Tag: #neatkarīgiviedokļi

Ukraiņu vēlme atgriezties mājās ir milzīga

Kopš 24. februāra sabiedrības uzmanība ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē nemitīgi pievērsta Ukrainai. Bet jau krietni pirms tam Kijivā amatā ar sarežģīto nosaukumu – NATO Informācijas un dokumentācijas centra Ukrainā direktore – strādā latviete Vineta Kleine.

Fragments no intervijas:

[..]

 Vai NATO var panākt, lai Ukraina atgriežas normālā dzīvē?

Jūnijā Madridē notiekošajā NATO samitā ļoti skaidri tika pausts, cik svarīgi ir atbalstīt Ukrainu tās cīņā par savu suverenitāti un neatkarību, par savas zemes un iedzīvotāju aizsargāšanu. Jo mēs visi ļoti labi apzināmies šā kara likmes.

               NATO samitā tāpat tika paziņots par atbalstu Ukrainas pēckara rekonstrukcijas un reformu centieniem. Un plāni Ukrainas sagrauto pilsētu un ciemu atjaunošanai, ekonomikas atveseļošanai un investīciju piesaistei tiek gatavoti jau tagad. Jo ir ļoti svarīgi, lai Ukraina pēc iespējas ātrāk varētu atkopties no kara izraisītā posta un miljoniem Ukrainas iedzīvotāju varētu atgriezties mājās. Daudzi mani ukraiņu kolēģi, paziņas un draugi bija spiesti atstāt savas mājas. Neraugoties uz milzīgo viesmīlību un sirsnību, ar kādu ukraiņi ir uzņemti Eiropā un citur, vēlme atgriezties mājās ir milzīga. Tikties un atkal būt kopā ar vīriem, tēviem un dēliem, kuriem izsludinātā karastāvokļa dēļ ir jāatrodas valstī.

Ko ukraiņi saka par valsts dalību NATO? Viedokļi pirms 24. februāra un tagad noteikti atšķiras.

               Sabiedrības atbalsts dalībai NATO gadu gaitā ir bijis dažāds, un tam ir gan vēsturiski, gan politiski skaidrojumi un pamatojums. Būtisks atbalsta kāpums bija pēc Krimas okupācijas. Līdz 24. februārim tas ar nelielām svārstībām bija apmēram 60% robežās. Atbalsts starp rietumukraiņiem un Kijivas iedzīvotājiem vienmēr ir bijis lielāks salīdzinājumā ar austrumos un dienvidos dzīvojošajiem ukraiņiem. Kara pašā sākumā atbalsts NATO strauji pieauga. Tad kādu laiku bija vērojama vilšanās par to, ka Alianse nav iesaistījusies tiešā konfrontācijā ar Krieviju, un tam ir pamatoti iemesli. Tikko lasīju, ka saskaņā ar maija pirmajā pusē veiktas sabiedriskās domas aptauju 73% ukraiņu ir par dalību Aliansē.
Visu interviju lasiet žurnālā.Foto no personīgā arhīva.

Lielbornē labvēlīgs laiks

Ilona Rupaine, Es un Mēs

Latgalē ir vairāki desmiti muižu un lauku īpašumu, kuri gaida gādīgas saimnieka rokas. Lai arī cik modernas būtu jaunas ēkas, kultūrvēsturiskām vietām ir īpašs pievilkšanas spēks. Daugavas lokos upes kreisajā krastā Lielbornes muižā saimnieko NORA POIŠA, nomaļajam dabas stūrītim atklājot vairākas priekšrocības. Klusums, vide bez stresa un dabas pārbagātība palīdz apgūt svešvalodas ārzemju studentiem. Turklāt, atšķirībā no Štutgartes, laika apstākļi te vienmēr ir labvēlīgi jūtīgas veselības cilvēkiem.

