Tag: #neatkarīgiviedokļi

Nebaidīties runāt skaļi

Gada sākumā plašu rezonansi izraisīja VLADISLAVAS ROMANOVAS veidotā dokumentālā filma “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?”. Daži jaunajai sievietei pārmeta dzimtās pilsētas nomelnošanu, citi savukārt izteica atbalstu un atzinību par drosmi celt gaismā tematus, kurus daudzi gribētu noklusēt. Vladislava apstāties neplāno un jau strādā pie jauniem projektiem, kas saistīti ar Latgali un Daugavpili.

Par filmu, Latgali un Daugavpili, un Vladislavu lasiet žurnālā “A12”.

Foto no personīgā arhīva

Saskatīt dvēseli

Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2022” Mūža balvas ieguvējs fotogrāfs un fotovēsturnieks Igors PLIČS šajā laikā ir uz izķeršanu – intervijas radio, laikrakstos, televīzijā, satikšanās ar tuvākiem un tālākiem viņa talanta cienītājiem. Dzīve mutuļo. Un tas nav brīnums, jo cienījamais kungs ir kā tas Imanta Ziedoņa epifāniju “garainis, kas veicina vārīšanos”. Darbīgs, runātīgs, atsaucīgs, ieinteresēts savā arodā un līdzcilvēkos. Viņa šī brīža lielais darbs ir izcilā Latgales fotomākslinieka, vairāk nekā 800 izstāžu dalībnieka, cilvēka ar sarežģītu likteni (jaunības gados zaudētas abu roku plaukstas) Jāņa Gleizda fotoarhīva sakārtošana un saglabāšana. Līdzās tam ir jāpin maskēšanās tīkli Ukrainas atbalstam, jākārto “Pliča sātas” daudzie un dažādie vēstures liecību materiāli, jāsazinās ar sociālo tīklu draugiem un paziņām no visas pasaules. Igors Pličs labprāt dalās ar savām darbīgajā mūžā iekrātajām atziņām.

Žurnālā tikai dažas no tām – lasiet jaunajā numurā.

Foto Māris Justs

Fantāziju realizācijas lauks

Rēzeknes novada saimniecībā “LIEPKALNS” viesojamies martā, bet ārā ir tāds putenis, ka brīžiem nevar redzēt pat dažu metru attālumā. Mājās ir silti un mājīgi, aiz loga Ilzeskalna baltie pakalni, kurus vasarā klās griķu audzes. Šobrīd Jūlija un Aleksejs DANILINI uzņēmumā attīsta vairākus virzienus – graudkopību, pārstrādi, tūrismu un inovatīvos “Grikšus”. Par griķiem Danilinu ģimene var runāt stundām ilgi – cik tie ir veselīgi, garšīgi, mazprasīgi pret augsnes īpatnībām, augsni nenoplicinoši. Par saimniekošanu Latgalē sestajā paaudzē, mīlestību pret zemi un sapņu piepildījumu – saruna ar Jūliju un Alekseju Daniliniem.

Interviju lasiet žurnālā.

Foto Māris Justs

KUR VAR SATIKT MĀLU

Ģeogrāfa meklējumi un atradumi

Pirmā sastapšanās – jau agrā bērnībā

“Vienu brīdi jau likās, ka šis raksts netaps, – biju gluži kā iestidzis mālā. Bet palaimējās izrauties no māla lipīgajām skavām, un nu varam droši sākt kārtējo ceļojumu žurnāla “A12” lappusēs. Atzīšos, ka ar mālu manas attiecības ir uz Jūs – cieņpilnas, bet ne intīmas. Ļoti iespējams, bērnudārzā no māla esmu pat kaut ko lipinājis – visticamāk, prastus svilpauniekus, bet vēlāk manā dzīvē iestājās krāsainā plastilīna ēra. Mākslas skolā vai pulciņā neesmu gājis, savukārt mūzikas skolā apguvu alta spēli – tas ir metāla pūšamais stroķis, gatavots no plastiska un brūngana misiņa. Māla stabules tolaik neviens vairs nepūta – lai gan arheologu atradumi liecina, ka tieši māla stabules bijuši iecienītākie mūzikas instrumenti Latgales pusē, – podnieki tās taisījuši no sarkana māla un rotājuši ar baltmāla rakstiem. Interesanti, ka pats senākais Latvijas teritorijā uzietais mūzikas instruments ir kaula stabule, kas atrasta Lielā Ludzas ezera smilšainajā krastā un kuras vecums varētu būt 3–4 tūkstoši gadu.”

Mūsu atjautīgā un asprātīgā autora Ivara Matisova pētījums par māla pasauli Latgalē.

Lasiet žurnālā.

Attēlā: Andreja Paulāna darināta krūze no Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma.

Izkuopt nu ramu

Ka jauns cylvāks suoc latgalīšu kulturā koč kū dareit, nareši goduos tai kai tymā teicīnī – “īdūd valnam mozū piersteņu, a jis pajam vysu rūku”. Ruodīs, ka tai saguojs ari ar Amandu Anusāni, kura vēļ pyrma goda beja vaira zynoma kai fotografe i Instagram konta @muna_muoksla veiduotuoja, tok niu dora vēļ daudz kū cytu – aktivi dorbojās Latgalīšu kulturys kusteibys “Volūda” projektūs, struodoj portalā Lakuga.lv, producej radejis raidejumu “Pīci breinumi”, ir plānuotuoja “Giut breidi” komandā i vēļ dokumentej pīna goldus.

 

Sarunu ar aktīvo jaunieti Amandu lasiet žurnālā “A12”.

Kā gan bez teātra!

