Tag: #Latgale

Izaugsmes treneris ANDŽEJS REITERS

“Lai būtu viegli šajā pārmaiņu laikmetā, ir jāatver sevī jaunas prasmes. Kādreiz “perestroiku” sauca par pārmaiņu laikmetu. Man liekas, tagad ir krietni vairāk pārmaiņu. Dažreiz laikmets mūs baksta vissāpīgākajos punktos. Tas nav aiz soda, kā to bieži tulkojam, tas ir aiz palīdzības, tāpēc, lai mēs ātrāk tiktu uz priekšu. Tieši tāpēc mēs sabiedrībā nonākam dažādās situācijās, lai saprastu, ka esam ļoti vienoti un tas attiecas uz tevi un mani. (..)
Skaistākais laiks ir tieši tad, kad mēs nezinām.”

Izaugsmes treneris ANDŽEJS REITERS, Žurnāls A12 5 (8) 2013

Priesteris AIGARS BERNĀNS

“Vislielākais, ko var darīt, ir cilvēkmīlestības darbi. Tuvākajam vai ikvienam. Ikviens – tāda ir beznosacījuma mīlestība. Laba darīšana.
Ja tu dari labu, tad nav jāuzdod jautājums, vajag viņam to vai nevajag, novērtē vai nenovērtē. Jo Jēzus arī saka, ja tu dari labu bez nosacījumiem, tad tas arī ir labi. Un ikviens darbs ar sevis pilnveidošanu ir pats grūtākais. Ir cilvēki, kas ir varējuši vadīt veselus karapulkus un gūt uzvaras, bet ar sevi nav tikuši galā. Tas jau ir vissarežģītākais – tikt galā ar sevi.”

Priesteris AIGARS BERNĀNS, Žurnāls A12 4 (7) 2013.

 

Syltajā molā – Aņdeņūs

Ar sirsneigu humoru i mīlesteibu bārnu acim Vuorkovys nūvoda Aņdeņu cīms 80. i 90. godūs paruodeits EGITYS KANCĀNIS stuostu kruojumā „Syltuo mola”, gruomota nūvārtāta ar „Boņuku 2019”. Egita ir reidzineica, bet „A12” ar jū pasarunuot dūdās iz Aņdenim. Tī sateikam Egitys mamu i tēti – Mariju i Juoni Kancānus. Tai teikom pi jaunu Aņdeņu stuostu. (..)

Volūdys sleipiešona

Gruomotys „Syltuo mola” redaktore ir Lideja Leikuma, profesoris juvelera precizitate, lobojūt tekstu latgaliski, naprosa komentaru. Egita apgolvoj, ka taišni volūdys sleipiešona prasejuse daudz vairuok laika par raksteišonu: „Beju nūdūmovuse, ka teksts Lidejai liksīs par primitivu, nainteresantu, napublicejam i vyss, lai īt tys projekts… Jei izlaseja i suoce smītīs: „Byus labi!” Jei car itim tekstim atguodova sovys bārnu dīnys, ar jū beja cīš vīgli struoduot, es pat najutu, ka mums kaida godu starpeiba. Tai nu septembra da novembram kotru pyrmūdīni ar Lideju piec juos lekcejom sešūs septeņūs sasatykom LU Humanitarūs zynuotņu fakultatē i lobovom kotru teikumu. Jei maņ praseja: „Izlosi itū teikumu, kai jū vēļ var pasaceit?” Bet maņ vysod ir treis varianti, mes izalasejom vīnu. Leikuma prosa, kai pi jiusu soka „rūgušpiens”. Vacmama saceja „reuguļs”, baba saceja „blyugžyns”, tāvs soka „ryugušpīns”. Īlykom „blyugžynu”, kam mozuok dzierdāts variants. Tai pi kotra vuorda.