Kā Nora Poiša nokļuva Lielbornē, kā iekustināt dzīvi laukos un kas vilina valodas studentus šurp – par to lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Foto Ilona Rupaine

Rēzeknes Valsts robežsardzes jubileja

“Vairāk nekā pusi no koledžas darbības laika arī man ir bijusi iespēja nodot savas zināšanas un pieredzi ģeogrāfijā koledžas kadetiem, kas apgūst zinības 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmā „Robežapsardze”. Jāatzīmē, ka uz darbu robežsardzes koledžā allaž dodos ar prieku un mājās atgriežos noguris, bet ar labi padarīta darba apziņu – pasniegšanas process ir intensīvs un sniedz gandarījumu. Kadeti ir zinātkāri un disciplinēti, sportiski un akurāti, šo to dzīvē jau pieredzējuši. Bijuši arī daudzās zemēs – pat Korejā, Kostarikā un Grenlandē, par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstīm nemaz nerunājot. Tādējādi arī klātienē ir iepazītas dažādas vietas, tautas un tradīcijas. Arī kadetu sagatavotās prezentācijas par valstīm vairumā gadījumu ir interesantas – no tām var uzzināt daudz ko jaunu, kas noteikti paplašina arī manu kā ģeogrāfa redzesloku. Sevišķi patīkami ir sastapt bijušos audzēkņus robežkontroles punktos, kad legāli nākas šķērsot savas valsts robežu.”

Ivara Matisova rakstā par Rēzeknes Valsts robežsardzes koledžu uzzināsiet koledžas vēsturi un velobraukšanas tradīciju, īpaši izceļot 30 gadu jubilejas braucienu. Interesanti! Atšķir žurnālu “A12” un brauc līdzi!

Foto no privātā arhīva.

Muzejs kai vīta, kur sasateik div bezgaleibys

“Ar Rakstnīceibys i muzykys muzeja (RMM) kulturys pasuokumu organizatori KATRĪNU KŪKUOJU sasateiku juos veiduotajā izstuodē par Reigys Struodnīku teatri, kas niu apsaverama Muzeju kruotuvē Pulka īlā. Jau daudzus godus nūteik RMM rekonstrukceja, tam nav sovys ekspozicejis, tok muzejs atrūn vysaiduokus rysynuojumus, kab komunicātu ar sabīdreibu. Katrīna īprīšk ir plašuok intervāta kā legendaruo Latgolys kulturys darbinīka Ontona Kūkuoja mozmeita, tok myusu sarunu suocu ar vuordim, ka grybātūs vaira parunuot par jū pošu i juos redzīni par muzejim myusu dīnu sabīdreibā. Gols golā Katrīna ir na tik muzeju nūzarē labi zynoma specialiste, bet ari Latvejis Muzeju bīdreibys vaļdis lūcekle. Tok taipat ik pa laikam īsarunojam ari par Ontonu. Na par tū, ka Katrīnai byutu juodzeivoj sova vactāva ānā. Nā, taišni ūtraiž – juo ītekme daudzuos lītuos i lāmumūs šaļtim ir pat naapzynuota, tok jiutama.”

Vaira par Katrīnu losit žurnala jaunajā numerī!

Foto: Amanda Anusāne, portals Lakuga.lv

A12 Nr.61/2022

Jaunajā žurnāla “A12” numurā:

  • Dvēsele Ukrainai – kā Latgale uzņem bēgļus;
  • Kā iesaistīt diasporas jauniešus latviskumā – pieredzē dalās Bergenas latviešu biedrības “Bergausis” aktīvistes;
  • Pilnība, ko sasniegt, – saruna ar Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāju, mākslinieku MĀRI ČAČKU;
  • Cilvēks un viņa iela – izplatītākie personu vārdi Latgales ielās;
  • Kā atdzimst Lielbornes muiža – atklāj tās īpašniece NORA POIŠA;
  • Kā mūziķis no Latgales var okupēt Rīgu – ARTŪRA UŠKĀNA dzīve mūzikā;
  • Muzejs un tehnoloģijas – par aktualitātēm muzeju dzīvē stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras pasākumu organizatore KATRĪNA KŪKOJA;
  • Latgaliskais mācību saturā – Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas vadītājas VERONIKAS DUNDURES skatījums, un citi stāsti.