“Kāpēc mums ir vajadzīgs teātris? Tas ir stāsts par mūsu dvēseles izaugsmi un garīgo kultūru. Īpaši šajā laikā, kad notiek karš, mums jābūt kritiski domājošiem un jākopj sava garīgā pasaule. Tā sadursme, kas šobrīd notiek, ka garīgums nav nepieciešams, dominē tikai materiālisms, ir šausmīga. Tas konflikts var novest pie ļoti lielas krīzes. Ir ļoti skumji, ja cilvēki domā, ka kultūra nav vajadzīga. Gribētos, lai tie, kuri tā saka, noņem aizsargmehānismus, kurus sev ir uzlikuši. Ja cilvēkam ir bail, viņš nocietinās un tad jautā, kāpēc viņam vajag mākslu. Bet māksla var attīrīt, tu vari stāvēt pie gleznas un raudāt, un palikt kaut uz sekundīti labāks cilvēks šajā pasaulē, vai arī pēc teātra izrādes padomāt.” (Inese Mičule, režisore, “A12” 2022/2023)
Žurnālā “A12” šī un citas Latgales cilvēku atziņas.
Žurnāls “A12” – ceļš uz Latgali. Patiesi, dziļi, skaisti.
Žurnāla “A12” abonements – lieliska dāvana svētkos!
Foto Māris Justs

Laimes hektāri Pīterkolnā

Keramiķes Daces Losānes darbus pamanīju izstādēs, māla trauki izceļas ar daudzveidīgām, skumjām vai domīgām cilvēku sejas izteiksmēm. Pirms pāris gadiem ģimenes plānos nebija atgriezties uz dzīvi Latgalē, bet tagad Rēzeknes novada Pīterkolnā tiek iekopta lauku saimniecība un mežu ainava iedvesmo jauno podnieci radīt māla krūkas un mīļkrūzītes. Pie Daces un Imanta Losāniem dodamies saulainā un aukstā ziemas dienā.

Par to, kā top Pīterkolna krūzes un citi trauki, par atgriešanos Latgalē un mākslinieku Daces un Imanta Losānu dzīvesveidu lasiet žurnālā “A12”.

Foto Māris Justs

Ir juostruodoj!

Tehnologeju zynuotuoja, bloga Kursors.lv golvonuo redaktora KRISTAPA SKUTEĻA vuords vysmoz daļai ļaužu varātu byut zynoms. Ka nav skaiteits blogs, tod maneita juo aktivitate tviterī, dzierdāts tehnologeju apskots radejā Star FM catūrtdīņu reitūs voi koč kod radzāts televizejā. Socialajūs teiklūs Kristaps nasabeist nu tīšys volūdys i ari myusu sarunā atkluoti stuosta par sovu profesionalū ceļu, Kursors.lv tehnologeju apskotu atškireibu nu influenceru reklamom, kai ari sovom puordūmom par Latvejis lauku dzeivi iz prīšku. Kristaps leluokū daļu bierneibys pavadejs Ludzys nūvoda Pušmucovā, kur īsavuicejs struoduot, i dorbs jam ari niu ir lela vierteiba.
Vairāk lasiet žurnāla februāra/marta numurā.
Foto Amanda Anusāne

NO ŠĶŪŅA LATGALĒ LĪDZ LONDONAI UN TOKIJAI

Viņu vairāk pazīst starptautiskā mūsdienu mākslas vidē. Mākslinieks KRISTAPS ANCĀNS nāk no Preiļu novada, kur sācis iepazīt lielo pasauli, iespējams, tad vēl nenojaušot, ka viņa daudzi darbi taps un būs skatāmi metropolēs. Taču jau no bērna kājas ir bijusi interese visu izzināt un izpētīt dziļumā. Un tā viņš to turpina…

Vairāk lasiet žurnāla “A12” aktuālajā numurā.

Foto Inese Grizāne

Visas dziesmas ir par mīlestību

Ziemeļlatgales dziesmu teicēja ANNA ANNUŠKĀNE no Viļakas pārstāv paaudzi, kas tradicionālo kultūru pārmantojusi, dziesmas mācoties no savas mātes un vecāsmātes. Anna vairāk nekā 20 gadus dzied un vada folkloras kopu “Atzele”, kas īpašu uzplaukumu piedzīvoja pēdējo gadu laikā. Folkloras kopas “Atzele” dalībnieki snieguši vērtīgu ieguldījumu novada folkloras izpētē, dodoties folkloras ekspedīcijās, tradicionālās kultūras mantojums ir dokumentēts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas etnomuzikologu lauka pētījumos un glabājas akadēmijas mūzikas arhīvā. Šis darbs nav palicis nepamanīts, starp Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju saņēmējiem ir arī Anna Annuškāne.

 

“Annas Annuškānes un folkloras kopas “Atzele” īpašais nopelns ir vēlīnās izcelsmes instrumentālās tradicionālās mūzikas saglabāšana un popularizēšana. 20.gadsimta beigās lielāka vērība vairāk tika pievērsta tradicionālai dziedāšanai un etnogrāfiskajiem ansambļiem, tāpēc folkloras kopa “Atzele” netika pienācīgi novērtēta. Taču 21.gadsimta otrajā desmitgadē folkloras kopa “Atzele” un pati Anna Annuškāne kā teicēja Ziemeļlatgales tradicionālās kultūras panorāmā jau ieņēma to nišu, ko pirms tam dalīja vairāki etnogrāfiskie ansambļi, kuros tobrīd jau bija nomainījušās paaudzes”, tā teikts Valsts kultūrkapitāla fonda pieteikumā. Žurnāls “A12” tiekas ar Annu Annuškāni sarunā par mīlestību un piedošanu.

Foto Māris Justs