Maņ 18. novembrī, taišni iz Latvejis symtgadi, beja paradzātys kuozys. Es Lidejai paziņovu, ka juopīlīk punkts, vaira nav laika. Pādejū reizi sasatykom pyrms 18. novembra, 22.00 stuņdēs beja juopamat fakultatis āka, izguojom, bet daudz vēļ palics, kū nūsleipēt. Izdūmovom, ka staceja tok vaļā. Kur agruok beja uzgaidomuo telpa, tagad nav sūleņu. Mes apsametem iz trepu betona apmalis. Apsorgs staigova, staigova garum mums, suoce vērtīs aizdūmeigai i pat praseit, kū mes te dorom. Beidzūt puorsalīcynova, ka mes naasam beistamys. Muns tūpūšais veirs gaideja pi stacejis mašynā, tik divūs naktī varēja izvoduot myus pa sātom.”

Pylnu Sandrys Ūdris tekstu losit Žurnāls A12 jaunajā numerī.
Foto: Māris Justs

Egita Kancāne, Lidija Leikuma, #Andiņi, #Andeņucīms, #SiltuoMola, #Stuosti, #Latgola, #Latgale, #kultūrasmedijs, #Austrumlatvija, #Latgalesmedijs, #aktuāli, #radošielatgalieši

Turpināt lasīt

Latgale un kino

Krīzē neizpaliek laba lasāmviela un filmu skatīšanās. Turpinot rakstu sēriju par Latgali un kino, šoreiz atcerēsimies trīs visai atšķirīgus, neviennozīmīgi vērtētus un tomēr pasaules slavu guvušus kino nozares dižgarus, kuru saknes meklējamas tepat Latgales, kā izrādās, kinematogrāfiski visai leknajā substrātā. Fridrihs Ermlers, Teuvo Tulio un Hercs Franks Ivara Matisova pētījumā un skatījumā jaunajā Žurnāls A12 numurā.
Lasi un atklāj pārsteidzošo.

#ŽurnālsA12, #kino, #kinopasaule, #Latgalesdižgari, #Latgale, #Latgalesmedijs, #Austrumlatvija, #kultūrasmedijs, #TeuvoTulio, #FridrihsErmlers, #HercsFranks, #Ludza, #Rēzekne, #Makašāni

Svareiguos lītys caur puosoku

Dzejneica, bārnu gruomotys „Meikuleņš īpazeist omotus” (2018) autore, pīcu bārnu mama Meldra Gailāne Rēzeknis nūvoda Bieržgalī dzeivoj piec principa, ka vīnkuorši ļaun bārnim augt par breivom personeibom i atbolsta jūs realizēt sovys idejis. Literarūs pasuokumūs pīsadola kūpā ar sovu jaunuokū atvasi – sešgadeigū meitu Irbi Bārbalu, kurai jau nu pīcu godu vacuma ir pastuoveigys publikacejis, pat latgaliski, i gūdolguotys vītys literarūs konkursūs, vēļ jei spēlej kūkli i dzīd, palīk treju bruoļu napuorspāta ideju generiešonā. Sarunys par tū, kai rūnās teksti i kai dabiski atteisteit bārnu radūšumu.

Kotrys bārns ir atsevišks pasauļs

Bārni ir ļūti dažaidi, kotram ir sovys talantu izpausmis, pastreipoj Meldra. Juos vysim bārnim ir pa div eipaši izalaseitim vuordim. „Madara Luīze ir vacuokuo meita, taida vuordu kombinaceja tūšaļt atguoja. Nu suoku Madara beja tikai Madara, tod mes jū nūkristejom, maņ beja sajiuta, ka jai ir vajadzeigi div vuordi. Asmu sasamīriejuse, ka jei byus tei, kas vairuok dzeivuos pa uorzemem, jei īsakuortuojuse Anglejā. Jei nu bārna kuojis ir cīš patstuoveiga. Kod jai vēļ nabeja 10 godu, vīnu vokoru jei pi mane atīt i soka, ka 10 godu dzimšonys dīnu svinēs Reigā, maņ viņ juopazvonūt Maijai, juoprecizej daži seikumi, bet vysu golvonū jei jau sarunuojuse. Jei vīna poša ar viļcīni nūbrauce iz Reigu, nūsvinēja i prīceiga atbrauce iz sātu. Bet nu cik es nervozieju, voi jei tū varēja zynuot.
Kai liksi nuokušajim vīnu vuordu, ka pyrmajam bārnam div? Vacuokū dālu sauc Juris Imants. Pyrmū vuordu īlyka tāvs, bet Imants ir par pīmiņu Imantam Mikučam. Madara jau beja pīdzymuse, kod īsasaisteju žurnalistikys puļceņā „Pakavs”. Mikučs cīš daudz mums īdeve kai cylvāks i profesionaļs. Kod gaideju Juri, jis nūmyra. Taidā veidā gūdynoju sovu Školuotuoju. Valteram Viesturam nu suoku īlyku obejus vuordus, pyrmū mienesi sauču par Valteru, bet myusu cīmā beja nalaimis gadejums ar puiseiti vuordā Valters, maņ īsaceja, lai es tikai sovu dālu tai nasaucu. Tai jis palyka par Viesturu. Jis pats soka, ka vuords „Viesturs” pateik lobuok.
Jaunuokais dāls ir Jānis Andris, bet meita – Irbe Bārbala. Nazkai vysu laiku asmu gribiejuse meitu, kurū sauktu par Irbi, nasaverūt, ka jai ir ari muoseica Irbe. Latvejā ir tikai 36 Irbis, vēļ dažys Irbis div vuordu kombinacejuos. Kod gaideju Irbi, cīš bīži redzieju sapynā babu, ūtrys vuords nu juos.” Turpināt lasīt

