Atceros Ivetu Kepuli no Rēzeknes mūzikas vidusskolas laikiem. Viņa bija meitene ar garu bizi. Smejoša, sīksta, sportiska un ļoti patstāvīga. Nedaudz atšķirīga, jo malēniete. Bijām kursabiedrenes, vēlāk arī kaimiņos dzīvojošas jaunās māmiņas ar kopīgām rūpēm un sarunām par bērniem. Likās, ka mūsu senā pazīšanās traucēs intervijā atklāt ko jaunu, tomēr kļūdījos – Ivetas jūsma un bērnišķīgais prieks par visu, ko viņa dara pirmo un simtu pirmo reizi, aizrāva arī mani. Sapratu, ka IVETAS KEPULES mainība, azarts un pozitīvais avantūrisms ir tās īpašības, kas ļauj viņai saprasties ar ļoti atšķirīga vecumu auditoriju – no vismazākajiem, arī smagas slimības skartiem bērniem līdz cienījama vecuma senioriem. Iveta iesmej, ka darbu viņai daudz. Kā kārtīgam deputātam. Viņa ir mūzikas skolotāja un direktora vietniece darbā ar mūzikas klasēm Rēzeknes 5. vidusskolā, senioru kora “Septiņkalne” diriģente, Yamaha mūzikas skolas Rēzeknē izveidotāja un skolotāja, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas lektore. Pēdējos sešus gadus Iveta darbojas arī ar Rēzeknes Autistu biedrības mazajiem pacientiem.
Pilnu Ilonas Rupaines rakstu lasiet jaunajā žurnāla numurā.
Foto Evija Pušmucāne
Pārnejuo goda beiguos izguoja naparosta gruomota latgaliski – Marijis Dzeislys dzejūļu kruojums aba dzeislinīks “Vysta smierts”. MARIJA DZEISLA ir pseidonims, i nateik atkluots, kas aiz tuo globojās. Partū ar Mariju navar sasarunuot ni dzeivē, ni pa teleponu, ni zūmā, ni skaipā. Tok Marijai var pīraksteit e-postu voi viesti feisbukā. Taidā veidā nūtyka ari itei interveja – es aizsyuteju Marijai vaicuojumus, kurī munā pruotā roduos piec kruojuma puorskaiteišonys, i jei atbiļdēja.
Ari kotrai fotografejai ir sovs stuosts. Ļauds, gaismys, kruosys, ainovys… Aiz kotra foto ir fotografs, i par kotru fotografu ir otkon jauns stuosts. Gastejam pi IGORA PLIČA (66) Preiļūs – jam eipašumā ite ir mīsta vacuokuo kūka sāta, pi sīnys pluoksne latgaliski, kas taišni tū ari aplīcynoj: “Pliča sāta”. Pyrms laika ite beja kopeineica, tod vīsneica, niu vydā īkuortuotys vairuokys ekspozicejis – senejī Latgolys sadzeivis prīkšmati, sova biblioteka, īspaideiga fotoaparatu kolekceja, poša i cytu izcylu Latvejis fotografu dorbi. Pogolmā mostā pleivoj Latgolys karūgs, ite pat styureitī īkuortuots ari Latvejā mozuokais dīvnoms. I tam vysam pa vydu vysod smaideigais Igors ar sovim stuostim par kotru prīkšmatu, kas apleik radzams, par dzeivis nūtikšonom i par 340 Latgolys fotografim – pavysam naseņ juo vadeibā izdūta apjūmeiga i unikala gruomota, iz kuru niu ar skaudeibu verās puornūvadnīki, – jim nikuo taida nav.
Izstādē visvairāk fascinē cilvēku portreti – žilbinoši skaistas tumšādainas meitenes un puiši savos eksotiskajos tērpos, viņu acīs ir laimes izjūta, miers un bērnišķīgs prieks par pasaules skaistumu, tik disonējošs šim laikam.
Es neesmu atradis atbildi, kāpēc ir tādas ciltis, kuras atsakās no civilizācijas labumiem. Viņiem jau nav aizliegts iet uz skolu, nav aizliegts braukt uz pilsētu, gandrīz katrs no himbām ir vismaz reizi mūžā bijis pilsētā, bet viņiem patīk tradicionālais dzīvesveids. Mantas viņiem nav daudz, naudas viņiem praktiski nav, jo tai nav nekādas vērtības, viņiem nav ko ar to darīt. Taču viņiem paliek pietiekami daudz laika izklaidei un priekam. Man tiešām radās pārliecība – naudas un mantas daudzums laimes sajūtu neietekmē, ka cilvēks bez mantām un bez naudas var būt gana laimīgs, iespējams, pat laimīgāks, jo viņiem ir vairāk brīva laika, ko pavadīt ar ģimeni, ar bērniem un draugiem.”
5.martā Latgales vēstniecībā GORS notika Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2021” pasniegšanas ceremonija, kurā balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma diriģents JĀNIS GRUDULS. Garajos mūža gados viņš strādāja daudzās Latgales un Vidzemes vietās – Murmastienē, Varakļānos, Rēzeknē, Madonā, Aglonā, Preiļos.
Skoloja sievu, bērnu balsis, tomēr Jāņa mūža mīlestība un lielāko panākumu liecinieks ir vīru koris. Tieši Grudula vadītais Rēzeknes rajona vīru koris “Olūts” XX Vispārējo latviešu dziesmu svētku koru karos ieguva augstāko vērtējumu vīru koru grupā. Apliecinot, ka vīru koris Latgalē ir!Šobrīd Jānis Gruduls ir atgriezies Stirnienē, lai darbotos savā dzimtajā pusē, kur ir dzimis, audzis un skolās gājis.
AGNESE ZARĀNE ir rakstniece, kurai līdz šim iznākušas divas grāmatas: garstāsts jauniešiem „Slīdošās kāpnes” (2019) un stāstu krājums „Laba meitene” (2021). Viņas literārie darbi ir ar pievienoto vērtību – to tēli sev uzdod jautājumus, ar kuriem var identificēties daudzi lasītāji. Jauniešiem aktuāla ir identitātes meklēšana un savstarpējo attiecību līkloči, savukārt daudzām sievietēm, neatkarīgi no vecuma, iekšā sēž bērnībā ieaudzinātā tieksme būt „labām meitenēm” – tām, kuras neapkauno ģimeni, tām, kuras dara tikai „pareizi”, mazāk domājot par savām patiesajām vajadzībām.
Piedzimstot šajā saulē, cilvēks meklē laimi. Maldīgs ir uzskats, ka laimi var nopirkt ilgtermiņā. Reklāmas gan stāsta pretējo ‒ patērē, un būsi laimīgs. RAIMONDS PLATACIS reklāmas biznesā darbojās vairāk nekā desmit gadus, radot izaicinošus stāstus un pārdodot neīstas laimes izjūtas. Un tad nolēma nonullēties jeb atgriezties, pārmaiņas iemūžinot provokatīvā dienasgrāmatā „Grāmata par nonullēšanos”. Tas ir divu gadu stāsts par liekā atmešanu un atgriešanos Latgalē.