Žurnāls “A12” – jau 10 gadus kopā ar jums, mūsu lasītājiem. “A12” – pozitīvi par latgaliešu dzīvi un spēku Latgalē un ārpus tās. Patiesi, dziļi, skaisti.

Par ko “cepas tie latgalieši”?

Es un Mēs

Juris Viļums

Žurnālā atskats uz šā gada Latgales kongresu. Pilnu tekstu lasiet jūnija/jūlija numurā.

“Latgolys kongresa apakšnosaukums šoreiz bija “Latgaliskuma kods Eiropā: no valodas līdz ekonomikai”. Valoda ir ļoti svarīga (ja ne svarīgākā) jebkuras kultūras nesēja, un par to dažādos veidos latgalieši līdz šim jau ir paguvuši gana skaļi izteikties, un kaut kas pat dažās jomās ir pavirzījies uz priekšu, lai arī nepietiekami daudz. Kādreiz šķita, ka latgaliešu valodas “saglabāšanas, aizsardzības un attīstības” uzdevums, kas ir definēts jau Valsts valodas likumā, ir tik pašsaprotams, ka nevajadzētu būt lielām grūtībām, lai apvienotu pašus latgaliešus kopīga viedokļa paušanā un valsts (tai skaitā pašvaldību) iestādes konkrētā rīcībā. Šķita, ka caur šo valodas jautājuma sakārtošanas “pilotprojektu” varam ieeļļot savstarpējās sapratnes un sadarbības mehānismus, lai tad jau stiprāki varam ķerties klāt arī lielākiem izaicinājumiem, kas saistās ar ekonomiku. Tomēr tieši naudas, labklājības un labbūtības jautājums pēc Atmodas laika ir izvirzījies priekšgalā un ir sabiedrības prioritāšu galvgalī, pēc tam tikai viss pārējais. To parāda nežēlīgi augstie migrācijas rādītāji. Latgale iztukšojas, sarūk. Epizodiskās “glābšanas programmas” nav devušas vēlamo rezultātu – pēc visiem statistikas rādītājiem Latgales nevienlīdzība pret Rīgas un Pierīgas reģiona datiem gadu no gada pieaug. Ko darīt nākamo piecu gadu laikā, lai šos procesus vismaz apturētu, respektīvi, lai Latgales ekonomiskie rādītāji augtu vismaz tikpat strauji, kā citur valstī? Tas ir galvenais latgaliešu un valsts institūciju jautājums, uz kuru, godīgi sakot, vienprātīgas atbildes joprojām nav.”

Latgales urbanonīmu stāsti

Vai zināt, kas ir pulkvedis Briedis, kuram par godu nosaukta iela Rēzeknē? Kā vēsta avoti un Ivara Matisova raksts, Frīdrihs Briedis (1888–1918) bija leģendārs latviešu karavadonis un viņa dzīvesstāsts noteikti ir mūsu uzmanības vērts.

Ivara pētījums par Latgales ielu (tostarp Pulkveža Brieža ielas) nosaukumiem lasāms žurnāla aktuālajā numurā.

Iesākumā bija māls

LATGALES PODNIEKU DIENAS šogad notika jau 41. reizi, ik gadu – aprīļa mēnesī un jau vairākus gadu desmitus – mēneša pēdējā nedēļā notiek svētku kulminācija. Kā jau paģēr tradīcija – ar šiem svētkiem aizsākas Latgales keramiķu intensīvais darbošanās laiks – braukāšana pa tirdziņiem, interesentu uzņemšana savās dzīves un darba vietās, darbnīcās, aktīvākais izstāžu, paraugdemonstrējumu un dažādu aktivitāšu periods. Kādas bija šī gada Latgales podnieku dienas, kas bija īpašs šoreiz, pēc viena gada pārtraukuma atkal pulcējot kopā amata meistarus kopīgā cepļa kurināšanā Andra Ušpeļa dzīves un darba vietā Rēzeknes novada Pocelujevkas “Muoldedžūs”, ko vēl varējām apskatīt, noklausīt, iepazīt svētku laikā un kāda ir meistaru kopīgā izstāde Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta”, kuru varēs apskatīt visu vasaru.