Dace Tihovska

“Ir aktīvi jāstrādā, lai lauztu gadu desmitiem uzturēto priekšstatu par neizbraucamo ceļu, pamesto māju, iedzērušu un kauslīgu cilvēku zemi Latgali. Es nepārspīlēju, liela daļa Latvijas tik tiešām tā vēl joprojām domā. Tāpēc man ir ļoti žēl, ka pārāk daudz un pārāk bieži mēs Latgalē šmakovku ceļam karoga vietā.”
Saruna ar Ludzas Mūzikas pamatskolas skolotāju, folkloras kopas “Ilža” un bērnu folkloras kopas “Žibuleits” vadītāju, dziedošās Tihovsku ģimenes mammu DACI TIHOVSKU žurnāla “A12” februāra/marta numurā.

Foto: Māris Justs

Haralds Saušs

“Mans ieteikums ir būt mierīgākiem, atbrīvotākiem virtuvē, nevadīties pēc vienas receptes – lai nav kā zirga iemaukti, kas uzlikti, – ir nolikts viens kaut kas pretī un tu izmanto tikai to. Bet izpaudies! Jo gatavojam mēs ar emocijām. Ja aizgājāt uz veikalu pēc vistas, bet vistas nebija, nevajag uzreiz bēdāties, nopērciet zivi, atnesiet to uz mājām un izdomājiet, ko ar to zivi izdarīt, eksperimentējiet. Tas ir tas labākais virtuvē, ka nav ikdienas rutīnas, bet ka var eksperimentēt ar visu, kas jums ir. Paņemiet apelsīnu vai citronu, paņemiet raudeni vai dilli, jūs varat izmantot ļoti daudzus un dažādus produktus. Un vienmēr, kā Mārtiņš Rītiņš teica: ja mājās nekā nav, paņem lasi! Un mājās tā visu laiku ir: šķiet, ka nekā nav, bet, ja esi atvērts jaunām idejām un iespaidiem, atradīsi tik daudz dažādu detaļu, ko vari pagatavot un tā radīt pats sev kaut ko jaunu.”
Ievērojamus sasniegumus Latvijā un ārpus tās robežām guvušais pavārs HARALDS SAUŠS intervijā žurnālam “A12”. Lasiet Žurnāls A12 un uzziniet.

Foto: Evija Pušmucāne

 

 

 

 

Brīvība taureņa spārnos

Vispatiesākie mākslinieki ir bērni, brīvi no aizspriedumiem un sabiedrības uzspiestajiem stereotipiem. Māksliniekam brīžam ir ejams garš ceļš, lai savos darbos atspoguļotu bērna patieso uztveri. Žurnāls A12 mākslas sarunās tiekas ar gleznotāju VIJU STUPĀNI, kuras darbos un krāsās ir mūžīgais jautājums – kā atklāt laimi un radīt skaistumu.

