, izpļāpājos, izrunājos un tad atpakaļ šeit iekrītu savā pasaulē.”

Kristīnes atziņas par keramiku un dzīvi lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Māris Justs