Atskatu uz šī gada Podnieku dienām lasiet žurnāla jaunajā numurā.

Brāļu mīlestībā

Politiķi MĀRI GRAUDIŅU satieku aprīļa nogalē Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē. Ir Latgales kongresa trešā diena, kas pārsvarā veltīta politiskām diskusijām. Tiek teiktas daudzas dedzīgas runas, esošie un vēl topošie Saeimas deputāti cits caur citu pauž savu atbalstu Latgalei, brīžam iedegoties tādā kā vairāksolīšanas sacensībā. Māris Graudiņš tam visam uzmanīgi seko līdzi, taču neiesaistās – viņu uz Rēzekni atvedušas ne jau tikai kongresa norises – pēc dažām dienām Rēzeknes novada Sakstagala pagastā, Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta” paredzēta pirms diviem gadiem iznākušās žurnālista Arņa Šablovska  grāmatas „Garīgo tiltu būvētājs” prezentācija, kas vairākkārt atlikta kovida ierobežojumu dēļ. Grāmata iznākusi apgādā „KALA Raksti” un ir veltīta Māra brālim Ivaram Graudiņam, kristiešu ekumēniskās kustības virzītājam Latgalē. Ivars dzīvoja Silmalas pagasta Ružinā, kur slēgtās kafejnīcas ēkā bija izveidojis vietējās kopienas centru ar nosaukumu „Feiņi” – lai sludinātu Dieva vārdu, vienotu dažādu tautību un konfesiju ļaudis un sniegtu atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. 2018. gada 7. novembrī rudens tumsā Ivaru uz ceļa nonāvēja vietējais jaunietis…

Saruna ar Māri Graudiņu notiek nākamajā dienā Franča Trasuna muzejā „Kolnasāta”, un tas ir zīmīgi, jo Ivars un Māris Graudiņi nāk no Latgales izcilā valstsvīra, garīdznieka un politiķa Franča Trasuna dzimtas, viņu vecvectēvs Donots bija Franča brālis. Dzimuši Zviedrijā, auguši un izglītojušies Amerikas Savienotajās Valstīs, bet, iespējams, tieši šī spēcīgā dzimtas stīga abus brāļus atvedusi uz Latviju un mudinājusi darboties senču dzimtenes labā. Māris Graudiņš ir ieguvis politikas zinātnes maģistra grādu Kanādā un starptautisko attiecību studiju diplomu Stokholmā (Zviedrija), Latvijā atgriezies 1992. gadā, ir bijis 5. Saeimas deputāts un politiskās partijas dibinātājs, Stokholmas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs Rīgā. Ģimenē uzaudzināti seši bērni, tostarp arī Eiropas čempione pludmales volejbolā Tīna Laura Graudiņa. Saruna notiek gan pēckongresa gaisotnē, gan Krievijas noziedzīgā kara zīmē. Savos spriedumos Māris Graudiņš ir piesardzīgs, pats atzīst, ka nav īstermiņa optimists, taču tic gaismas uzvarai pasaulē. Tāpat, kā to līdz pat savai traģiskajai aiziešanai darīja viņa brālis Ivars, par kuru runājot, nereti viņam kaklā iesprūst kamols.

Annas Rancānes interviju ar MĀRI GRAUDIŅU lasiet žurnāla jaunajā numurā!

Foto Māris Justs

Ticība

“Ticība cilvēku paceļ līdz neiespējamības robežai. Ticēt tam, ko nevar saprast ar prātu.”

/Andrejs Trapučka/

Žurnālā “A12” šī un citas latgaliešu atziņas.

Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.

Foto Laura Mazure