Iesācēja brīvība un veiksme

Bērnības uztveres atraisītību var radīt arī labi pedagogi. Vija Stupāne mācījās Rēzeknes Mākslas koledžā, apgūstot dekoratora un interjera prasmes. Pēc tam studējusi glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē. Atmiņā ir palikusi skolotāja Silvija Kuzmina, kura izveidoja pamatus sulīgai glezniecībai. „Viņa mums gleznošanā atļāva darīt, ko vien gribi, – veidot kolāžas, jaukt krāsas un līnijas, es eļļu pirmo reizi paņēmu, un man tā iepatikās. Uzreiz uzliec un ir spīdums. Gleznoju, bija ziedi, bet nebija bailes izmantot krāsas, veidojām faktūras. Tajā laikā es jutos vienreizēji – tu redzi audeklu un ir atļauts viss. Tās gleznas tad ir brīvas, tik brīvas, un man patīk. Kad mācījāmies gleznošanu, mēs taču neko nedomājām. Arī tagad es cenšos tos glezniecības likumus pārkāpt, jo es gleznoju sajūtas. Sajūtas ir dažādas, kā spēle – gaismas, krītošas ēnas, taureņa lidojums. Taureņu mākonis. Brīvība. Ļoti vēlos tagad to gleznošanas brīvību, kura bija tad, kad mācījos skolā.”
Māksliniece atceras pašu pirmo izstādi Aglonas vidusskolā, kurā no 14 darbiem uz mājām tika atvests tikai viens, bet pārējie atrada saimniekus. „Man daži darbi ir tik mīļi, es tos novērtēju citādāk. Viens no tādiem darbiem ir „Taureņi”, pabijis vairākās izstādēs. Man taureņu tēma patīk. Es to gleznu uzgleznoju vienā rāvienā, pētīju enciklopēdijā formas un spārnus, visu to kompozīciju izveidoju un vakarā vērtēju, kas ir sanācis. Tā nebija speciāla kompozīcija, bet tur ir taurenis, kurš lido projām. Man tā ir kā zīme, jo glezna tapusi neapzināti.”

Pilnu Ināras Groces rakstu par mākslinieci Viju Stupāni lasiet Žurnāls A12 jaunākajā – februāra/marta – numurā.

Foto: Māris Justs

Turpināt lasīt

Saglabāt cilvēcību jebkurā laikā

Bez patiesas cilvēcības nav īstuma nedz sarežģītu vēstures notikumu virpulī, nedz straujajā digitālajā laikmetā. Šī gada jaunākā spēlfilma, režisora Viestura Kairiša filma “Piļsāta pi upis” (Pilsēta pie upes), liek aizdomāties par lietām, kas daudziem no mums ir pašsaprotamas teorētiskā līmenī. Taču kā būtu praksē jeb dzīves realitātē, jo nav tikai balts un melns, pasaule iekrāsojas arī citās krāsās.
Filmā “Piļsāta pi upis” galveno lomu, daiļkrāsotāju Ansi, netēlo profesionāls aktieris, bet gan DĀVIS SUHAREVSKIS ‒ dzīvespriecīgs, atsaucīgs, inteliģents jaunietis no Gaigalavas.
Tā kā pašlaik Dāvis dzīvo Rīgā, ar viņu tiekamies Vecrīgā, vēl mēnesi pirms filmas pirmizrādes ‒ decembrī, laikā, kad, kā jau ikvienam no mums pirms gada lielākajiem svētkiem, ir iestājies pārdomu laiks par labo un ļauno, patieso un izlikšanos, vērtībām un mazsvarīgiem sīkumiem. Turpināt lasīt

Personība – Andžejs Začiņajevs

“Esam aizrakstījuši vēstuli Saeimas deputātiem un par sportu atbildīgajai ministrijai ar aicinājumu izvērtēt nepieciešamību veidot breika deju komandu Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā.”
ANDŽEJS ZAČIŅAJEVS (32 gadi) ir breika deju skolas vadītājs. Pats savulaik dejojis ar atzīstamiem panākumiem, joprojām vada deju meistarklases Latvijā un aiz tās robežām. Pēc izglītības psihologs, izstudējis Bībeli, nu jau vairākus gadus strādā J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijā.

Vairāk par pasaules čempioniem breika dejās lasiet Žurnāls A12 jaunākajā – februāra/marta – numurā.
Foto: Māris Justs